Disku golfa parks Vilce atrdas ļoti skaistā, ainaviskā vietā un trase sākas un beidzas pie Vilces muižas. Ļoti skaists un saulains parks. Tas ir sens un labi kopts. Un šī diena ir izcila, lai spēlētu šo aizraujošo spēli – disku golfu. Parku iepazīt braucām kopā ar Aivi ar ko spēlēju pirmo reizi.
Sanāca tā, ka visas stāvvietas bija aizņemtas, tāpēc mašīnu novietojām tieši pie muižas galvenās ieejas, kas bija laba vieta, lai pēc katra apļa apstātos, pārrunātu spēli un iestiprinātos ar līdzpaņemtajiem gardumiem. Kopumā stāvvietu nav daudz, tāpēc, ja ir ļoti labs laiks, jārēķinās, ka var gadīties, ka mašīnu nāksies atstāt nedaudz tālāk no laukuma.
Jau pirmais grozs sagaida ar aizvējā esošu kalniņu uz leju un tikai 40m. Te meistarība slēpjas mākā izkontrolēt metienu, jo diski pat manās rokās lidotu daudz tālāk, īpaši lejā no kalniņa. Saprotu, ka šis būs aizraujoši.
Lai tiktu uz otro grozu jāšķērso grāvis, kam ir parka cienīga pāreja. Gar grāvi aug Bastarda tūsklape – puķes redzēju pirmo reizi un tikai Instagram ievietotais attēls palīdzēja noskaidrot, ka tā šos ziedus sauc.
Bastarda tūsklape, foto no privātiem arhīviem
Daudzgadīgs, ziedu laikā neliels (ga 15-40 cm), lapu laikā liels (ga 50-120 cm) kurvjziežu dzimtas pavasara lakstaugs. Vispirms pavasarī izaug iesārts ziedošs stublājs ar daudzām garām un brūni sarkanām plēkšņveida lapām. Ziedu kurvīši (pl 0.5-1 cm) īsos ziedkātos, sārti, daudz, ļoti blīvā ķekarveida ziedkopā. Ziedkopa sākotnēji ovāla, izziedot pagarinās un kļūst iegarena. Pēc noziedēšanas izaug rozetveida lapas. Lapas kāts garš (līdz 1 m), plātne ieapaļa (ga, pl 50-80 cm). Lapas virspuse kaila, zaļa, apakšpuse sākumā tūbaina, vēlāk gandrīz kaila. Auglis – sēklenis. Zied aprīļa beigās un maijā.
Interesants mums šķita otrais grozs. Aiz tā tek skaistā Vilces upe, kurā pa laikam var noskalot kājas, meklējot iemesto disku. Pavasara vēsumā varētu izvērsties arī par roņošanu – dažādu sportu apkopojums, jo upīte ir sekla un vērtīgākiem diskiem, nesarēķinot spēku 50m plakanā taisnē līdz grozam, var nākties brist pakaļ, ko darījām arī mēs (Aivis).
Foto no personīgā arhīva
Tālāk trešais (69m) un ceturtais (67m) – abi atrodas ieplakā nosacīti paralēli upītei. Nav vēja, silts. Vasarā noteikti būs patīkami muti nomazgāt upītē. Šeit tāpat ir aizvējš, mierīgs, diezgan taisns celiņš, bez kokiem, kas varētu traucēt, tāpēc ir iespēja eksperimentēt ar dažādiem diskiem un metienu veidiem.
Piektais celiņš – lai man piedod visi praktiskie cilvēki – ir maktan romantisks. Grozs ir upītes virzienā, vien 38m no izmetiena vietas. Šeit nekas neliecināja, ka varētu iemest upītē. Grozs ir tāda lielāka koka ēnā, man ļoti patīk.
Ar Aivi izgājām četrus apļus, šķiet nebija neviena reize, kad sestajā (62m) celiņā varēja mest uzreiz. Cilvēki nāk no pastaigu takas un tāpēc ir jāpagaida, kamēr nesteidzoties paies garām visa kompānija. Cilvēki no diskiem nebaidās, pat ar interesi skatās ko mēs stāvam. Interesanti, ka tur tā smaržoja pēc šašlika. Ap piekto un sesto celiņu ir izvietoti galdi, kur atpūtnieki var iestiprināties un šašliks smaržoja dievīgi. Sametās žēl, ka tuvējā apkārtnē neredzējām nevienu veikaliņu, kur iestiprināties, bet glāba līdzpaņemtie gardumi. Tā kā iesaku paņemt arī piknika grozu ar ēdamo, būs kur iestiprināties.
Septītais grozs ir konfektīte. Pasakains, jo ir kalnā augšā, kur grozu nevar redzēt un es uzskatu, ka zīmējums apakšā nedaudz neatbilst faktiskajai groza atrašanās vietai. Grozs ir augšā un pa kreisi. Viens no četriem metieniem bija pārsteidzši veiksmīgs. Šis ir pirmais grozs, kurā pirmo reizi dzīvē ieguvu birdie – es spiedzu no sajūsmas! Izcils laukums šādiem sasniegumiem. Nezinu, varbūt arī ACE kādiem pieredzējušākiem?
Tālāk ir interesanti, ka mani velk pa kreisi, bet šeit jābūt uzmanīgam un jāseko bultām – jāiet pa labi. Var pat nepamanīt kā tiek izlaists astotais (58m) grozs ar pietiekoši platu, tomēr man kā iesācējais arī pietiekoši šauru koku taciņu. Pēdējais grozs, ko esot trases augšējā daļā vispār neietekmē vējš, bet tas pateicoties kokiem un koki ļoti bieži stāv neīstajās vietās.
Metiens pļavā – nekas netraucē, tik jāmet. Tas ir devītais (74m) – tālākais iespējamais metiens Vilces disku golfa trasē. Izskatās vienkārši, bet nemaz tik labi man negāja. Desmitais (51m) pārsteidz ar to, ka atrodas tik tālu no bērnudārza, bet diskus burtiski velk kokā (tas glābj) bērnudārza virzienā. Šeit viens zaudējums, kas tā arī palika guļot zālītē aiz sētas. Mani entuziasma pilnie ierosinājumi tikt pāri sētai pakaļ diskam, tika nomierināti un aizvirzīti tālāk uz vienpadsmito (64m). Ļoti pateicīga vieta filmēšanai, mums tapa daži video, kas tika izmantoti arī mazā videorullītī šeit.
Un beidzamais divpadsmitais (46m) grozs, kur pirmo reizi visspēcīgāk izjutu sānvēja ietekmi uz disku. Visur, kas ir trases “augšā” un nav mežā, vējš ir jūtams, tomēr metot uz 12. grozu, tas bija izteikti no viena sāna un tikai trešajā reizē sapratu, ka ar disku, kas lido pa kreisi metot backhendā, beidzot ir vajadzīgā trajektorija.
Ievietots arī UDisc aplikācijā, tomēr tur nav ielādēta trases karte kā citiem laukumiem.
Disku izīrēšanas iespēja: COVID laikos nav pieejama, bet pirms ir bijusi, tāpēc cerēsim, ka pēc arī būs pieejama. Tomēr, ja apjautāsiet spēlētājus, kas vēl turpinās spēlēt, iespējams, padalīsies ar kādu disku. Mēs tā izdarījām, tāpēc domājam, ka arī citi varētu rīkoties līdzīgi.
Informācija no latvia.travel/lv par Vilces muiži un dabas parku “Vilce”
Esmu atsākusi skriet! Nu varu teikt par visiem 100%. Sapratu, ka skriet man īsti nesanāks pašai par sevi, kā citiem. Man vienkārši nesanāk, tāpēc sarunāju palīgā Daryu. Kā es priecājos, ka tieši viņa ir tā, kas palīdz man skriet. Lai sāktu skriet, man ir vajadzīgs plāns, savādāk nesanāk. Pie plāna izdodas pieturēties, bet skrienot pašai, sanāk izskriet par daudz un tad ir sajūta, ka skriet nevajag, vai galīgi negribas. Tad sākas garā pauze. Bet Darya zina, kad un cik daudz vajag. Nu jau pirmo tādu “negribu” vai “ja nebūtu plāna neskrietu”, esmu pārvarējusi. Skrienu lēnām, reizēm ļoti kaitinoši. Strādāju pie kadences – nu regulāri tā ir virs 180, kas ļoti priecē. Jātrenē arī lielāka, jo palielinot ātrumu, jāpalielina arī kadence, bet ja to nevaru izdarīt lēnāk, nespēju to izdarīt arī skrienot ātrāk.
Šajā laikā ir mainījušās vairākas lietas. Pirmām kārtām laikam es pati esmu mainījusies. Ar grūtībām skrienu kompānijā – fantastiski izbaudu skriešanu vienatnē. Pat 24km. Man ir tik labi. Lielākoties skrienot vairs nav sajūsmas, bet saldsēras sāpes, kas rauj sirdi un šķiet, ka vienīgā vieta, kur varu tās izsāpēt ir tieši skrienot. Daži skrējieni (par laimi īsie), ir bijuši kārtīgi raudot, sitoties elpai ciet. Uzsitot ļoti augstu pulsu. Interesanti, ka man tajā reizē pietika ar 6km. Pēc tam varētu sākt skriet, bet bija palicis tikai atsildīšanās kilometrs.
Interesanti ir tas, ka tagad otrā elpa parādās nevis pēc 7km, bet vairāk, reizēm pat 10km. Es nezinu, ko tas nozīmē, nesaprotu vai tas ir labi, bet tas noteikti ir fakts.
Agrāk biju no tiem, kas klausījās putniņus un dabu, bet tagad klausos Grigoriju Ļepsu. Kaut kas viņa mūzikā, vārdos un pasaules uztverē ir ārkārtīgi tuvs. Sāpes, caur kurām ir enerģija. Tad, kad dzīvo pa īstam – ir laime, ir sāpes, ir prieks, ir izmisums – ja to visu neapspiež, bet izdzīvo, varētu teikt izbauda (nav īstākais vārds, bet labi raksturo), tad rodas enerģija. Tas ir kā modināt pūķi. Jo vairāk pārdzīvojumu, jo spēcīgāks pūķis. Viss, kas nesalauž, dara stiprākus. Tā tas vienkārši ir. Banāli, bet pa īstam.
Tagad es skrienu, nu jau līzd 40km nedēļā esmu tikusi. Var redzēt progresu, man ir pieredze, tāpēc vairs nesatraucos par to, ka pārāk ilgi un pārāk lēni, ka neko nevarēšu, bet es jau atceros to ziemu, kad tā domāju, tad pirmais skrējiens un uzreiz PB Liepājā. Kas gan tagad būs ar sacensībām, nezinu, bet skriešana ir manas zāles un terapeits (road is my therapist). Tas galvenais, bet maratonam 3h 45min. būt.
Ļoti interesanti, ka visu savu skriešanas laiku es biju pārliecināta, ka skriešanas pasākumi ir interesanti tikai tajos skrienot. Ja neskrien, tad ļoti garlaicīgi. Nezinu vai Vilkaču maratona formāts vai tas, ka tik ļoti esmu noilgojusies pēc sporta pasākumiem, kuros pati joprojām nepiedalos, bet jebkurā variantā Vilkaču maratonā es vēl atgriezīšos.
Man ir draudzene – Karīna, ar ko iepazināmies darbā. Viņa skrien! Viņa ļoti daudz skrien un tas viņai liekas pats par sevi saprotams, viņa neredz to, cik tas ir daudz un apbrīnas vērts. Viņa vienkārši skrien gan viena, gan ar suni, gan brauc ar velo, kuru suns velk. Viņa nodarbojās ar daudz un dažādiem sporta veidiem, bet viņa nekad par to nerunā, nestāsta par to kā par kādu sasniegumu. Pateicoties tam, ka dienas sakrita tā, ka biju brīva kā punts, ļoti vēlējos pavadīt Karīnu trasē un redzēt viņas finišu. Es gan zināju, ka var būt visādi, bet es ļoti gribēju un to redzēju. Pat video ir, lai arī viņa redz un atcerās.
Domāju, ka tagad ļoti sagatavošos Karīnas atbalstīšanai. Noskaidrošu īpašās vēlmes un vajadzības. Ko var teikt (runāt), ko nevar. Ja nu gadījumā ir kādas grūtības, kas ir tas, kas viņu motivē. Kas skrienot traucē. Pieļāvu domu, ka Karīna būs sagatavojusi plānu, kurā aplī un kas jāsagatavo (labi, ka tā nebija, jo ar apļu skaitīšanu man gāja ļoti draņķīgi, šķiet ne reizi netrāpīju ar pareizi noskrietu apļu skaitu trasē). Par to var pārliecināties lielajā daudzumā sagatavoto video – gandrīz katrā aplī pa diviem video.
