Nesen domāju, cik tas ir traki, ka #manspirmaismaratons izvēlējās krietni vairāk cilvēku, bet Rīgas maratonā skrēja (ja atmiņa neviļ) deviņi no 16 uzņemtajiem dalībniekiem. Skriešana man ir diezgan dabīga un pašsaprotama lieta. Tā notiek viegli un dabīgi, jo ilgāk un lēnāk, jo lielāks kaifs. Maratons, tā ir fantastiska iespēja, ko izmantoju arī bez piedalīšanās programmā. Šķiet tāpēc, ka liekas, ka ļoti biju pelnījusi būt starp 16. Nebūšana to cilvēku starpā, man bija diezgan smaga (jūtām nevar pavēlēt).
Tagad, kad esmu starp 15 izvēlētajiem triatlona programmā, iespējams, saskaros ar to, ko daži no #manspirmaismaratons dalībniekiem saskārās treniņu procesā. Es gribēju padoties, man bija milzīgs lūzums, jo šķita, ka nekas nesanāk.
Jau dalījos ar saviem peldēšanas video – progress ir, nenoliedzami, bet šķiet, ka to gaidu daudz ātrāku. Pirms pieteikšanās pilnīgi noteikti domāju, ka būs daudz vieglāk. Visvairāk baidīja tieši peldēšana. Joprojām baida, bet nu beidzot ir sajūta, ka būšu tikusi tam pāri.
Lūzuma punkta kulminācija bija TRIGO bāzes koptreniņā. Sākumā iesildīšanās, tad daži intervālu peldējumi, tad atsildīšanās peldējums un tad kopīgs brauciens uz Mežaparku ar velo. Sanāk tā, ka strādāju otrā Rīgas galā un uz treniņiem dodos ar velo – līdz ar to 18:30 vienkārši nepaspēju. Tātad jau kavēju. Tad, kad tieku ūdenī, intervāli norit pilnā sparā. Jānis ir vienīgais no treneru sastāva – aicina pievienoties, es saku, ka vēl iepeldēšos un tad pievienošos. Pievienojos uz vienu, pēdējo intervālu – pilnīgi iepaliku, kas protams nebija nekāds pārsteigums, tomēr tas vienmēr ir grūti būt pēdējai (vismaz man tā ir). Tālāk sekoja atsildīšanās peldējums, ja nemaldos 10min iekšā un tad peld ārā. Saprotu, ka šis man nebūs pa spēkam, bet nu plunčājos turp atpakaļ tik tālu, cik jūtos droši. Joprojām cīnos ar elpošanu un paniku, kad elpa sāk pietrūkt. Līdz šim par labāko variantu atradu gaisu zem ūdens neizpūst, bet izpūst un ieelpot tajā laikā, kad ir jāieelpo un paralēli tam mūžīgi pamanījos ieraut gaisu caur degunu kā rezultātā nebija iespējams ne izelpot ne ieelpot un nākas gan atklepoties, gan atelpoties ilgāku laiku un no peldēšanas nekas baigi nesanāk.
Šo pieņemu par faktu ar smagu nopūtu un dodamies pārģērbties. Treniņš ir bez MIX zonas, tāpēc mierīgi ģērbtuvēs bez steigas pārģērbjamies velo drēbēs un dodamies tālāk ar velo. Esmu priecīga, ka beidzot tieku koptreniņā ar velo. Jāatzīst, ka prieki gan bija īsi, jo es vienkārši netiku līdzi grupai. Pie iebraukšanas Mežaparka teritorijā (aiz zoodārza), tā arī nesapratu, visi aizbrauca taisni vai pa labi. Pieņēmu, ka pa labi, visticamāk, ja tur tiek taisīts aplis, parasti sāk ar labo pusi. Tad tiku līdz nākamajam krustojumam, un sapratu, ka man nav ne jausmas kur ir jābrauc. Nezinu maršrutu pa kādu tiek braukts, noturēties līdzi nevaru. Tikai tad atceros, ka es vispār nedrīkstu noslogot celi un katrus 2km ir jāatpūšas, bet tad pārdomas mijas ar to, ka man plānā ir ierakstīts koptreniņš, tātad uz šo tas neattiecas. Tādās pārdomās braucu kaut kur, kur, iespējams, varētu braukt grupa un domāju, ka Mežaparka asfaltētie parka ceļi nav tik daudz, lai grupu atkal nesatiktu un Tavu brīnumu. Satiku visu grupu, izbraucu visiem priekšā, tā it kā būtu nogriezusi apli, bet neko tādu es nedarīju. Es vienkārši braucu, ar ļoti skaļām iekšējām pārdomām. Arī tagad, prieki bija īsi, jo visi aizbrauca un pazuda. Maršrutu nezinu.
