Kas par notikumu. Iespēja skriet maratonu. Bērni jau iepriekšējā vakarā nodoti pieskatīšanai. Likās, ka būs daudz laika un uzrakstīšu savas vakara sajūtas, bet tāpat gulēt aizgāju vēlāk kā vēlējos. Pēdējā vakarā iegādājos skaistu baltu adidas naģeni un jostiņu želejām (sapratu, ka manas kabatas ir par mazu, lai saliktu tajās 6 želejas). Dienu iepriekš biju iegādājusies divu veidu SIS želejas, ko tikai tad iemēģināju. Izvēlējos vienas un tās arī iegādājos.
No rīta piecelties man ir viegli. Arī maratona rītā tā bija. Vairāk bija vīrs jāpabiksta. Laimīgā kārtā visu biju salikusi jau iepriekšējā vakarā (man neraksturīgi), bet rīts mierīgāks. Tas gan netraucēja par minūti man nokavēt VSK Noskrien kopbildi un ierodoties visi jau bija sastājušies kā kurais. Labi, ka satiku Antru – mūsu VSK Noskrien Klāra Kalniņa komandas kapteini. Uztaisījām trijatā vienu bildi (divas Antras un es).
Nevaru teikt, ka esmu sajūsmā par sevi šajā bildē, tomēr tā man ir būtiska un noteikti nav viennozīmīgi vērtējama.
Pēc tikšanās vajadzēja satikt vīru, kas mierīgā garā nāca pāri tiltam un nesa manu numuru un citas vajadzīgas lietas (man līdzi bija tikai telefons). Satikāmies, vīram jau tālāk profesionālā interese, jau azartā un darbā laikam sāka meklēt “spotus” un ātri pazuda. Man savukārt šajā īsajā laikā bija jāatrod tualete. Nebija tik viegls pasākums… Atvieglojos, bet ar to nedalīšos, jo rinda bija pārāk gara.
Tālāk steigā bija jāiet uz starta koridoru. Sapratu, ka esmu pašā aizmugurē, bet man jātiek pie baloniem 3:45 – vismaz tā gribēju. Beigās tālāk par 4h netiku. Startēju pat aiz tiem. Startā sapratu, ka arī tie baloni kaut kur pazuduši. Vispār uz priekšu nevarēja tikt kādus 3km, tas laikam pilnīgi noteikti nodrošināja to, ka nepārķeru startu, bet nebija iespējams skriet pat uz 5min/km. Šajā brīdī atcerējos to sajūtu kā biju iedomājusies, ka jāsāk maratons. Man likās, ka maratons ir jāsāk kā sagatavojoties garam ceļam autobusā, jāiekārtojas ērti un jāsaprot, ka būs jābrauc tālu. Šāds ātrums ar kuru skrēju, man nodrošināja tieši to. Tā skrienot, it kā nevienam ļoti garām nelaužoties satiku Daci no VSK Noskrien Blonde. Tā mēs kādu labu laiku skrējām kopā.
Skrējās ļoti viegli. Brīnumaini. Ņemot vērā visas sāpes ceļos, pārdzīvojumus par to, ka varētu nenoskriet visu maratonu, es staroju par katru nākamo kilometru, ko bija iespēja noskriet. Sajūsmas kulminācija bija tad, kad biju tikusi līdz pirmā apļa beigām un pusmaratonisti finišēja, bet man bija milzonīga sajūsma un šķiet pamanījos vēl uzmundrināt uzmundrinātājus, kas pie finiša pavadīja maratonistus otrajā aplī. Man bija pārcilvēcīgi daudz enerģijas. Milzīga laimes sajūta, ļoti liela pateicība par iespēju skriet. Par iespēju skriet – ne visi to var, kaut gribētu. Par iespēju skriet maratonu – ja nebūtu vīra, kas mani tik daudz atbalsta un palīdz ar bērniem, tad man nebūtu iespējas trenēties un sagatavoties. Pateicība par visu, ko man deva vai dod skriešana. Domāju par to, ko man teica, ka psiholoģiski varētu būt grūti aiziet otrajā aplī, jo citiem sacensības jau beidzās, bet man bija savādāk. Es biju laimīga, ka esmu priviliģēta skriet tālāk. Par to, ka viss ir tik viegli. Vienā brīdī pat iedomājos, ka šitā var turpmāk gribēt skriet tikai maratonus, jo jāskrien tālāk un var skriet tik ērtā tempā. Bet viss mainījās un ilgi vairs nebija jāgaida.
Ar katru kilometru palika arvien grūtāk. Redzēju Nastju, šoreiz neuzsaucu (tas gan bija kaut kur pirmajā aplī), redzēju Villiju vairākas reizes, redzēju arī Konstantīnu no triatlona treniņiem. Satiku pat Ivanu, kas kādreiz bieži bija Latvijā. Draugi viņam joprojām šeit ir un mēdz atbraukt ciemos, šķiet Rīgā katru gadu skrien maratonu.