Laiks bija fantastisks, bet pilnīgi noteikti daudz siltāks kā biju plānojusi, tāpēc ierados džinsās un garo roku, spilgti zilā krekliņā (tā dēļ tiku nosaukta par zilenīti). Ļoti daudz staigāju, praktiski visu laiku un man noteikti bija karsti un domāju par to, ka vajadzēja saģērbties atbilstošāk, tad būtu varējusi iesauļoties, bet kā labot situāciju, neizdomāju.
Skrējēji skrēja viens pēc otra. Sākumā tik viegli un smaidīgi, izskatījās laimīgi, ka ir nokļuvuši mežā. Tikai retais bija sataisījis ļoti nopietnu, ķieģelim līdzīgu seju. Es centos applaudēt katram. Īpaši sākumā izskatījās, ka tas lāgā nevienam nav vajadzīgs – es pieļauju, ka tā arī bija. bet pēc dažiem apļiem viss mainījās. Lūdzu dalībniekiem iziet smaida testu – nezinu, kur es to kaunu esmu pazaudējusi. Pieauguši skrējēji skrēja un saprata, ko domāju – pārbaudīju vai viņi spēj smaidīt. Pirmajos piecos apļos, likās, ka skrējējiem tas ir viegli (dažiem smagi palika jau trešajā), daži rādīja zobus, tādā veidā imitējot smaidu, tomēr tas bija jauki, nepiespiesti.
Visinteresantāk bija sēdēt kalnā, kur dalībnieki pēc dzirdināšanas punkta cīnjās ar kalnu (tas bija vienīgais pie kura es vēroju, tuvākais starta un finiša zonai). Katrs nākamais aplis filmu arvien palēnināja. Skrējēji kalnā kustējās arvien lēnāk un lēnāk. Tā bija ballīte, to varēja redzēt. Tā nenoliedzami tāda bija. Skrējēji ballējās, citam bija vieglāk, citam grūtāk, bet tā noteikti bija ballīte. Tad, kad par to ierunājos brīdī, kad ballētāji bija ļoti saguruši kāpjot kalnā, viņi atcerējās, ka ir ballītē un šķita, ka kāpšana kļuva vieglāka. Es skatījos uz dalībniekiem kā tādiem, kas cīnās par kāda dieva titulu kāpjot Olimpa kalnā.
Vissaulainākās tikšanās bija ar Karīnu. Viņa bija tā ko gaidīju uz zaļās takas, kas koku, sēņu un ogu ieskauta, bija apspīdēta ar saules stariem, kas spraucās cauri koku galotnēm. Reizēm gāju tālāk, reizēm pavisam tuvu pie sacensību centra. Katru reizi priecājos redzēt un ar vieglu apbrīnu vēroju viņas vieglumu skrienot. Neredzēju milzīgu nogurumu viņas sejā, bet noteikti prieku ieraugot mani trases malā. Ļoti pasakaina likās nelielā taka no kalna lejā, kur paskrēju viņai pretī. Taciņa, apkārt tai zaļš sūnu paklājs un priedes, kas saules pielietas sildīja manu bērna dvēseli. Šeit tika uzņemts selfijvideo.
Katra tikšanās bija diezgan jautra. Mēs runājām par dzīvē svarīgām lietām – uzlādēt telefonu ar bluetooth austiņu kārbiņu (kādus apmēram 3% pie sava telefona baterejas ieguvu). Īpaši man patīk video, kur kāds Karīnai piedāvā CocaCola, bet viņa saka, ka grib ūdeni. Es saprotu, ka dzeršanas punkts ir tepat blakus un es varētu ātri aizskriet pakaļ, bet tad attopos, ka lai arī cik svaiga es būtu (galīgi neesmu labākajā formā), es tomēr nevarēšu ūdeni iedot viņai tūlīt. Lūk video no šī momenta:
Iveta gandrīz katrā aplī teica, ka es esot viņas talismanis (pirms šī skrējiena neatceros, ka būtu runājusi ar viņu iepriekš). Tāpat dzirdēju paldies arī no citiem cilvēkiem. Nākamajā diena Kristaps rakstīja: “Es nezinu kā Tev tas izdevās, bet šoreiz liela daļa no mana finiša ir Tavs nopelns”. Tas mani aizkustināja, bet es vienkārši redzēju, ka viņš var. Laikam no malas izskatījās daudz vieglāk kā bija patiesībā. Vienā brīdī trasē pat sajutos dīvaini, jo es taču biju atbraukusi atbalstīt Karīnu, bet atbalstīju arī citus. Bija tādi skrējēji, kas uz sacensību beigām arī apsteidza Karīnu, bet zinu, ka viņa nedusmojas, jo, šķiet, skrējēji ir tāda tauta. Ja var, tad noskrien, ja nē, tad vienkārši ļaus uzvarēt stiprākajam un citā reizē revanšēsies.
Ziniet, dzīvot šajā pasaulē ir skaisti. Izrādās, ja nevari skriet sacensībās, vari tur atbalstīt un gūt milzīgu gandarījumu redzot cilvēkus, viņu cīņu un uzvaras! Redzēju cik vietām skrējējiem bija grūti, redzēju kā viņiem atvērās otrā, trešā, piektā vai desmitā elpa. Redzēju nogurumu, atsevišķos gadījumos pat apnikumu skriet (izskatījās, ka garlaicīgi palika). Stāvot pirms apļa beigām taisnajā taciņā es redzēju skrienam muskuļu kalnu, neraksturīgi sakoncentrējušos viduslaiku princesi, jātnieci bez zirga, misteru Halku, visurgājēju, savējos (trasē tik daudz redzot viņi tādi kļuva), draudzīgos un pāri spēkiem skrienošos. Viņi visi bija uzvarētāji. Tās ir tās lielākās uzvaras – uzvaras pār sevi. Arī es jutos uzvarētāja, jo tik ļoti dzīvoju līdzi.
Tas arī ir viss! Finišs ir sasniegts, bet tagad jāiet skriet! Noteikti tiksimies Vilkaču maratonā!
Joprojām aktuāls ir jautājums – būs skriešana vai nē. Tagad aboniments uz šo lielisko pasākumu ir iegādāts un pirmais posms ir noskriets. Jāmēģina atkal aprakstīt notikumus trasē, pirms tās un pēc.
Man ir milzīga nostaļģija par šo ziemas skriešanas seriālu (bez sniega gan pilnībā), jo divus no iepriekšējiem trīs gadiem esmu skrējusi. Pirmajā gadā īsās distances, otrajā gadā visas garās distances, trešajā gadā pilnīgi neko, savukārt tagad ir ceturtais gads – iegādāta dalība uz visiem posmiem.
Pirmais posms. Atgriešanās Priekuļos. Starta vieta pilnīgi cita, bet teikšu, ka plašāka un labāka. Vairāk auto var novietot un tualetes vairāk izvietot. Pirmo reizi braucu pati un patstāvīgi un pie stūres (parasti kāds ved). Ļoti labi pie dūšas gāja roka dziesmas radio. Starta vietā ierados laicīgi un stāvlaukumā sastapu Laumu no Jaunmārupe skrien! Nācās stāvēt garā rindā pēc dalības numuriem, laikam tāpēc, ka arī pārējie bija ieradušies šķietami laicīgi (tajā pašā laikā, kad es). Neskatoties uz to, ka bija divas rindas mazajai distancei, tāpat tās bija garas. Lieliska oma lika visu laiku dīdīties mūzikas ritmā – nez kā tas ir paziņām un draugiem, kas ar mani ir kopā? Tāpat dejošana pirms skriešanas to padara par svētkiem, reizēm dejoju pat skriešanas laikā, kad ir mūzikas/dzirdīšanas punkti.
Šoreiz īpaši gribu uzsvērt to kā Laumai lielījos, ka nevajag stāvēt garajās rindās uz tualeti pirms starta, jo vienmēr var atrast krūmus. Šoreiz es tādus neatradu un nostājos rindā uz tualeti. Tā iespējams bija garākā rinda, jo nokavēju gan skrējēju, gan arī nūjotāju startu un startēju fantastiskā vienatnē. Pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Dīvaina sajūta, škrobe liela, jo esmu taču daļa no Jaunmārupe skrien! un, kas zina, varbūt pat neskatoties uz neformu, mans rezultāts varētu tikt ieskaitīts komandas ieskaitē. Stāvoklī pirms tualetes apmekējuma uzsākt sacensības nevarēju, tāpēc saprotu, ka savādāk rīkoties nevarēju un ieguvu jaunu, nebijušu pieredzi, kas, cerams, vairs neatkārtosies.
Tātad starts – pārliecinos kurā virzienā jāskrien. Un uzsāku skriet. Pie pirmā līkuma satieku pamatnūjotāju grupiņu. Un uz līkuma stāvēja arī Roberts, kas apjautājās, ko skrējēji kavējās. Ātri atsaucu, ka tualetes apmeklējums. Satraucās, ka to par maz. Tad teicu, ka iespējams iestājos nepareizajā rindā – varbūt āra tualetēs būtu bijis ātrāk, bet pēc starta Endomondo sapratu, ka es nebiju vienīgā, kas no skrējējiem nokavējusi startu tualetes apmeklējuma dēļ, varbūt tomēr tualetes varēja būt vairāk, lai arī citā tualetē būtu kavējusies mazāk par 5min. Skrējēju pamatgrupu sastapu tikai pēc apmēram 1.5km. Baidījos, ka startu esmu “pārķērusi”, bet turpināju skriet. Būtu bijis kauns apdzīt tik daudz cilvēkus un uz trases beigām visus palaist pa priekšu (tā tas kādreiz ir gadījies). Nospriedu, ka baudīšu un nepievērsu tam lielu uzmanību, kā būs tā būs. Tāpat šis seriāls ir motivācijai, lai uzsēstos uz āķa. Tā tas notika 4 gadus atpakaļ, ceru, ka tas paīdzēs arī tagad. Skriešanas laiks ir viens no laimīgākajiem manā dzīvē un klasiskais maratons 3:45h manām acīm joprojām liek spīdēt.
Tad nu lūk, skrēju, lēcu pār saknēm, izvairījos no citiem cilvēkiem, daudz atvainojos, bet skrienot domāju par to, ka varu, celis nesāp un skrienu taču komandā 🙂 Ja nevarētu paskriet, tad komandas fakts nepalīdzētu, bet es varēju un tas bija fantastiski. Es jūtu pateicību par to. Laikam daudz enerģijas ir sakrājušās un tās vajadzēja kaut kur izlādēt. Tā es lādēju līdz finišam. Spēka bija maz, bet enerģijas pietiktu vēl otrajam aplim, ko lādēt. Pirms paša finiša atcerējos Daryas ieteikumus finišam un atradu kādu priekšā skrienošu, ko ķert un noskriet. Tad nu atradu meiteni – kā sāku skriet viņai garām, tā viņa uzņēma ātrumu, kas mani pārsteidza. Adrenalīna daudz no grūtuma vairs ne miņas, sasniedzot augstāko pulsu visā skrējienā gribas domāt, ka viņu noskrēju, bet šķiet rezultātos mums bija vienāds rezultāts un vieta tiek dalīta. Kopā mēs noskrējām vienu puisi. Super! Kas par emocijām. Tālāk ilga atelpošanās, jo pulss bija fantastiski liels. Drīz ieraugu arī Lauru, ko neesmu sagaidījusi, jo visā atelpošanās procesā neesmu spējusi iedomāties.
Bija prieks ģērbtuvēs satikt Daryu un otro reizi vienā dienā izbaudīt aukstu dušu. Labi, ka pie šī sevi jau esmu pieradinājusi, jo varēju tīri brīvi nostāvēt tajā vēsajā ūdenī. Visi, kas pēc dušas teica, ka pirms tam esot bijis siltais ūdens, bet ūdens siltība nevarēja sabojāt manu omu. Es pat izbaudīju to. Tā jau saka, ka patiesās vēlēšanās piepildās – šķiet kaut kur klusībā biju vēlējusies lai ir tikai auksta duša.
Man prieks, ka mierīgā skriešanas sezona ir sākusies. Noskrien Ziema dalībnieku skaits aug, bet vēl saglabā neliela dalībnieku skaita patīkamo atmosfēru.