Tā es turpināju vizināties. Vēlreiz grupu satiku, bet braucot pretējā virzienā. Biju jau galīgi sašļukusi. Tad satiku Inesi (arī no TPT15). Tāda forša meitene. Šķiet, viņa varētu iedvesmot daudzus sportot. Viņai ir lielisks stāsts par to kā mugurkaula diska trūci nevis operē, bet nostiprina ar skriešanu. Kā tas bija un, ka tagad problēmas nav jūtamas vispār. Mūsmājās šis jautājums ir aktāls, tāpēc klausos ar lielu apbrīnu, jo saprotu, ka viņa ir reāls cilvēks, kas ar sprotu ir atbrīvojusies no tām nežēlīgajām sāpēm. Ar viņu parunājamies. Noskaidroju, ka arī viņai ir mierīgais treniņu plāns braukšanai ar velo. Viņa saka, ka ir jau braukusi tos apļus un zina maršrutu. Ar viņu braucot un pļāpājot par dzīvi, nomierinos. Pārstāju pukoties un dusmoties uz sevi un visu pasauli, bet sajūtu tādu smagumu un skumjas. Sajūtu cik ļoti gribas padoties, bet es to neesmu radusi darīt. Nekad vēl nav bijis tā, ka tiešām ir jāpadodas.
Vēlāk Andris piedāvāja izbraukt ar savu šosejas velosipēdu (veco), ko būtu gatavs man nopārdot. Braucu aiz viņa un bija tik smagi, ka pie luksaforiem uz viņa jautājumiem atbildēju ar galvu. Nebiju spējīga runāt. It kā lūpas smagas, milzīgs nogurums. It kā lietoju pēdējos spēkus, lai nu jau tiešām mierīgā tempā noturētos līdzi Andrim un Laumai, kuri, jauki tērzējot, brauca man pa priekšu. Ilgi gaidīju to dienu, kad tiešām varēšu pamēģināt to velo, jo jau sen par to runājām, bet tagad ar smagumu – domāju – kam man to velosipēdu, ja esmu tuvu tam, ka pirmo reizi dzīvē padošos. Man patika velosipēds un brauciens, jutos samērā labi uz viņa (ņemot vērā, ka tur jāguļ un šauras riepas un viegli pārdauzīt – rats jāvelk uz augšu, lai izvairītos no lielākām asfalta plaisām). Tajā dienā nespēju pateikt, ka velo pērku, jo tiešām domāju, ka varu padoties.
Vēlāk braucot mājās bija šī milzīgā smaguma sajūta. Bezspēcība, bezcerība. Neticība tam, ka kaut cik pieklājīgā laikā pēc pēdējās vietas peldētāja, varētu izpeldēt. Respektīvi, tā mana baža ir par to, ka ļoti stipri atpalikšu no tā dalībnieka, kas peldēs pirms manis (kā priekšpēdējais). Tā, ka jāfinišē stipri atpaliekot no priekšpēdējās vietas. Vienīgais, ko daru salīdzinoši labi (arī ar ko salīdzina) ir skriešana, bet tajā nevaru trenēties dēļ ceļa. Forma zūd, viss slīd no rokām ārā. Arī velo, pat mierīgajiem 30km/h nespēju noturēties līdzi. Tādā izmisuma stāvoklī uzrakstīju vienai no lieliskās Jaunmārupe skrien! komandas – Evijai. Viņa ir bijusī peldētāja un tagad ir mediatore, kas lielā mērā nozīmē tādu kā psiholoģisku ievirzienu. Sapratu, ka viņa man varētu palīdzēt. Sarunājām tikšanos un nelielu kopīgu peldējumu nākamās dienas vakarā – lieliski sakrita, ka abas varējām.
Tikšanās bija ļoti vērtīga. Mans pasūtījums jeb lūgums viņai bija – palīdzēt iemīlēt ūdeni un peldēšanu. Sasmējāmies, tad sapratu, ka viņa vairāk plāno parunāt par un ap triatlonu un peldēšanu, nevis iedziļināties tehniskā izpildījuma niansēs.