Turpceļā vēl diezgan labi turējos uz emocionālā pacēluma, kas ļoti labi palīdzēja kustēties uz priekšu. Neilgi pirms apgriešanās Skanstes ielā kāds līdzjutējs jautāja blakus skrienošajai meitenei kā viņa jūtas. Viņa lepni atbildēja, ka paģiras pazudušas, tad jau labi un vieglā solī pagāja man garām. Izjutu nelielas dusmas, ka es tā gatavojos, bet viņa tik vieglprātīgi attiecas pret maratonu, bet to ātri aizmirsu, jo palika arvien grūtāk.
Man visu laiku likās, ka nekas daudz nav palicis, bet tad, kad iedomājos, ka vēl Skanstes iela atpakaļ, tad Vanšu tilts ar Ķīpsalu un tad vēlreiz Brīvības iela, tad šķita, ka tas ir nenormāli daudz, bet domājot par atlikušo skrējienu, nelikās, ka tas būtu daudz, tāpēc domas par kilometru daudzumu līdz finišam, mani nemocīja, pat nenogurdināja. Man bija ieteikums sadalīt visu distanci mazākās daļās. Es skrienot par šo nedaudz piedomāju, bet nevis sadalīju, bet biju dzirdējusi, ka maratons sākoties pie 32km. Es gaidīju 30km, tad 38km atzīmi, tad 40km atzīmi, tad likās, ka nekas vairs nav palicis.
Pēc Skanstes ielas devāmies uz Vanšu tiltu otrajā reizē. Pats vanšu tilts nelikās nekas grūts, pavisam grūti bija ieskriet Ķīpsalā. Šeit sākās tāds kārtīgs lūziens. Es pat nevaru pateikt vietu. Varbūt to, kur pirmo reizi apstājos, lai kārtīgi sadzertos ūdeni un paēstu apelsīnus. Likās, ka ir jāsaņemās. Šeit notika kaut kas, kas varēja mani salauzt, bet es labi tiku galā, lai arī ātrums arvien palēninājās. Kamēr skrēju un mēģināju tik galā ar emocijām priekšā ieraudzīju Tomu, puisi, kas Daugavpilī turēja man tempu un drīz turpat stāvēja mani eņģeļi un turēja rokās plakātu.
Tālāk seko visgrūtākā trases daļa ar visvairāk atbalstītājiem. Rakstu un smaidu. Skriet ir grūti. Sev atgādinu, ka skrienu par tiem, kuri nevar skriet, lai arī to labprāt darītu (lai personīgāk ir man viens tāds cilvēks par ko konkrēti domāju). Vēl skrienu par tēti, kurš teica, ka vienmēr vēlējies noskriet maratonu, bet nekad nav saņēmies to izdarīt. Un arī par sevi, jo tik ļoti gribu būt cilvēks, kas noskrējis maratonu un saņemt tik skaisto simtgades medaļu.
Ieva vēl uzsauca, ka viņi pabrauks līdzi. Diezgan ātri viņi pievienojās manam skrējienam. Piedāvāja dzert – es teicu tikai tad, ja ir ūdens, jo gribēju tikai ūdeni. Cik labi, ka Ievai bija un no tik ērtas SIS dzeramās pudeles, ko mums kā Triatlona programmas #TavsPirmaisTriatlons dalībniekiem uzdāvināja. Tas ir daudz ērtāk kā no plastmasas glāzītēm. Izdzēru daudz un jau likās, ka tūlīt sāks klunkšķēt vēders. Ar šo sajūtu man būtu izcili grūti finišēt, tāpēc vairs nebiju pierunājama dzert, tomēr no apelsīnu piedāvājuma atteikties nevarēju. Andris aizbrauca pēc diviem apelsīniem un pa vienam deva man. Cik viņi bija garšīgi, cik svarīga savās acīs biju tajā brīdī. To nevar izstāstīt. Vēl nedaudz paskrēju un tad Vanšu tilta pakājē pamanīju Artūru – vēl viens skrējējs no Jaunmārupe skrien! Arī noskrējis savu pusmaratonu un tagad čībiņās gar malu mani atbalstīja un uzknipsēja dažas bildes. Vēlāk paziņoja, ka man būs jāsmaida (laikam vairs nesmaidīju), jo uz tilta mani gaidot visa komanda. Sāku trenēt smaidu un gaidīju, kur tad ir manas Jaunmārupe skrien! meitenes. Ja Tomu redzēju Ķīpsalā, Artūrs šeit, tad no atbalstītājiem uz tilta būs visas manas mīļās meitenes. Ik pa brīdim Ieva ar Andri piedāvā padzerties, bet es negribu. Padzērusies esmu. Šķiet šeit meklēju savu želeju pie želejas jostiņas, bet nevaru atrast. Visas beigušās, man pārsteigums, ka vispār meklēju, jo pulkstenis neatgādina, ka jāēd, bet es gribu. Tad šķiet, ka nevar būt, ka beigušās, skaitot liekas, ka divas kaut kur izkritušas. Tad atceros, ka vienu apēdu stāvot rindā uz tualeti pirms starta, tad, iespējams, ka viena izkritusi, bet var jau gadīties, ka arī to apēdu. Tagad domāju kāpēc nepajautāju Ievai ar Andri, bet es laikam biju tik pārsteigta, ka meklēju un iedomājos, ka man laikam nevajag. Domāju, ka viņiem varu paprasīt dzērienu, bet nojaušot, ka tas ir tas dzēriens ar elektrolītiem, kas man grūti iet iekšā, izdomāju neprasīt.