Pārāk daudz pēdējā laikā kavējos atmiņās par to kā ir skriet. Par to cik daudz endorfīnu parādās. Cik laba sajūta ir dzīvot bez saldumiem. Kādas pārdomas rosās pa galvu un nekādi nevaru atbildēt uz jautājumu – kāpēc tad es neskrienu. Kur ir tā vaina?
Sākumā skriet ir grūti. Nekādas baudas. Bieži izskrienot var sajust celi, kas sāk sāpēt. Izmaiņas personīgajā dzīvē un vērtību pārvērtēšana liek domāt, ka daudz vairāk laika ir jāpievērš bērniem. Bet nesena tikšanās, kad runājām par dzīvi, par novērojumu, ka tad, kad es jūtos labi, arī bērni jūtās lab, lika man aizdomāties par skriešanas nozīmi manā labsajūtā. Labi es varu justies tad, kad es daru lietas arī sev, nevis visu pakārtoju – darbam un ģimenei. Skriešana tiešām ir priekš manis. Šodien bija vēl viens mēģinājums – skrējiensoļojums, kurā, sev par pārsteigumu guvu fantastisku baudu. Uzvilku botas, kurās drīzāk sāks sāpēt pēdas, nevis celis – tāpēc 4km celi pat nejutu. Bija spēcīgs, auksts vējš, bet iekšā bija silti. Es sajutu brīvības garšu. Es ķēru laimi aiz astes. Es noķēru to! Man izdevās! Šis ir daudz vērts.
Nespējot atbildēt uz jautājumu kāpēc es neskrienu, es saskāros ar lielu daudzumu motivācijas, ar kuru gribu dalīties:
Noteikti vēlme atgriezties pie sajūtām, kas bija trenējoties maratonam un skrienot to
Biju apģērbu veikalā un ieraudzīju to, ka nav nekas lielisks tajā, ka svars nemainās. Nepatīk man tas kā es izskatos pašreiz. Sevi vairāk cienu tad, kad tauku vietā ir muskuļi, pat tad, ja mani svari rādīs lielāku ciparu
Pirms maratona skriešanas, meklēju sev motivāciju, ja nu iestājās “siena”, ko es sev teikšu. Tad es teicu, ka spēja skriet un skriet daudz – tā ir dāvana. Es savās domās skrēju par tiem, kas ļoti gribētu, bet nevar skriet. Arī tagad ir tādi cilvēki. Es gribu skriet, faktiski varu, bet to nedaru, tikai sapņoju! Šis mani tracina!
Es dzīvē gribu noskriet maratonu 3h 45min. Šeit nekas nav mainījies. Iesākt ir daudz grūtāk, ceļš līdz maratonam ir jāsāk no nulles un ieskriešanās laiks ir tas grūtākais.
Interesanti, ka tieši tagad man apkārt ir cilvēki, kas kaut kādā veidā uzjunda atmiņas, kas saistītas ar sportošanu. Ceru, ka ar iedvesmas vilni pietiks, lai iesāktu. Kad būs iesākts, tad jau “aizies”. Es gribu atpakaļ pie Jaunmārupe skrien!. Es ilgojos pēc tās kopības, iedvesmas un sadarbības, ko mēs viens otram sniedzam. Par lielisko komandas garu! Par kopīgajiem skrējieniem, par ārpusskriešanas aktivitātēm ar bērniem, kas paver jaunas iespējas un pasaules atklājumus.
Esmu ierakstījusi ierakstu un nobeigšu to par sāpīgi izsāpētu pārdzīvojumu, kura dēļ tika uzrakstīti vairāki raksti, kas netika publicēti. Lūgums ņemt vērā visus, kas lasa manus ierakstus. Tekstos nav zemtekstu, nevienu negribu aizskart vai apvainot. Saprotu, ja “domāšu, ko rakstu”, rakstu nebūs. Šeit rakstītais motivēja un motivē mani, un, klusībā ceru, ka vēl kādu 😉
Stirnu buks ir mana mīļākā distance. Tagad to zinu pavisam noteikti. Tiem ir vislabākā pēcgarša. Tad, ja sajūta ir, ka forma ir lieliska – šā gada iepriekšējā Stirnu Buka distancē, gan tad, kad formas galīgi nav – Gaiziņā. Iespaidīgākais, protams, ir pirmais starts. Kad ne forma, ne kārtīga priekšstata par to kas ir Stirnu buka distance un ko tā prasa no nepieredzējuša skrējēja.
Mani, jaunā trenere, centās atrunāt no Stirnu Buka skriešanas. Nesanāca normāli paskriet pēdējā laikā (visādi ģimenes apstākļi un darbi), līdz ar to distance diezgan gara un Gaiziņā solījās būt pacēlumiem bagāta trase. Es atteicos no Lūša distances pēdējā posmā, bet nevarēju atteikties no Stirnu buka distances. Zināju, ka protu skriet lēnu un ar baudu, lai tiktu līdz finišam un km daudzums pilnīgi noteikti nebiedēja.
Pirmo reizi sacensību plāns bija izveidots tā, ka Buki un Lūši skrien pirmajā startā – parasti pirmie ir Susuri, tad Buki un Lūši un pēc tam Vāveres un Zaķi. Parasti ar savu mazo Susuriņu vai Susuriņiem izskrienu trasi, noprotot kas gaidāms “lielajā” trasē un pie viena iesildos. Šoreiz gadījās, ka izkasījāmies no mājas pārāk vēlu un es kavēju savu startu.
Rezultātā braucu un rakstīju uz WhatsApp grupām ar cerību, ka starti tiks pārcelti, bet nekas par to neliecināja. Sapratu, ka faktiski mēs paspējam minūte minūtē uz startu, saprotot, ka no mašīnas novietošanas vietas līdz starta vietai parasti ir kāds gabaliņš. Tiklīdz tikām pie mašīnu novietnes, lēcu ārā no mašīnas un ļoti raitā skrējienā (sauksim par iesildīšanos), devos starta virzienā. Starta zonā biju divas minūtes pirms starta. Pastiepu nedaudz abas kājas, ar vienu aci meklējot Daci, kam šoreiz pirmais starts Stirnu buka distancē.
Par Daci vispār ir atsevišķs stāsts. Dace skrien Jaunmārupe skrien! sastāvā un komandas vārdā ir pieteikusies uz šo distanci. Visi, kas regulāri skrien Zaķa distances, sapņo par Buka distanci un pieļauj domu kādreiz skriet Lūsi, bet saprotot, ka Lūsis grūtības ziņā ir līdzīgs pilnajam maratonam, atsevišķos gadījumos arī smagāks (fiziski grūtāks). Par šo sapņoju es. Biju domājusi šajā gadā vairākus tādus noskriet, bet atteicos no pēdējās iespējas, jo neesmu tam gatava.
Dace ir trīs bērnu māmiņa ar fantastisku raksturu. Viņa ir ātra un ĻOTI izturīga, spēj lielus ātrumus izturēt līdz galam. Gan jau mēs esam dažādas, bet mani pārsteidz tā cīņa ar sevi, kurā viņa uzvar. Treniņiem laika ir maz (darbs, trīs bērni, peciņa vēl pavisam maza), bet tāpat piepilda vēlmes un parakstās uz izaicinājumiem tad, kad komandai tas ir ļoti vajadzīgs. Ja viņai būtu laiks un vēlme trenēties, interesanti, ko viņa varētu sasniegt?
Dace bija spējīga smaidīt 🙂 Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography
Pašā startā, skaitot no 10 līdz 1, ieraudzīju Daci un vienojāmies, ka vismaz sāksim kopā. Dalījos ar pieredzi no sava pirmā Stirnu buka starta, ka esot jāskrien lēnu, vēl lēnāk nekā liekas, ka jāskrien, bet beigās viņai to nevajadzēja – viņa mani pārsteidza 🙂 Skrējām kopā, dukas man iekšā bija daudz, bet skatoties uz pulsu, visu laiku bremzēju. Pazīstot sevi, nekur tālu nebūtu tikusi un tā tiešām bija taisnība. Par to pārliecinājos vēlāk, netālu no finišā esošā sprinta etapa.
Tā mēs ar Daci skrējām. Uzmācīgi sākumā dalījos ar savu pirmā Stirnu buka pieredzi. Vēlāk vairs neatceros par ko runājām. Mainījāmies savā starpā, mainījāmies ar citiem skrējējiem. Apspriedām pulsu, vienojāmies paskriet līdz ēnai un tad tur paiet, lai var atveldzēties, jo saule ir karsta – tas nekas, ka septembris, tas ir izcili silts un patīkams. Skriet gan vieglāk būtu vēsākā laikā, bet es pilnīgi noteikti nesūdzos.
Tad ap 14km sapratu, ka esmu sagurusi un vairs nav spēka. Tad sāku skriet uz priekšu sevi vairs nebremzējot, jo likās, ja tad sevi bremzēšu, tad toč ātri vien pāriešu soļos. Pateicu Dacei, ka ja kas, es skrienu, uz ko viņa apstiprinoši kaut ko izdarīja (apziņas kosmoss laikam) un es lēnām aizskrēju.
Pievienojāmies lielajam lēni finišējošo Vāveru distances dalībnieku pulkam. Tur satiku Irēnas Katrīnu, ar ko apsveicinājāmies un nedaudz paskrējām kopā. Pulkstenī redzēju aptuveno ātrumu, kas ir 5:30min/km, nobrīnījos, ka distances beigās Katrīnai (8 gadi) vēl tik daudz spēka. Tālāk viņa kaut kur pazuda. Nenofiltrēju, priekšā vai aizmugurē.
Viss bija labi, cik nu sagurumā var būt, līdz sākās atkal lēzens pacēlums uz augšu, tur pēkšņi sajutu, ka kājās galīgi nav spēka. Bija sajūta, ka seja galīgi izvalbīta, bet tāpēc, ka skrēju ar brillēm, nevar neko no tā redzēt. Kaut kur ap šo vietu Dace mani panāca, lai arī šo šoreiz negaidīju – visu cieņu. Viņai bija līdzi želejas, no kuras iepriekš atteicos, šoreiz palūdzu, lai viņa man iedod. Paldies par to, šķiet tas palīdzēja nedaudz vēlāk, kad iedarbojās vēl trasē. Kārtīgi nolipināju sevi, somu, rokas ar šo želeju, bet labi, ka tā bija. Agrāk ļoti skeptiski skatījos uz tādām, bet tagad saprotu, ka ilgi skrienot, vienalga cik gara distance, želejas var palīdzēt izbaudīt skrējienu, jo brīdī, kad iestājas tā sajūta, ka muskuļi vairs nevelk, vājums tajos, ir ļoti traka. Ja vēl iestājās tā pēkšņā un ļoti trakā bada sajūta komplektā ar vājiem muskuļiem, tad laikam ir vāks… un mokas līdz distances finišam…
Turpināju skriet, pareizāk laikam domāt par skriešanu ejot augšā, ļāvu citiem sevi apdzīt. Vienkārši nevarēju tikt uz priekšu. Domāju, ka ļoti žēl, ka vīrs nekur pa vidu trasē nav redzēts. Drīz parādījās arī viņš un tapa šī spēkpilnā un cīņas pilnā bilde, kurā nevar redzēt acis, kuras pateiktu ļoti daudz par manu reālo stāvokli. Šeit želeja vēl nebija iedarbojusies.
Šeit ir prieks, pārgurums, neliels izmisums, spēka izsīkums, bet no tā redzēt nevar neko. Manuprāt lieliska bilde savādāk no Roberts Ivanāns, jeb Valparaiso Photography
Es no sirds biju priecīga satikt vīru. Ir tik labi viņu redzēt trases malā un bieži tā ir laba zīme, ka finišs vairs nav nekur tālu. Parasti viņš ir tālāk no finiša, šoreiz bija ievērojami tuvāk. Vēl nedaudz un tad sākās skaistākā vieta un visvairāk gaidītā vieta – Sprinta etaps Gaiziņkalnā, kas ir pašā finišā. Tikai jāuzskrien augšā un tad jāskrien lejā, bet viss realitātē izrādās daudz grūtāk. Skriet augšā galīgi nesanāca. Sākumā pat nometos uz četrām – pēdas pie zemes un rokas pie zemes un kārpījos uz augšu. Man tas bija vajadzīgs, lai neapstātos. Pēc tam piecēlos un sāku iet. Vēl vēlāk varēju iet jau nedaudz ātrāk, lai arī stāvums nemainījās, bet Agnese, kas sēdēja kalna galā labi redzēja cik man bija grūti. To pamanīja arī Māris – Daces vīrs – varonīgā māmiņa, kura skrienot savu pirmo Stirnu buku jau, visticamāk, bija finišā. Kā vēlāk uzzināju, Māris esot teicis Robertam (vīram), ka man esot galīgi slikti. Saņemot abu paziņu uzmundrinājumus kaut kā kalnā tiku un tad centos atelpoties. Tikai ap puskalnu varēju sākt skriet un skriet kļuva pavisam viegli salīdzinot ar pēdējo ~ km.
