Rakstīšu šeit, varbūt palīdzēs. Svētdien ir maratons, šodien otrdiena. Neesmu nevienā sportā iesaistījusies divas dienas. Šodien pašsajūta bija labāka – muguras lejasdaļas sāpes, kas neļauj ērti kustināt kāju, šķiet ir pametušas, bet tad vakarā nevainīgs 5km gliemeža skrējiens, kas sagriež manas sajūtas un sagrauj cerību uz 3:45min.
Izgāju skriet kompānijā. Ar pirmajiem soļiem ir skaidrs, ka velk muguru, bet skriet var, katrā solī jūtu, reizēm vairāk un reizēm mazāk. Ap kādu trešo km kārtīgi jutu jau celi, ceturtajā km kustējos līdzīgi ātri, bet tīri no papēža ar taisnu kāju, jo turpināt skriet vienkārši vairs nevarēju. Izteiktas sāpes. Arī pēc skrējiena sāpes celī un mugurā jutu.
Pirms devos skriet aizgāju pie dakteres uz konsultāciju. Tika izslēgtas nieres. Par cik nekas nesāpēja, neko vairāk pārbaudīt arī nevarēja. Jautāja par sajūtu vēderā, teicu, ka reizēm jūtu. Aptaustīja un teicu, ka vēl jāizslēdz būtu ginekoloģija. Visa dzīve turpināsies pēc maratona, arī citus ārstus apmeklēšu pēc tā. Pašreiz jūtos kā savu dzīvi iesaldējusi. Triatlona treniņos taupos, neapmeklēju visus treniņus. Tikai skrēju un reizēm aizgāju uz baseinu. Jā, bez maratona mani vēl satrauca ģimenes labsajūta, kas tomēr savā ziņā cieš no manas biežās prombūtnes un peldēšana, jo augustā ir jāvar nopeldēt priekš manis šobrīd nopietna distance.
Kā jau man raksturīgs. Man panika – dalos ar savu paniku ar tiem, kas var man palīdzēt. Pirmā, kam uzrakstīju bija Liene – trenere no triatlona. Aprunājāmies, skaidrs, ka attālināti palīdzēt nevar. Otrā, kam rakstīju bija mana skriešanas palīdze – viņai nav nekādu jautājumu, viss skaidrs – bailes no maratona un tāpēc arī tādas sajūtas. Atceros bailes no pirmā pusmaratona un sajūtas, atceros gatavošanos Valmierai un satraukumu – jā bija daudz dīvainību, bet šī nav viena no tām. Man tiešām ļoti sāp, nevis tikai sajūta, ka jūtu, kas rada tādu piesardzību. Gribu, bet nevaru viņai piekrist. Tāpēc rakstīju Raivim – treneris (man zināms kā Jaunmārupes bezmaksas treniņu vadītājs). Viņš piezvanīja un uzdeva daudz jautājumus, iztaujāja kur kas sāp un vēl visu ko. Piekrita man, ka tas nav no satraukuma (hjuuuu). Vismaz kāds (pēc sajūtām), kas palīdz. Lika uztaisīt vienu vingrinājumu un aprakstīt sajūtas telefoniski pēc tam. Sarunājāmies par rīcības plānu sazvanīties nākamajā dienā. Viņš arī piezvanīja un teica, ka esot vēl pakonsultējies ar LOV (Latvijas olimpiskā vienība) ārstiem un pēc manis stāstītā, man vienkārši ir jāatsakās no skriešanas un velo līdz maratonam. Teorētiski varētu pieļaut baseinu, lai domājot pati. Teica, ka nedos man cerības, jo liela varbūtība, ka maratonā līdz galam nenoskriešu. Bet – tas deva man mieru. Es sāku justies daudz labāk.
Pēcāk zvanīja tētis papļāpāt. Pastāstīju šo – viņš man teica, ka iespējams vēl nav laiks noskriet man maratonu. Mēs aprunājāmies un teicu, ka noteiki mēģināšu. Ļoti pāri sev nedarīšu, bet finišēt ļoti gribu. Arī šī saruna mani nomierināja, jo pēkšņi sapratu, ka iespringstu par lietu, ko nevaru mainīt. Izdomāju, ka man būs lielisks piedzīvojums, kurā, iespējams, būs otrais DNF manā mūžā, bet ceru uz brīnumu 🙂
Vēl pirms sarunas ar Raivi, man bija WhatsApp čats ar Ievu un Andri – maniem lielākajiem sporta atbalstiem ikdienā, ko bieži, nepamatoti nepieminu. Viņi vienmēr ir man kaut kur tuvumā. Vienmēr atbalsta, pat nevajag meklēt. Paši piedāvājās. Zelts! Īsāk sakot, savas bažas, bailes un satraukumus izklāstīju arī tur. Tajā brīdī, kad jau biju nogurusi no sevis, “palaidu vaļā” un teicu, ka lai vai kā, man noteikti būs lielisks piedzīvojums. Šo nevar apgāzt nekas! Piedzīvojums tas būs jebkurā gadījumā un šī atklāsme ir fantastiska. Es ar nepacietību gaidu savu startu un ar interesi domāju kā tas būs skriet maratonu. Ceru, ka tikšu līdz finišam un iegūšu lieliskāko simtgades Lattelecom maratona medaļu ar lielāko emocionālo un ieguldītā darbu svaru savā dzīvē!
Man likās, ka šo svarīgi uzrakstīt, jo rakstot meklētājā #manspirmaismaratons variācijas, vēloties izlasīt kaut ko par satraukumu, neko emocijām bagātu, nobijušos un tādu kā man, neatradu. Atceros, ka reiz lasīju Madaras Marijas Muižnieces pēdējo bloga ierakstu pirms viņas pirmā maratona – tur bija pateicības par atbalstu, par to, ka viņai ir sajūta, ka viņu nēsā uz rokām. Ziniet man arī tā ir. Varbūt vēl ierakstīšu kaut ko iepriekšējā vakarā pirms starta, bet zinu, ka uzrakstot šo esmu gatava savam pirmajam pilnajam maratonam 42.195km garumā!
Zane sporto 