Saruna man atklāja daudz svarīgas lietas. Tā bija saruna kā ar psihoterapeitu un skāra dzīvi un samilzušās problēmas, kas saistītas ar sportu un dzīvi kopumā. Lūk, secinājumi pēc sarunām:
- Nepieciešams plāns, nepieciešams plānot, lai saprastu cik reāli ir izdarīt visu, ko esmu apņēmusies – jāatzīstas, ka šim jau kādu laiku briestu, bet vēl neesmu ķērusies klāt.
- Noskaidrot cik ilgi man vajadzētu varēt peldēt bez apstājas, lai varētu nopeldēt nepieciešamo distanci (300-400m).
- Pie Andra (reālākais variants) noskaidrot velonianses, ko esmu nokavējusi koptreniņos, kuros neesmu bijusi.
- Noskaidrot, kas mani satrauc finišēšanā kā pēdējai ar lielu laika starpību no priekšpēdējās vietas, jo sarunā atklāju, ka man nav iebildumu būt pēdējai, bet netāu no priekšpēdējās vietas. Man tikt līdz finišam būs sasniegums!
Tālāk kopā iegājām ūdenī. Viņa teica, ka izskatās, ka es normāli peldu, jo parasti pieaugušajiem, kas apņēmušies iemācīties peldēt kraulā, lielākā problēma ir galvas novietojumā un roku nepareizās kustībās. Viņa neiedziļinājās tehnikā un pareizībā, to viņai arī nelūdzu. Stāstīju, ka varu uztaisīt konkrētu airējienu skaitu un tad man ir jāapstājas, jo sajūta, ka trūkst gaisa. Izstāstīju, ka zem ūdens neizelpoju, bet izelpu un ieelpu veicu pagriežot galvu. Viņa teica, ka tas arī varētu būt iemesls kāpēc trūkst gaisa. Vēl stāstīju viņai, ka regulāri degunā nonāk ūdens un tas neļauj izelpot gaisu zem ūdens. Viņa ieteica uzlikt uz deguna uzliktņus, lai mēģinātu elpot tikai caur muti (arī zem ūdnes, neskatoties uz to, ka iepriekš mācījos izelpot zem ūdens caur degunu), jo tās esot dažādas tehnikas. Viņa esot elpojusi tikai caur muti un šajā gadījumā tas noteikti palīdzētu neievilkt ūdeni caur degunu un samazināt vismaz vienu stresu peldēšanā. Jāatzīstas, šis bija ļoti vērtīgs ieteikums. Man sanāca tā lēnām kraulā peldēt pat bez palīgierīces uz deguna.
Ar peldēšanu man visu laiku ir izteikti viļņi – šķiet, ka nu beidzot esmu sapratusi un būs labi, tad atkal viss ir slikti un nekas nesanāk. Katru reizi šķiet, ka šoreiz viss kļūs skaidrs un būs labi, bet tad, izrādās, ka viss atkal ir slikti. Labā ziņa ir tā, ka neizdošanās paliek arvien vieglākas (neizdošanās viļņi attīstās uz pozitīvo pusi un paliek arvien mazāk mokoši). Lielu lūzumu peldēšanā man deva saruna ar Eviju. Elpošana caur muti (ja degunā kaut kas nonāk, tātad ir darbība ar gaisa ievilkšanu caur degunu, kas ir loģiski, bet pašai prātā neienāca). Tāpat priecājos par atslābumu, kas radās pēc tās sarunas. Nekas nav mainījies. Laikam esmu pārstājusi iespringt uz koptreniņu apmeklēšanu, jo saprotu, ka nonākot pie stiprākajiem, ļoti daudz spēka pēc tam atņem emocionālā nostabilizēšanās. Kā būs tā būs. Nu saprotu, ka peldēšana ir paceļama, 400m nopeldēt varēšu. Ar velo, tikt līdz distances beigām arī noteikti tikšu un skriešana – mana mīļākā daļa, ko jāiemīl no jauna. Pēc traumas ir sajūta, ka viss ir mainījies un sajūtas celī joprojām nav pilnībā pārliecinošas. Lēnām aprodu arī ar savu jauno velo – sajūta kā piesēsties pie stūres kādam ļoti ātram sporta auto – ciets, ar milzīgu baudu braucot un labu uzrāvienu. Viegli nest, kad rodas tāda nepieciešamība. Esmu apmierināta. Tagad tikai jāatrod kāds treniņtriatlona sacensības, lai sagatavotos reālajiem sacensību apstākļiem.
Zane sporto 