Tavu pārsteigumu – mans vīrs atkal finišā pietupies piefiksē pirmsfiniša emocijas, kurās nezināmu iemeslu dēļ (starp citu par emocijām fotogrāfijās arī iedomājos), esmu pacēlusi uz augšu. Šis jau bija salīdzinoši ļoti viegls skrējiens, jo finišs bija ar roku aizsniedzams un jāskrien tikai lejā no kalna.
Nu jau finišs redzams, vīrs arī pamanīts. Palicis tikai nedaudz. Bildē var redzēt arī traki lipīgos pirkstus no želejas, kas kā plēvīte aplipusi ap pirkstiem. Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography
Un finišs. It kā kosmosā sajūtas, bet nospiest pulkstenim STOP pogu neaizmirsu. Dīvaini. Arī visas dāvanas paņēmu, paņēmu uzreiz divus Aldara GO bezalkoholiskos alus – šoreiz nebija izvēle, bija tikai vienas krāsas (atkal vairs neatceros kura – zila vai zaļa). Tā arī neesmu sapratusi, kurš man garšo labāk, bet viena paziņa jau no skolas laikiem bija pilnīgi pārliecināta, ka garšīgais pilnīgi noteikti ir ne tas, ko dalīja. Iepriekšējos posmos pašiem bija iespēja izvēlēties, bet šajā bija tikai viens veids.
Laikam ieviesīšu jaunu tradīciju. Taisīt bildi ar tiem skrējējiem ar kuriem atradīšos kopā pēc finiša tad, kad vīrs atgriežas. Iepriekšējā posmā tāda bilde bija ar Lāsmu. Šoreiz ar Martu un Veroniku. Skrējēji zinās Veroniku, ļoti iedvesmojoša sieviete, ar savu stāstu varētu iedvesmot daudzus un, ja pareizi saprotu, tad pirmo reizi kopvērtējumā trijnieks šajā posmā (es varu visu sajaukt, bet viņa bija ļoti priecīga un gandarīta).
Marta, es, Veronika un priekšā mana mazā Emīlija. Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography
Uz tikšanos pavisam drīz! Pēdējā šā gada noslēdzošajā Stirnu buka sezonas skrējienā – Līgatnē. Skriešu Stirnu buku (ja celis būs vesels) un pastrādāšu, lai izdodas labāks rezultāts, lai būtu gatavāka šim startam.
Vēl viens liels un sarežģīts posms manā sportā ir noslēdzies. Ir pievarēta un godam noslēgta #TavsPirmaisTriatlons pirmā pilotprogramma. Kā jau rakstīju – viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem dzīvē un pilnīgi noteikti sportā. Pēc šī mērķa, nespēju uzstādīt nevienu citu, kas šķiet neizpildāms, lai atkal dotos to sasniegt. Mērķi mani parasti atrod, jaunais mērķis to vēl nav izdarījis, tāpēc nolemju atgriezties pie skriešanas. Lēnām atgūt formu pēc traumas un palielināt noskrietās distances. Līdz #BigBankSkrienLatvija Siguldas posmam, ar ko noslēgšu šo sacensību sezonu, vēlos sasniegt šīs sezonas sākuma līmeni. Protams, ja varēs, darīšu vairāk… Esmu ārkārtīgi iemīlējusi velo un īpaši savu balto bērīti, ar kuru vēlos turpināt braukt. Tāpat, esmu apņēmības pilna iemācīties nopeldēt 1km kraulā bez apstājas un nākamgad noteikti pamēģināt savus spēkus vēl kādās triatlona sacensībās.
Sestdien, 18.08.2018 man bija milzīga laime trešo reizi atgriezties Šlokenbekas muižā, lai startētu Zaķa distancē – trešo reizi. Tradīcijas laikam lauzt nedrīkst. Pirmo dalību man uzdāvināja mans lieliskais kolektīvs no Bite Latvija, kad devos prom no darba vietas. Par piemiņu ir palikusi bilde ar Stirnu buka medaļu, kas līdz šim (no visām piedzīvotajām) man patīk vislabāk.
Šī ir medaļa, ko saņēmu savā pirmajā Stirnu buka skrējienā – izmantotie materiāli ir māls un koks.
Šādi es izskatījos trīs gadus atpakaļ savā pirmajā Stirnu bukā, pie Šlokenbekas muižas!
Vakarā pirms Stirnu buka, kā lielākā daļa komandas VSK Noskrien Blonde – mēs ar vīru apmeklējām Prāta vētras noslēguma koncertu Rīgā un mājās tikām diezgan vēlu, bet neskatoties uz to, izdevās savākties un laicīgi izbraukt uz Šlokenbekas muižu. Koncerta dēļ šoreiz nevarējām no laukiem paņemt bērnus (viņi gan gribēja, bet tāpat pavadīja lielisku dienu Kaziņas Bonijas kronēšanas svētkos – baisi garšīgs siers bundžiņā ar kaltētiem tomātiem). Izbaudījām braucienu divatā. Šoreiz bez starpgadījumiem (ceļā uz iepriekšējo posmu, sadauzījām mašīnu – netīšām).
Ierodoties jau šķiet viss zināms un tik pazīstams. Tik tuvs. jau zinām, ka mūs virza uz pļaviņu aiz muižas pār šauru tiltiņu, lai arī daudz vietas ir turpat tuvumā, vīrs nav pierunājams nolikt mašīnu ne tajā vietā, kur mūs nosūtīja. Nekas traks – pastaigas mums patīk. Īpaši, ja esam divatā.
Es būtu ļoti priecīga ar mazo Emīliju izskriet Susura distanci, jo pagājušajā gadā viņa skrēja un krita uz asfalta, šķiet pat vairākas reizes, bet parādīja raksturu. Nedaudz paraudot atkal sāka skriet un visu distanci mēroja saviem spēkiem, lai arī viņai bija tikai trīs gadi.
Kamēr mazie Susuriņi cīnījās distancē un vīrs viņus bildēja, VSK Noskrien Blonde savācās uz vienu reti kuplu kopbildi, ko iemūžināja Darya Damroze.
Nestandarta bilde, bet standarta skaistuma ir tik daudz, ka izvēlējos interesnatāko, manupārt. Fotogrāfijas autors: Darya Damroze
Tālāk devāmies iesildīšanās skrējienā ar Ievu un Andri. Šoreiz biju kārtīgi apņēmusies, ka jāiesildās pirms starta, tāpēc tā laicīgi. Ievai sanāca mazāk, jo starts bija 15min. agrāk. Lomas (zaķis, buks) vispirms iemēģinājām tuvējā pļavā aiz lielāka krūma. Tad nedaudz paskrējām un devos pavadīt Ievu uz startu, lai negaidītajā siltumā (iepriekšējās dienas bija bijušas manāmi vēsākas), atdzesētu ar ūdeni un, rūpējoties par tīrību un kārtību, pudeli izmestu. Tiklīdz misija bija izpildīta, devos iesildīties pa iepriekšizvēlēto taciņu, kas veda līdz sliedēm. Man bija pārsteigums, ka tieši tajā brīdī pa sliedēm tuvojās vilciens (viens sliežu pāris, pretī viens otram vilcieni braukt nevar) un man izdevās notrāpīt tieši tādā brīdī. Dabūju ļoti personīgu tauri. Biju sajūsmā.
Skatījos, ka iesildīšanās pulsiņš tāds augsts, necēlu to augstāk par kaut kādiem 163, centos tā, lai nekāptu augstāk, pat skrienot kalnā. Izkustināju kājas augstāk ceļot ceļus, tā sajūta tāda patīkama. Ja vien ilgi tā varētu un pulss tāpēc nekāptu augstu. Bet gan jau arī to var satrenēt. Kad biju tā skrējusi kādu laiciņu, gāju pastaipīties un tad 5min. pirms starta nācās domāt kā tikt normālā starta pozīcijā. Žēl, bet es galīgi neesmu elite un priekšā koridorā mani nelaiž, bet aizmugurē aiz visiem nūjotājiem arī negribēju stāvēt. Savu atbildību man uzlika arī tas, ka komandai pirmo reizi tiks punkti no manis, jo esmu otrais zaķis un trešā zaķa uz kura rezultātu varētu cerēt, vienkārši nav. Tāpēc aizvēru acis, aizskaitīju līdz pieci, un pārkāpu pāri robežmalai, tuvu elites koridoram (tā darīt nevajag, bet iesildīties arī vajag, īsāk sakot, noskatījos, ka kāds puisis tā izdarīja, novērtēju savas spējas un ielīdu sev atbilstošā starta pozīcijā, lai arī droši varētu nedaudz uz aizmuguri, bet bija labi). Satiku Lieni – triatlona treneri un tā priecājos, ka esmu ieskatījusies kalendārā un zinu, ka viņai tieši tajā dienā ir vārda diena! Smieklīgi, bet priecājos, ka varu pateikt ko labu 🙂
Pārmijām pāris vārdus un drīz bija arī starta signāls. Viņa ātri aizskrēja pa priekšu, lai arī es skrēju sākumu ap 4:40min/km, ap 4:30min/km. Skrienot uz priekšu satiku Irēnu un runāju ar viņu par to, ka šoreiz plānoju viņu noskriet. Viņa teica, ka es mierīgi to izdarīšu, es gan nebiju tik pārliecināta, jo visas reizes takās, kad līdz šim esam skrējušas vienu distanci, viņa to ir veikusi ātrāk par mani, lai arī kopumā mēs abas uzskatām, ka es esmu stiprāka 🙂 Pēdējā reize gan bija tad, kad man sāpēja celis un 10km ar astīti distanci veicu ilgāk kā 2h, tikai tāpēc, lai nebūtu otrais DNF pēc kārtas.
Skrienot sākumu laikam jau to startu pārķēru, bet ar starta pārķeršanu man vairāk asociējas tāda maksimālā ātruma skrējiens, ka tad, kad beidzās pirmā duka ir jāstājas malā. Vienkārši nevar paskriet un tad visa distance ir baigās mokas. Manā gadījumā bija daudz vieglāk. Skrēju un sapratu, ka nav tās izturības skrējienam. Apzinājos, ka tikai vienu reizi biju skrējusi 8km divas dienas pirms sacensībām un pirms tam visas distances bija līdz 5km ar īsiem paātrinājumiem. Tāpat arī šī bija trešā nedēļas nogale pēc kārtas, kad man bija sacensības.
Sasniedzot pirmo dzirdināšanas punktu un tieši 5km atzīmi, biju spiesta iegriezties mežā, kas man atņēma diezgan daudz laika. Beigās izrādījās, ka varēju tur nemaz neiegriezties. Tad pēc apstāšanās, atgriezties ātrumā jau bija diezgan grūti, lai teiktu gandrīz neiespējami. Saprotu, ka svarīgākais ir skriet. Visu distanci vispirms mani pavadīja doma, ka es varu būt noķerta un sapratu, ka skriešana jebkurā ātrumā, noteikti būs labāka kā iešana. Šeit bija tāds pirmais lūzums.
Otrais iestājās ap 10km. Tad palika tik grūti, ka regulāri pārgāju soļos. Trases beigas bija tās, ko es atcerējos no iepriekšējiem gadiem. Atceros, ka abos iepriekšējos gados to pļavu ar zemajiem krūmiņiem vai augsto zāli (ar tādu vidējo pulsu kā skrēju, šīs lietas var izskatīties vienādas) es vienmēr gāju. Tajā posmā tiku noķerta pagājušajā gadā, bet šogad tajā posmā es turpināju skriet, lielākoties. Pēc šī posma sāku jau normāli skriet.
Tad notika Tipiskā skrējēja aprakstītā situācija, kad liekas, ka līdz finišam ir mazāk kā viens km, bet tad plāksnīte – 2km. Man gribējās apstāties, stāvēt un skatīties un berzēt acis, jo nespēju noticēt. It kā 1km starpība nav nekas traks, bet tas pamatīgi izsita no līdzsvara. Trakākais bija tas, ka beigās bija nedaudz vairāk kā 1km, nevis norādītie divi 🙂
Šī ir tā zīme – paldies Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography. Atrast šo zīmi kādā citā fotogrāfiju plūsmā, būtu traki laikietilpīgi, bet šī ir viena no spilgākajām emocionālajām vietām trasē, ko ļoti labi atceros.
Vajadzēja iekšēju spēku, lai savāktos, tomēr man tas bija. Skaists līkločskrējiens gar ūdenskrātuvi, tad daži metri gar ceļu, tad ceļa šķērsošana un asfalta taciņa atpakaļ. Pagājušajā gadā, kad vīrs bildēja no šīs vietas ir smieklīga bilde – kur divi izmetušies vīrieši cenšoties mani noķert 🙂 Bildi gan atradu ar vienu, bet Facebook šis tika nokomentēts šādi: “За тобой бежит голый мужик!” uz ko es atbildēju “А муж наблюдает и фотографирует на память. Там их двое“…
Foto ir gadu veca un tāpat kā šogad, jau iepriekšējā gadā man līdzi uz sacensībām brauca vīrs un bildēja. Fotogrāfijas autors: Roberts Ivanāns, jeb Valaparaiso Photography iekš Facebook
Vēl pavisam nedaudz pa asfaltu un tad gar muižu tāda superīga taciņa lejā. Gar takas malu pilns ar karogiem un tik viegli skrējās, tāds prieks par finišu. Es tā priecājos, ka man beidzot ir izdevies šo distanci mērot ātrāk kā Irēnai. Šeit nav runa par sacensību, bet par iespēju to izdarīt, jo šajā gadā skrēju bukus, nefinišēju (DNF) vai trauma. /Iepriekšējā redakcijā bija savādāk un saprotu, ka tas ir uztverts savādāk kā bija domāts. Es atvainojos Tev, Irēna! Un aicināšu visus, kas manos ierakstos lasa par sevi ko tādu, kas nepatīk, sāpina vai aizskar, pateikt. Ja ir vēl kāds, kuru mani ieraksti ir aizskāruši, lūdzu, dariet man to zināmu. Nekad nevien nevēlos sāpināt./ Lai arī nav liels pārsvars, tomēr takās es to izdarīju. Saņēmu ūdeni, ko ātri iztukšoju, jo ļoti gribējās dzert. Bija arī maizīte ar konfekti uz kociņa un Baltais šokolādes sieriņš (es tā priecātos par ķiršu proteīna dzērienu finišā, jo tas gan garšo labāk, gan arī šķiet daudz noderīgāks un īpaša vērtība, jo Jānis Leitis ir šī produkta receptes autors jeb līdzautors (ceru, ka nekļūdos)).
Tālāk tādā dīvainā stāvoklī gāju ārā no finiša zonas. Satiku Ingu, kas no Jaunmārupe skrien! Zaķa distancē finišēja ātrāk kā es un viņas vīru Uģi – vispār raķete. Viņi man jautāja vai viss kārtībā. Es biju tāda nogurusi, it kā pazaudējusies kaut kur sevī. Teicu, ka jā, tikai sagurusi. Ar Ingu un Uģi apspriedām distanci, dzērām ūdeni. Atcerējāmies par bezalkoholisko Aldara alu, kas nu jau ir kļuvusi par neatņemamu šo sacensību daļu – to katrā Stirnu buka posmā dala bez maksas. Nevaru teikt, ka man fantastiski garšo, bet katrā posmā izdzeru pa divām bundžiņām un šim dzērienam jau ir sava emocionālā garša, kas ir lieliska.
Drīz savācāmies arī pārējie no Jaunmārupe skrien!, kas skrēja Zaķa distanci un uztaisījām vienu kopbildi.
Neatceros, kas bildēja, bet šī ir tā bilde, kur mēs – Jaunmārupe skrien!, kas šajā reizē jau finišējuši, lai arī ne visi.
Tad sāka līt lietus. Cilvēki skrēja zem nojumēm un ēkās, lai no tā paslēptos. Es biju tik nogurusi, ka nevarēju iedomāties neko labāku kā lietu, kas līst virsū. It kā sapratu, ka pēc tam būs vēsāks un es būšu slapja, bet man bija vienalga. Baudīju to lietu, kurš tika pat aiz jaunajām sporta saulesbrillēm, ko pirms sacensībām iegādājos pie Daiņa. Domāju par tušu uz acīm, kas laikam tek, bet arī tas nespēja traucēt man izbaudīt šo fantastisko brīdi, kad līst lietus. Man ļoti patīk lietus, īpaši skriet tajā.
Vēlāk tiešām kļuva pavisam vēsi. Diezgan trīcēju. Dzēru daudz ūdeni un pieveicu vēl divas bundžiņas ar Aldara bezalkoholisko alu GO. Gaidīju nesen sazvanīto vīru, kas arī kaut kur slēpa savu kameru no lietus un lēnām tuvojās sacensību centra virzienā. Nāca viņš daudz ilgāk kā es biju domājusi, ka viņš nāks. Salu. Man bija žēl, ka esmu slapja, bet kamēr liju, ļoti izbaudīju lietu.
Tad atnāca Roberts (vīrs) un mēs satikām divas jaukas dāmas, ko negaidījām satikt – Gabrielas (meita skolniece) klasesbiedreni Sintiju un viņas mammu Eviju. Tik patīkami, varbūt kādreiz mēģinās arī izskriet šos lieliskos skriešanas svētkus. Tapa viena jauka bilde.
Evija, Sintija un es. Bija liels prieks satikt! Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography
Tapa vēl viena izcila bilde kopā ar Lāsmu – vēl nemaņā, slapja nosalusi ar nesen finišējušu, tikpat nogurušu Lāsmu no VSK Noskrien Blonde komandas. Kas arī iepriekšējā vakarā apmeklēja Prāta vētras noslēguma koncertu.
Mēs ar Lāsmu. Abas sagurušas, abas izmirkušas, bet laimīgas pēc finiša, kad abas iepriekšējā vakarā apmeklējām lielisko Prāta vētras noslēguma koncertu Mežaparkā (tātad maz gulējušas). Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography
Šoreiz steidzāmies pie savām mazajām princesēm, kas dzīvojās pa laukiem pie mammammas. Ļoti ilgojās pēc mums un skuma, ka nevarējām kopā doties uz šo regulāro, gribu teikt izcilo, ģimenisko pasākumu. Domāju, ka viņas no sirds būtu izbaudījušas Stirnu buka jaunumu – putu vannu netālu no starta! Tik daudz laimīgu cilvēku, kurus vēlāk redzēju fotogrāfu bildēs. Nespēju ar šo jaunumu nepadalīties.
Uz šīs, tik ļoti pozitīvās nots beigšu aprakstu, kura apraksta noslēgums top ceļā uz nākamo Stirnu buku Gaiziņkalna apkārtnē, kur pirmo reizi pēc traumas, otro reizi šogad startēšu Stirnu buka distancē, plānojas izteikts baudas skrējiens, jo treniņi ir bijuši mazāk kā vajadzētu, tomēr Stirnu bukam būs būt. Lūsis gan šajā sezonā ies secen, bet viss vēl priekšā un arī nākamā Stirnu buka sezona būs mana.
Tāda dīvaina sajūta, ka gatavošanās līdz šim grūtākajam un emocijām bagātākajam izaicinājumam ir noslēgusies. Tajā pašā laikā nav sajūta, ka tās ir beigas. Vēl vairāk jau ir plāns apgūt peldēšanu, jo tas ir vispārākajā pakāpē vājākais mans posms triatlona distancē. Tagad, kad vīrs sarūpējis (kā pārsteigumu) trīs papildus brīvdienas, mierīgi varu aprakstīt visu kas un kā.
Visneraksturīgākais pirms Rīgas triatlona ir tas, ka manī bija ļoti maz satraukuma, ļoti maz emociju pirms starta. Apkārt visi stāstīja par mandrāžu, par sapņiem, kas saistīti ar startu. Pārdomām uz ko koncentrēsies sacensībās, par to, kas svarīgākais katram un kas jāpatur prātā, par MIX zonām, kur arī var iegūt laiku un izvirzīties vadībā. Tikmēr biju mierīga kā ezers vasaras naktī bez vēja. Pat vīrs bija satraukts un plānoja fotografēšanu un juta man līdzi, plānoja visas ģimenes atbalstu man trasē. Es ļāvu viņam to darīt un ļāvos būt atbalstītai. Trasē, spēku izsīkumā, tā ir neaprakstāma sajūta.
Iespējams, ka miers bija tāpēc, ka no sevis nekādus fantastiskus rezultātus negaidīju. Smiltenē jau izbaudīju pēdējo vietu grupā un to kā ir būt pēdējai peldēšanas posmā, saņemot īpašu uzmundrinājumu sapratu, ka, iespējams, esot pēdējā, palīdzu kādai jaunietei noticēt saviem spēkiem triatlonā (šis man arī nedaudz palīdz). Kā mēs zinām, tad ar darbu un neatlaidību, var sasniegt daudz. Triatlons Latvijā vēl tikai attīstās un tam noteikti ir liela nākotne un jauniešiem ir iespēja sevi pierādīt. Latvijas līmenī pilnīgi noteikti.
Tad nu lūk. Pamodos ļoti laicīgi. Iepriekšējā vakarā jau biju visu salikusi, lai arī starta apģērbam bija varianti. Izvēlējos vilkt iepriekš neiemēģinātas drēbes, bet jāsaka, ka tas noteikti atmaksājās. Bija ļoti ērti un šķiet, ka bildēs arī izskatās tīri neko. Ar mašīnu braucām līdz Rīgai, tālāk ar velo devos uz startu. Braucot pārbaudīju, ka mans baltais bērītis ir gatavs sacensībām. Noregulēju to iespējami ērtam un ātram startam. Mix zonā nepieciešamās lietas bija jānovieto līdz 8:50, pēc tam līdz startam vairs piekļūt zonai nebija iespējams. Tāpēc ļoti rūpīgi domāju vai viss ir nolikts, vai būs ērti, atcerējos visus noteikumus (triatlonā to ir diezgan daudz, manuprāt). Lietas sakārtoju, pārbaudīju un likās, ka svēta lieta ir uztaisīt selfiju. Selfiji galīgi nesanāca, bet vīrs ir uzdevumu augstumos un ir tapinājis vienu labu bildi kopā ar Justīni no TPT15 (Tavs Pirmais Triatlons 15 laimīgie).
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook
Vēlāk bija nedaudz laika līdz startam. Šoreiz biju apņēmusi iesildīties un to pašu plānoja darīt arī Inese. Mēs izdomājām skrienot iesildīties kopā un paspēt vēl pirms starta ielīst ūdenī, pārbaudīt vai nav pārāk auksts, vai nebūs šoks. Izskrējām kādu gabaliņu, vienu sprintiņu augstākos pulsos un tad lēnām atgriezāmies uz starta vietu. Apskatījāmies pirmā viļņa bērnu startus. Tādi malači. Visi peldēja tiešām labi, man trauma, bet to labošu. Kad visi bija tikuši ārā no ūdens, gājām meklēt pārējos, rezultātā sanāca, ka nokavējām iespēju ielīst ūdenī, bet mūs mierināja, ka ūdens esot ļoti labs. Vēss tikai ielienot. Garmin samērīja stabilus 20 grādus, kad gaisā bija tikai 17.
Nācās iet ūdenī un sākt peldēt “sausajā”. Pirms starta sauca vārdu, uzvārdu un numuru, sastādīja rindā pēc numuriem (nevarēja izvēlēties sev ērtāku vietu startā). Asociācija bija tāda kā mākslas vingrošanā – tikai gaita mums bija vienkāršāka. Brīvprātīgie vai tiesneši mūs mudināja iet ātrāk, lai nekavējamies. Ļoti dīvaina, bet laikam tomēr patīkama sajūta, kas rada man tik ļoti trūkstošo satraukumu (es domāju, ka iekšā emocijas bija, bet nejutu, jo biju kaut kur tās noglabājusi. Šīs sacensības šķita ļoti nopietnas un labi sapratu, ka brīnumus peldēšanā sagaidīt neizdosies. Drusku bezspēcības sajūta). Tālāk iekāpām ūdenī un viss pa zilu paklāju. Pat ūdenī bija paklājs (kādu gabaliņu).
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook
Tāda dīvaina sajūta. Nekad neesmu tādā veidā startējusi, t.i. sākusi peldēt turoties pie striķīša vietā, kur nevar nostāties uz kājām tā, lai galva paliktu virs ūdens. Nebija skaidrs ar kuru roku turēties, vai ar abām, kā atsperties, vai neatsperties. Labi, ka zinu, ka uz rezultātu un sacenšanos varu neiespringt, tāpēc eksperimentēju. Paturējos ar kreiso roku, tad ar labo, tad ar abām, beigās neatceros no kuras pozīcijas sāku peldēt. Arī tas, ka sagatavošanās signāls bija ievērojami skaļāks kā klusais un laikam īpašais triatlona signāls (par šo neesmu droša, jo Smiltenē bija kaut kas ļoti vienkāršs).
Sākās peldēšana. Šoreiz mēģināju peldēt un to darīju ļoti akurāti. Netrāpīju un, šķiet, pat nepieskāros apkārtējiem kā kaķis zagos uz priekšu, bet peldēju kraulā salīdzinoši ilgi. Vēlāk tik ilgi vairs neizdevās. Visu laiku pazaudēju elpu. Nepaspēju nogurt, jo aizsitās elpa un, lai izvairītos no panikas, pārgāju sunītī. Mēs divas atpalikām no pamatgrupas. Es tā priecājos, ka nebiju viena, lai arī es biju pēdējā. Pavisam drīz uz starta pusi devās motorlaiva. Ja pārējās dalībnieces tās radītos vilnīšus sajuta tikai atgriežoties un peldot uz finišu, tad mēs abas, izbaudījām diezgan ilgā laikā. Kā pēdējai man bija pavadonis – šoreiz uz supa. Apjautājos vai man ļaus finišēt, paziņoju, ka ļoti gribu finišēt. Meitene, kas peldēja nedaudz pa priekšu, bet ne stipri ātrāk, vairāk peldēja uz muguras. Es viņu satiku pēdējā pirmstriatlona treniņā, pārrunājām savu peldēšanas māku. Tad parādījās neliela cerība, ka mēs varētu būt viena līmeņa peldētājas un viena vēlēšanās man bija – izkāpt no ūdens vismaz priekšpēdējai. Cerēju, ka varbūt vēl kāds būs tik pat lēns kā es 🙂
Mēs peldējām diezgan vienādā ātrumā, sākumā pamēģināju arī uz muguras, bet nevarēju saprast vai tieku uz priekšu ātrāk un vai nav tā, ka tādā veidā lāgā nevaru atpūsties. Vēlāk sapratu, ka visātrākais ir vienkārši krauls, kad tas sanāk un centos sevi pierunāt pēc iespējas biežāk pāriet kraulā, kas vainagojās ar panākumiem. Panācu meiteni pie pirmās bojas un ap otro boju, kur bija apgriešanās, es viņu apdzinu. Un ekstra ar supu tālāk tika viņai, biju viena. Tiekot gandrīz līdz finišam – mani apsteidza nākamās grupas pirmie divi ātrākie peldētāji un es kāpu no ūdens drīz pēc tam, kad otrs ātrākais peldētājs bija izkāpis – tur bija arī kamera, bet to ierakstu, kas bija tiešreidē, tā arī nav izdevies ieraudzīt.Ierakstos atradām tikai junioru Eiropas čempionātu, bet ne Rīgas triatlona sākumu. Ja kādam ir, priecāšos to redzēt un, ja iespējams, pievienošu bloga ierakstam.
Tālāk skrēju augšā pa kalniņu uz MIX zonu, kur atkal viscaur izklāts zilais paklājs. Nezinu vai venmēr paklājs ir zils, labprāt izskrietu arī pa sarkanu paklāju, tam cits svars. Biju pārsteigta, ka mans velosipēds lielajā velosipēdu rindā atrodas tik tālu, beigās ieskrējos un aizskrēju garām, jo citi savus velosipēdus bija nolikuši citās vietās, uz priekšu (tajā brīdī tā domāju, tagad sāku šaubīties vai tas bija iespējams). Skatījos uz velosipēdu numuriem, nevis tiem numuriem, kas salīmēti uz statīviem. To nākamjā reizē noteikti paturēšu prātā. Vērtīga pieredze. Tālāk ātri uzvilku ķiveri, tad numuru un tad botes. Viss gāja gludi. Šoreiz neuzsēdos uz velo MIX zonā, bet aizskrēju ar velo līdz MIX zonas beigām un tad sāku braukt. Priecājos, ka esmu labi visu sagatavojusi, bet biju pārsteigta par vēju. Šķita, ka manu vieglo zirdziņu vējš ļoti labi var kustināt un nezināmu iemeslu dēļ (esmu braukusi pietiekoši daudz un dažādos apstākļos ar to velo), tas mani pārsteidza. Atceros, ka pirmajā aplī izbraucu cauri vienai mazai bedrītei, kurā bija jāpamanās trāpīt un iedomājos, ka šitā varētu arī riepu pārsist, bet paveicās. Bija vēl pāris reizes, kad atsitos, bet tās bija tādas nenozīmīgas. Visu laiku braucot skatījos pretīmbraucējus un centos uzsaukt savējiem, bet, es laikam vienīgā to spēju, jo pārējie sakoncentrējušies devās uz priekšu. Apgriezienus un pagriezienus katrā aplī (kopā velo apļi man bija trīs) mācījos un ar katru reizi ieguvu pieredzi. Uzsēdos uz ilgāka pārdzīvojuma, kad pirmā apļa beigās (labi zināju kā ir jābrauc), tomēr gandrīz izbraucu kā uz MIX zonu un vēl patraucēju puisim Latvijas izlases tērpā (vismaz tērps Latvijas karoga krāsās ar uzrakstu, kas liek man domāt par Latvijas izlasi, bet, ja pareizi saprotu, tad tādu varu iegādāties arī es, ja vēlos). Par šo cepos gandrīz visu otro apli. Vēl braucot ar velo skatījos uz dažiem jaunākiem dalībniekiem ar lielākiem un smagākiem velo (vismaz no skata) un bija žēl skatīties kā viņi cīnās ar vēju un sevi – iedomājos to emocionālo sajūtu. Visu cieņu!
Vēl no sirds izbaudīju to kā katrā aplī meitenes ar vīra mammu, kas viņas pieskatīja, mani pamatīgi atbalstīja un uzmundrināja ar viņām raksturīgo “Sarauj, sarauj!”. Pirmajā reizē (pirmo apli sākot, biju pārsteigta, jo domāju, ka viņas varētu arī nebūt).
Pēc velo posma seko noslēdzošais, skriešanas posms. Ar velo var aizbraukt līdz MIX zonas sākumam – līdz vietai, kur sākās zilais paklājs. Tālāk jāskrien ar velo pie rokas, ātri jāatrod savs numurs un jāuzkarina velo – šajās sacensībās noteikumi pieļāva riteni karināt arī uz ragiem, nebija obligāti jāapgriež un jāuzkarina uz sēdekļa kā sākumā.
Man ļoti patīk skriet. Skriešana mani dara laimīgu. Tomēr pēc velo posma pārejot skriešus, tas vienmēr ir diezgan pamatīgs izaicinājums. Ar velo izdodas pārvietoties diezgan ātri un nonākot uz savām divām kājām, liekas, ka viss notiek pārāk lēni, pulss paceļas pārāk augstu un kājas šķiet cietas. Tas ir kādu laiku, līdz ieskrienas. Arī šoreiz tā bija. Šī vairs nebija pirmā reize un šoreiz biju izvēlējusies sacensībām mīkstākus apavus, kā arī trase bija līdzena. Pateicoties tam, man izdevās noturēt pieklājīgu ātrumu zem 5min/km. Patiesībā pat diezgan pārsteidzoši līdzīgu visas trases garumā 1.km 4.44min/km, 2.km 4.44min/km un atlikušie 850m 4.40min/km (avots ir Garmin konts).
Šeit mani meitiņas ar babuku katrā aplī atbalstīja vismaz divas reizes. Man sauca “Sarauj! Sarauj!”, kā arī deva tā saucamo pieci. Tas dod papildus enerģiju. Pirmajā no diviem skriešanas apļiem ieskrējos, otrajā skrienot noturēju tempu un tad sāku apdzīt savas grupas dalībnieces. Nemanīju, ka velo posmā būtu kādu apdzinusi, bet skrienot gan vairākas dāmas, kas varētu būt no manas grupas, man izdevās apdzīt. Par to neizsakāmi priecājos. Šeit tad, ja kādu apdzen nav tik sāpīgi, jo ir vairāki apļi, dažādi starta laiki un dažādas grupas, kas visas kopā skrien. Tad visas grupas ir sajaukušas un nav pilnīgi skaidrs, kurš ir Tavā un kurš citā grupā. Apdzīt bija lieliska sajūta. Skriet ir lieliski. Skrienot uz finišu dzirdēju Lienes (trenere) saucienu, lai pavicinos vairāk ar rokām un sev palīdzu, tas tiešām palīdzēja un atkal nonācu uz laimīgā zilā paklāja, kas šoreiz nozīmēja to, ka esmu finiša taisnē. Neskatoties uz to, ka vajadzēja vēl uzskriet kalniņā. Finišs vienmēr ir īpašs. Skrienot gan man tiešām bija maz emociju, tās parādījās, bet neraksturīgi maz. Apdzenot konkurentes bija, satiekot bērnus trasē bija, bet biju neraksturīgi mazemocionāla. Iespējams pārāk sakoncentrējusies “nopietnajam” startam.
No komandas finišēju pēdējā. Tāpēc ātri atradu Laumu un Inesi. Justīne bija kaut kur aizgājusi. Bija patīkama sajūta un lēnām kļuva vēss. Pēc tādām karstām dienām un tik ideālas vasaras, pēkšņā normālā un parastā Latvijas vasara pārsteidz nesagatavotu. Pēc peldēšanas drēbes netiek pārvilktas. Es braucu ar velo un skrēju tajās pašās drēbēs ar ko peldēju, tāpēc apstājoties ļoti var just to kā slapjās drēbes ietekmē pašsajūtu jau tik ļoti salīdzinoši vēsajā dienā.
Pēc finiša dalāmies iespaidos. Roberts ir uzdevumu augstumos un izjūtot lielu lepnumu par mani (kā vēlāk atzinās), ķer dzīvos kadrus. Foto Inese, es un Lauma.
Viena no trīs pozējamajā bildēm, šķiet šī ir visdzīvākā no visām. Vislabāko izmantoju daudz citās vietās, tāpēc šeit visdzīvākā. Fotogrāfijā es, Lauma un Inese. Foto autors: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook
Laumai, ģimenes līdzjutēji no mājām atsūtīja bildi, kuru vēlāk atradu uz viņas sienas iekš Facebook. Pati neesmu redzējusi ierakstu un nav bijusi iespēja nobildēt ekrānu vai kā savādāk iegūt tik patīkamu attēlu.
Tagad skatos oficiālos rezultātus sportlat.lv un īsti nesaprotu vai man ir 6. vai 7. vieta. Šeit redzama 7. vieta, tomēr oficiālajos rezultātos esmu norādīta kā sestā savā grupā. Tagad zinu, ka grupā startējām 14 dalībnieces. Tā ir tautas klase un rezultāti visiem kopā no 2001. gadā dzimušajiem līdz vecākajai sacensību dalībniecei. Ņemot vērā, ka šajā distancē vīriešiem ir grupa M70, tad, ja sievietēm šajā solīdajā vecumā kāda piedalītos, viņa tomēr tiktu izdalīta atsevišķā grupā F70. Ja ir vēlme startēt savā vecuma grupā, tad jāiemācās peldēt tā, lai mierīgi un ātri var nopeldēt 750m un startēt vecuma grupās, citās distancēs. Tagad būs daudz darba ar trenera palīdzību tieši peldēšanā.
Sprinta distances startu peldēšanā neskatījāmies. Lēnām devāmies uz Nacionālās bibliotēkas pusi, kur netālu bija novietots mūsu auto. Tajā pārģērbos siltākās drēbēs kā tās, ko biju paņēmusi līdzi somā, jo tomēr bija pārāk vēss. Kad atgriezos velo trasē pie bibliotēkas, Andris ar Ievu un citi sprinta distancē startējošie jau bija tikuši līdz velo apļiem. Mēģināju atbalstīt, bet nevar saprast vai vajag. Zinu, ka man vajag, tāpēc šķiet, ka citiem arī, bet, ja atbalstu un neredzu emocijas, tad jūtos diezgan stulbi. Tajā pašā laikā saprotu to emocionālo stāvokli smagas fiziskas slodzes laikā. Savējiem uzbļāvu, citiem plaukšķināju.
Bija liels prieks satikt Aneti no VSK Noskrien Blonde komandas, kas bija atskrējusi skrējienā uz Rīgas triatlonu, redzējusi gan mūsu Blonde komandas biedrus Ievu un Andri, kā arī atbalstīja viņus trasē. Arī es viņu satiku… Tik patīkami, ka ir komandas. Trenēšanās individuālos sporta veidos notiek atsevišķi, bet ir kaut kas komandās un būšanā kopā, savstarpējā atbalstā un reizēm arī ārpus kopīgā sporta veida.
Tāpat izjutu arī atbalstu no savas Jaunmārupe skrien! komandas. Sacensību rītā saņēmu uzmundrinošu un atbalsta pilnu SMS no Evijas, kas man emocionāli palīdzēja saprast savas bailes no pēdējās vietas, savākt domas un saprast, ka es vēlos cīnīties un nepadoties. Par viņu jau rakstīju, kad stāstīju par lūzumu triatlona treniņprocesā, kad pirmo reizi domāju, ka varu padoties. Tāpat īpašu atbalstu saņēmu no Irēnas, kas teica, ka nevarēs būt klāt, bet labprāt izlasīs aprakstu. Irēna, domāju, ka Tev arī jāmēģina. Tev noteikti būtu vieglāk, jo mēs esam vienādi trakas. Tev ir pieredze gan velo, gan skriešanā un Tu labprāt arī peldi. Esmu droša, ka arī pārējā Jaunmārupes komanda mani atbalsta, jo tā ir sanācis, ka komandā mums ir lieliski un atbalstoši cilvēki. Noteikti jau esmu rakstījusi.
Tagad izskatās, ka esmu ieguvusi vēl vienu komandu. Projekts #TavsPirmaisTriatlons ir noslēdzies, bet šķiet, ka mēs turpināsim būt komanda, kas iepazinusies un saliedējusies projekta ietvaros. Esmu droša, ka mēs savāksimies uz kopīgiem treniņiem, visticamāk reizēm kopā dosimies uz kādām secensībām un gribētos domāt, ka būs arī jauna triatlona komanda, ja būs komandu sacensības vai stafetē. Milzīgs paldies treneru komandai – Lienei, Jānim un Igoram, kas rūpējās ne tikai par treniņiem un to programmu, bet arī atrada individuālu pieeju katram no mums. Esmu ārkārtīgi pateicīga Ārim par ideju (ja pareizi saprotu, tad projekta idejas autors ir Āris), jo bez šīs programmas, es noteikti nebūtu izbaudījusi tādu sajūtu un pārdzīvojumu buķeti un sevi atklājusi pilnīgi savādāku kā zināju līdz projektam. Man nebūtu āķis lūpā iemācīties peldēt. Atceros, ka projekta pieteikuma anketā rakstīju, ka iemesls kāpēc piesakos triatlona programmai ir vienkāršs: Gribu iemācīties peldēt, iegādātie velosipēdu un sasniegt šķietami nesasniedzamu mērķi – startēt triatlona sacensībās. Tieši to es izdarīju.
Mūsu treneru sastāvs: Liene, Jānis un Igors. Kaut kur aiz viņiem ir Āris. Šis ir brīdis, kad tiek paziņots Suunto – projekta atbalstītāja galvenā balva – jauns Suunto pulkstens, kas tika Justīnei. Viņa noteikti to ir pelnījusi un pulksteni viņai vajadzēja. /Foto: Roberts Ivanāns/
Lūk, arī Justīne, kas saņem balvu! Lieliska, drosmīga, mērķtiecīga, draudzīga un atsaucīga jauna sieviete, kas noteikti ir pelnījusi šo balvu. /Foto: Roberts Ivanāns/
Arī mūsu kopīgais sveiciens asākām izjūtām jaukajiem treneriem un Ārim par sacensības gara uzturēšanu Endomondo challenge tikai #TavsPirmaisTriatlons dalībniekiem. /Foto: Roberts Ivanāns/
Āris ar Valdi, kas ir Endomondo challenge uzvarētājs ar Āra sarūpēto kliņģeri. Visu cieņu. Pie luksaforiem esot pat slēdzis ārā laika skaitītāju treniņam, lai būtu godīgi (es tā nedarīju un noslēdzu pirmo desmitnieku). Riktīgs prieks un lepnums! /Foto: Roberts Ivanāns/
Šie esam mēs TPT 15 dalībnieki ar trīs treneriem un Āri 2018. gada 12. augustā pēc starta un apbalvošanas Rīgas triatlonā. /Foto: Roberts Ivanāns/
Uz drīzu tikšanos dažādos sporta pasākumos un īpaši triatlonā! Esmu aizkustināta un ar šo patiešām beidzas #TavsPirmaisTriatlons apraksti, jo viss, kas būs tālāk būs pēc programmas. Paldies gan treneriem, gan komandai!
Piektdienas vakarā laimīgi nonācām laukos pie bērniem, kas ir ļoti sailgojušies, tomēr neparedzētu apstākļu dēļ, no Rīgas sanāca izbraukt krietni vēlāk kā sākumā bija plānots, tāpēc ierodoties, bērni jau saldi gulēja. Nākamā rītā domājām, ka mums vajadzētu apskatīt tuvāko apkārtni un apskates objektus. Atceros, ka Andris ar Ievu dodās uz Smiltenes triatlonu un saprotam, ka tie ir nieka 50km, nekad dzīvē neesmu redzējusi triatlona startu un sacensības dzīvajā, tāpēc kopā ar bērniem nolemjam doties uz tām.
Tajā brīdī pat iedomāties nevarēju, ka piedalīšos tajās sacensībās. Mēs ieradāmies ļoti laicīgi, pat bērnus bērnu startam vēl varētu paspēt piereģistrēt. Satikām vienu no TPT 15 (Tavs Pirmais Triatlons izredzētie 15) treneri Jāni. Kurš izmeta, ka varbūt vēlos piedalīties. Es viņam mierīgi atbildēju, ka nē, jo man jau nav ne riteņa, ne ķiveres, tikai peldēšanai. Viņš teica, ka sameklēs riteni un ķiveri, ka varētu iemēģināt mierīgā tempā. Sākumā man bija skaidrs, ka šodien esmu ieradusies kā līdzjutējs nevis dalībnieks, bet tad sajutu tā saucamo pirms starta mandrāžu un sapratu, ka man ir jāpiedalās.
Tā vīra un meitiņu atbalstīta teicu Jānim, ka esmu gatava piedalīties, lai meklē velo. To atrada ļoti ātri. Nepazīstu cilvēkus, kuru velosipēds tas bija, tomēr saku lielu paldies par iespēju piedalīties. Protams, braukt ar tādu ir daudz grūtāk kā ar manu balto zirdziņu un jau pirmajā aplī pa stadionu, kad iemēģināju, sapratu, ka jūtu celi un tas nav ļoti labi, bet sapratu, ka tikai jūtu, tāpēc lielu uzmanību tam nepievērsu. Atlika vēl tikai ķiveri dabūt, jo pārējais man bija, jo skrēju pelkostīmā un zem tā biju pavilkusi skriešanas krūšturi.
Tad satikām Jāni vēlreiz, viņš teica, ka aizdošot savu ķiveri un numura jostiņu. Tad viņš atnesa un varēju doties pieteikties. Aizpildīju reģistrācijas anketu, samaksāju 15Eur par pēdējā brīža pieteikšanos un devos ātri sagatavoties, jo laiks līdz startam bija palicis gaužām maz. Atverot aploksni, biju pārsteigta, jo numura iekšā nebija, bija tikai uzlīme putrai (starp citu traki garšīga), tāpēc nācās apzīmēt vaigu un plecu ar numuru, kuru meitenes pēc starta izrotāja ar maigi rozā lūpukrāsu, vairākkārtīgi krāsu atjaunojot.
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography
Pie tiesnešiem pārliecinājos, ka tā tiešām var būt, ka man nav numura un nav vajadzīga numura siksniņa (šo būtu būtiski iemācīties izmantot pirms Rīgas triatlona, bet ja nepietika un pieteicos pēdējā brīdī, viss saprotams).
Ātri novietoju velo, ar vienu ausi dzirdēju, kur un kā jāpeld un dzirdēju, ka starts pēc 4min. Kopā ar velo noliku savas botiņas un pakarināju ķiveri un nesos lejā pa kalnu pie ezera. Tur biju apmēram 2min. pirms starta. Sanāca starts bez iesildīšanās. Cilvēku bariņš bija, bet salīdzinot ar to, ko esmu redzējusi Instagram Thriatlon kontos, ļoti maz, bet ar to bija pietiekoši, lai sajustu cilvēkus sev apkārt un ātri pārstātu peldēt. Sapratu, ka vairāk par trīs airējieniem man īsti neizdevās uztaisīt vienā piegājienā un pārgāju sunītī gaidot, kad visi aizpeldēs. No normālā ātruma un ritma atpalikām trīs. Es un divi vīrieši, viens laikam pievilkās vai izretojās tālāk un peldējām salīdzinoši netālu ar kādu vīrieti, kas taisīja baigos zigzagus man pa priekšu. Cilvēki laivās (kas arī laikam ir tiesneši) ik pa brīdim jautāja vai varēšu aizpeldēt, teicu, ka protams. Nav problēmas. Tā peldēju vairāk sunītī kā kraulā līdz brīdim, kad pēdējais pirms manis jau kāpa ārā no ūdens, tas laikam man uzdzina motivāciju pacīnīties, lai ilgi neatpaliktu no viņa. Pēkšņi arī airējieni (lai arī salīdzinoši mierīgi), tomēr diezgan daudz pēc kārtas sanāca un jutos salīdzinoši labi, laikam mandrāža bija pārgājusi un beidzot biju gatava sacensībām (morāli), jo tālāk sacensībās ir disciplīnas, kas ir uz sauszemes.
Izskrienot no ūdens, mani pavadīja apmēram tādi vārdi: “Viņa ir īsts pierādījums, ka triatlonā var piedalīties ikviens”. Tas manī izsauca dalītas jūtas, tomēr biju neizsakāmi priecīga, ka varu turpināt, ka peldēšana – lielākās bailes aiz muguras, pat tad, ja esmu pēdējā. Izpeldot no ūdens, mani atbalstīja, šķiet, visi, kas tur bija tajā brīdī! Manu laimi noteikti varēja redzēt. Tur bija gan vīrs, fotogrāfs Roberts, gan abas manas mīļās meitiņas, gan viens no programmas Tavs pirmais triatlons treneriem Jānis, kas sarunāja man velo un aizdeva savu ķiveri. Gan galvenais runas vīrs Aigars (rakstīju par viņu vienā no pirmajiem rakstīem par programmu Tavs pirmais triatlons).
Visu sejās šeit viss ir ierakstīts! Fotogrāfija no vīra: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography
Ātri uzskrēju augšā uz maiņas zonu. Jau likās, ka viss bez starpgadījumiem un diezgan ātri, bet tad uzkāpu uz velo maiņas zonā, man ātri aizrādīja, nokāpu un aizskrēju līdz maiņas zonas beigām un uz velo uzkāpu otrreiz. Tik nedroši, kas nezinu uz kurieni un kā ir jābrauc, bet norādes bija labas un aizbraucu kā vajag. Sajutu salīdzinoši mīkstās riepas, bet ātrumu braucot bija dabūt daudz grūtāk kā ar savu balto zirdziņu. Bija jābrauc divi apļi, bija nedaudz paugurains asfalta ceļš. Pulss ļoti kāpa, bet tikai pirmā apļa vidū. Interesanti skatīties diagrammu un saprotu, ka tas visiem tā līdzīgi.
Nesen domāju, cik tas ir traki, ka #manspirmaismaratons izvēlējās krietni vairāk cilvēku, bet Rīgas maratonā skrēja (ja atmiņa neviļ) deviņi no 16 uzņemtajiem dalībniekiem. Skriešana man ir diezgan dabīga un pašsaprotama lieta. Tā notiek viegli un dabīgi, jo ilgāk un lēnāk, jo lielāks kaifs. Maratons, tā ir fantastiska iespēja, ko izmantoju arī bez piedalīšanās programmā. Šķiet tāpēc, ka liekas, ka ļoti biju pelnījusi būt starp 16. Nebūšana to cilvēku starpā, man bija diezgan smaga (jūtām nevar pavēlēt).
Tagad, kad esmu starp 15 izvēlētajiem triatlona programmā, iespējams, saskaros ar to, ko daži no #manspirmaismaratons dalībniekiem saskārās treniņu procesā. Es gribēju padoties, man bija milzīgs lūzums, jo šķita, ka nekas nesanāk.
Jau dalījos ar saviem peldēšanas video – progress ir, nenoliedzami, bet šķiet, ka to gaidu daudz ātrāku. Pirms pieteikšanās pilnīgi noteikti domāju, ka būs daudz vieglāk. Visvairāk baidīja tieši peldēšana. Joprojām baida, bet nu beidzot ir sajūta, ka būšu tikusi tam pāri.
Lūzuma punkta kulminācija bija TRIGO bāzes koptreniņā. Sākumā iesildīšanās, tad daži intervālu peldējumi, tad atsildīšanās peldējums un tad kopīgs brauciens uz Mežaparku ar velo. Sanāk tā, ka strādāju otrā Rīgas galā un uz treniņiem dodos ar velo – līdz ar to 18:30 vienkārši nepaspēju. Tātad jau kavēju. Tad, kad tieku ūdenī, intervāli norit pilnā sparā. Jānis ir vienīgais no treneru sastāva – aicina pievienoties, es saku, ka vēl iepeldēšos un tad pievienošos. Pievienojos uz vienu, pēdējo intervālu – pilnīgi iepaliku, kas protams nebija nekāds pārsteigums, tomēr tas vienmēr ir grūti būt pēdējai (vismaz man tā ir). Tālāk sekoja atsildīšanās peldējums, ja nemaldos 10min iekšā un tad peld ārā. Saprotu, ka šis man nebūs pa spēkam, bet nu plunčājos turp atpakaļ tik tālu, cik jūtos droši. Joprojām cīnos ar elpošanu un paniku, kad elpa sāk pietrūkt. Līdz šim par labāko variantu atradu gaisu zem ūdens neizpūst, bet izpūst un ieelpot tajā laikā, kad ir jāieelpo un paralēli tam mūžīgi pamanījos ieraut gaisu caur degunu kā rezultātā nebija iespējams ne izelpot ne ieelpot un nākas gan atklepoties, gan atelpoties ilgāku laiku un no peldēšanas nekas baigi nesanāk.
Šo pieņemu par faktu ar smagu nopūtu un dodamies pārģērbties. Treniņš ir bez MIX zonas, tāpēc mierīgi ģērbtuvēs bez steigas pārģērbjamies velo drēbēs un dodamies tālāk ar velo. Esmu priecīga, ka beidzot tieku koptreniņā ar velo. Jāatzīst, ka prieki gan bija īsi, jo es vienkārši netiku līdzi grupai. Pie iebraukšanas Mežaparka teritorijā (aiz zoodārza), tā arī nesapratu, visi aizbrauca taisni vai pa labi. Pieņēmu, ka pa labi, visticamāk, ja tur tiek taisīts aplis, parasti sāk ar labo pusi. Tad tiku līdz nākamajam krustojumam, un sapratu, ka man nav ne jausmas kur ir jābrauc. Nezinu maršrutu pa kādu tiek braukts, noturēties līdzi nevaru. Tikai tad atceros, ka es vispār nedrīkstu noslogot celi un katrus 2km ir jāatpūšas, bet tad pārdomas mijas ar to, ka man plānā ir ierakstīts koptreniņš, tātad uz šo tas neattiecas. Tādās pārdomās braucu kaut kur, kur, iespējams, varētu braukt grupa un domāju, ka Mežaparka asfaltētie parka ceļi nav tik daudz, lai grupu atkal nesatiktu un Tavu brīnumu. Satiku visu grupu, izbraucu visiem priekšā, tā it kā būtu nogriezusi apli, bet neko tādu es nedarīju. Es vienkārši braucu, ar ļoti skaļām iekšējām pārdomām. Arī tagad, prieki bija īsi, jo visi aizbrauca un pazuda. Maršrutu nezinu.
Tā es turpināju vizināties. Vēlreiz grupu satiku, bet braucot pretējā virzienā. Biju jau galīgi sašļukusi. Tad satiku Inesi (arī no TPT15). Tāda forša meitene. Šķiet, viņa varētu iedvesmot daudzus sportot. Viņai ir lielisks stāsts par to kā mugurkaula diska trūci nevis operē, bet nostiprina ar skriešanu. Kā tas bija un, ka tagad problēmas nav jūtamas vispār. Mūsmājās šis jautājums ir aktāls, tāpēc klausos ar lielu apbrīnu, jo saprotu, ka viņa ir reāls cilvēks, kas ar sprotu ir atbrīvojusies no tām nežēlīgajām sāpēm. Ar viņu parunājamies. Noskaidroju, ka arī viņai ir mierīgais treniņu plāns braukšanai ar velo. Viņa saka, ka ir jau braukusi tos apļus un zina maršrutu. Ar viņu braucot un pļāpājot par dzīvi, nomierinos. Pārstāju pukoties un dusmoties uz sevi un visu pasauli, bet sajūtu tādu smagumu un skumjas. Sajūtu cik ļoti gribas padoties, bet es to neesmu radusi darīt. Nekad vēl nav bijis tā, ka tiešām ir jāpadodas.
Vēlāk Andris piedāvāja izbraukt ar savu šosejas velosipēdu (veco), ko būtu gatavs man nopārdot. Braucu aiz viņa un bija tik smagi, ka pie luksaforiem uz viņa jautājumiem atbildēju ar galvu. Nebiju spējīga runāt. It kā lūpas smagas, milzīgs nogurums. It kā lietoju pēdējos spēkus, lai nu jau tiešām mierīgā tempā noturētos līdzi Andrim un Laumai, kuri, jauki tērzējot, brauca man pa priekšu. Ilgi gaidīju to dienu, kad tiešām varēšu pamēģināt to velo, jo jau sen par to runājām, bet tagad ar smagumu – domāju – kam man to velosipēdu, ja esmu tuvu tam, ka pirmo reizi dzīvē padošos. Man patika velosipēds un brauciens, jutos samērā labi uz viņa (ņemot vērā, ka tur jāguļ un šauras riepas un viegli pārdauzīt – rats jāvelk uz augšu, lai izvairītos no lielākām asfalta plaisām). Tajā dienā nespēju pateikt, ka velo pērku, jo tiešām domāju, ka varu padoties.
Vēlāk braucot mājās bija šī milzīgā smaguma sajūta. Bezspēcība, bezcerība. Neticība tam, ka kaut cik pieklājīgā laikā pēc pēdējās vietas peldētāja, varētu izpeldēt. Respektīvi, tā mana baža ir par to, ka ļoti stipri atpalikšu no tā dalībnieka, kas peldēs pirms manis (kā priekšpēdējais). Tā, ka jāfinišē stipri atpaliekot no priekšpēdējās vietas. Vienīgais, ko daru salīdzinoši labi (arī ar ko salīdzina) ir skriešana, bet tajā nevaru trenēties dēļ ceļa. Forma zūd, viss slīd no rokām ārā. Arī velo, pat mierīgajiem 30km/h nespēju noturēties līdzi. Tādā izmisuma stāvoklī uzrakstīju vienai no lieliskās Jaunmārupe skrien! komandas – Evijai. Viņa ir bijusī peldētāja un tagad ir mediatore, kas lielā mērā nozīmē tādu kā psiholoģisku ievirzienu. Sapratu, ka viņa man varētu palīdzēt. Sarunājām tikšanos un nelielu kopīgu peldējumu nākamās dienas vakarā – lieliski sakrita, ka abas varējām.
Tikšanās bija ļoti vērtīga. Mans pasūtījums jeb lūgums viņai bija – palīdzēt iemīlēt ūdeni un peldēšanu. Sasmējāmies, tad sapratu, ka viņa vairāk plāno parunāt par un ap triatlonu un peldēšanu, nevis iedziļināties tehniskā izpildījuma niansēs.
Saruna man atklāja daudz svarīgas lietas. Tā bija saruna kā ar psihoterapeitu un skāra dzīvi un samilzušās problēmas, kas saistītas ar sportu un dzīvi kopumā. Lūk, secinājumi pēc sarunām:
Nepieciešams plāns, nepieciešams plānot, lai saprastu cik reāli ir izdarīt visu, ko esmu apņēmusies – jāatzīstas, ka šim jau kādu laiku briestu, bet vēl neesmu ķērusies klāt.
Noskaidrot cik ilgi man vajadzētu varēt peldēt bez apstājas, lai varētu nopeldēt nepieciešamo distanci (300-400m).
Pie Andra (reālākais variants) noskaidrot velonianses, ko esmu nokavējusi koptreniņos, kuros neesmu bijusi.
Noskaidrot, kas mani satrauc finišēšanā kā pēdējai ar lielu laika starpību no priekšpēdējās vietas, jo sarunā atklāju, ka man nav iebildumu būt pēdējai, bet netāu no priekšpēdējās vietas. Man tikt līdz finišam būs sasniegums!
Tālāk kopā iegājām ūdenī. Viņa teica, ka izskatās, ka es normāli peldu, jo parasti pieaugušajiem, kas apņēmušies iemācīties peldēt kraulā, lielākā problēma ir galvas novietojumā un roku nepareizās kustībās. Viņa neiedziļinājās tehnikā un pareizībā, to viņai arī nelūdzu. Stāstīju, ka varu uztaisīt konkrētu airējienu skaitu un tad man ir jāapstājas, jo sajūta, ka trūkst gaisa. Izstāstīju, ka zem ūdens neizelpoju, bet izelpu un ieelpu veicu pagriežot galvu. Viņa teica, ka tas arī varētu būt iemesls kāpēc trūkst gaisa. Vēl stāstīju viņai, ka regulāri degunā nonāk ūdens un tas neļauj izelpot gaisu zem ūdens. Viņa ieteica uzlikt uz deguna uzliktņus, lai mēģinātu elpot tikai caur muti (arī zem ūdnes, neskatoties uz to, ka iepriekš mācījos izelpot zem ūdens caur degunu), jo tās esot dažādas tehnikas. Viņa esot elpojusi tikai caur muti un šajā gadījumā tas noteikti palīdzētu neievilkt ūdeni caur degunu un samazināt vismaz vienu stresu peldēšanā. Jāatzīstas, šis bija ļoti vērtīgs ieteikums. Man sanāca tā lēnām kraulā peldēt pat bez palīgierīces uz deguna.
Ar peldēšanu man visu laiku ir izteikti viļņi – šķiet, ka nu beidzot esmu sapratusi un būs labi, tad atkal viss ir slikti un nekas nesanāk. Katru reizi šķiet, ka šoreiz viss kļūs skaidrs un būs labi, bet tad, izrādās, ka viss atkal ir slikti. Labā ziņa ir tā, ka neizdošanās paliek arvien vieglākas (neizdošanās viļņi attīstās uz pozitīvo pusi un paliek arvien mazāk mokoši). Lielu lūzumu peldēšanā man deva saruna ar Eviju. Elpošana caur muti (ja degunā kaut kas nonāk, tātad ir darbība ar gaisa ievilkšanu caur degunu, kas ir loģiski, bet pašai prātā neienāca). Tāpat priecājos par atslābumu, kas radās pēc tās sarunas. Nekas nav mainījies. Laikam esmu pārstājusi iespringt uz koptreniņu apmeklēšanu, jo saprotu, ka nonākot pie stiprākajiem, ļoti daudz spēka pēc tam atņem emocionālā nostabilizēšanās. Kā būs tā būs. Nu saprotu, ka peldēšana ir paceļama, 400m nopeldēt varēšu. Ar velo, tikt līdz distances beigām arī noteikti tikšu un skriešana – mana mīļākā daļa, ko jāiemīl no jauna. Pēc traumas ir sajūta, ka viss ir mainījies un sajūtas celī joprojām nav pilnībā pārliecinošas. Lēnām aprodu arī ar savu jauno velo – sajūta kā piesēsties pie stūres kādam ļoti ātram sporta auto – ciets, ar milzīgu baudu braucot un labu uzrāvienu. Viegli nest, kad rodas tāda nepieciešamība. Esmu apmierināta. Tagad tikai jāatrod kāds treniņtriatlona sacensības, lai sagatavotos reālajiem sacensību apstākļiem.
Zane sporto 