Un lūk arī manas Jaunmārupe skrien! atbalstītājas. Ieraugot mani, atmiņās palicis kā milzīgs sajūsmas spiedziens. Kas ļoti satraucošs, pie šī maksimālais smaids un nevajag vairs par to domāt. Kādu brīdi meitenes ar mani skrēja un jautāja jautājumus. Grūti jau bija atbildēt, bet es neiespringu, kad bija vieglāk, tad atbildēju, kad grūtāk, tad mani saprata.
Tad meitenes attopoties, ka tik ilgi jau skrien, izlēma doties uz finišu un sagaidīt mani tur. Atsveicinājāmies un viņas devās. Es domāju, ka pēc pirmā pusmaratona – Evijai noteikti, varēja būt diezgan grūti (man bija), bet viņa tāpat atbalstīja. Nezinu vai pēc maratona būtu spējīga iet kādu sagaidīt, kurš skrietu ilgāk. Labs jautājums. Nezinu. Bija traki grūti un domāju, ka varētu arī neaiziet. Par to domāju tagad, tad domāju, ka līdz finišam vairs pavisam maz. Kad noskrēju lejā no Vanšu tilta un pagriezāmies pa sarežģīti lokāmā bulvāra nosaukumu, Andris pierunāja mani iedzert elektrolītu dzērienu. Sapratu, ka želeju vairs nav. Ūdeni negribu. Kā abi ar Ievu teica, ka tagad līdzens, jāiedzer.
Tālāk jau skrējiens garām dzirdinātavai, vairs neko neņēmu, jo biju jau apčubināta un padzērusies. Pagrieziens gar Brīvības pieminekli – tur vēl bija viens dežurantu pāris, kas tērpies tautas tērpos. Spēka vairs dot pieci nebija. Skrēju uz priekšu un tur mans dārgais vīrs mani sagaidīja un uzknipsēja, manuprāt skaistāko bildi no skrējiena. Nemaz nevar redzēt, ka tās jau ir maratona beigas. Tik simtgadei par godu. Tik patriotiski.
Finišs jau ir tik tuvu. Šeit Andris ar Ievu apbrauca apkārt Brīvības piemineklim un mani atkal sagaidīja un pavadīja tālāk. Brīvības ielas sākumā, savācu enerģiju un varēju pacelt ātrumu līdz 6min/km (izklausās nožēlojami), bet arī tas tikai intervāla veidolā, bet šķiet, ka pēc tam pat palēninoties skrēju ātrāk kā gar Brīvības pieminekli. Pirmajā reizē skrējiens līdz apgrieziena punktam šķita garāks, bet tagad nonākot līdz apgriešanās vietai, bija palicis tikai viens koris, kas laikam gaidīja nākamās distances. Pārējie bija paklīduši. Pirmajā aplī ļoti skaisti dziedāja un bija ļoti patīkami. Skrējiens atpakaļ. Jūtu, ka parādās duka un šķiet atkal nedaudz paātrinos (nezinu vai to var redzēt Garminā vai tas ir tikai galvā), bet kļuva vieglāk. Paskrienot garām Dzirnavu ielai pēkšņi sajutu, ka manu ikru ir saķēris nestiprs, pa ikru staigājošs krampis un arī otra kāja ir uz robežas. Nekad tā nav bijis, tāpēc panika, bet labi, ka Ieva tur ir ar Andri, kas man saka, ka nekas daudz vairs nav palicis. Viņi redz, ka pamainot soli, turpinu skriet. Temps gan samazinās. Saprotu, ka sākās 42.km, duka būtu, bet nespēju morāli pāriet uz normālu skriešanu, jo liekas, ja savilks vairāk, tad būs jāapstājas. Tā kaut kā pa vidu skriešus rāpoju finiša virzienā, ik pa brīdim baidoties, ka 4h baloni mani panāks, bet atpakaļ neskatos, jo zinu, ka daru, ko varu.
Ieva ar Andri atvadās no manis pirms ieskriešanas Vecrīgā. Viņi uzsauc – izbaudi, finišs ir Tavs! Tas bija tik spēcīgi. Saprotu, ka tā ir. Lēnām piemirsu par bailēm no stiprāka krampja un pilnībā pāreju uz parastu skriešanu. Pirms pagrieziena jau pielieku soli parastajā skrējumā – dzirdu svešinieka uzmundrinājumu – kāds skaists solis, turies, turies (vai kaut ko no tās sērijas). Tad pagrieziens un iepriekšējos gados finišs bija daudz tuvāk. Tagad sajutu pretvēju, kurš pamanījies ieskrieties. Kad finišs jau labi redzams, redzu, ka mani mīļie atbalstītāji jau milzīgā sajūsmā sauc stāvot pirms nožogojuma, kas dod milzīgu spēu un pacēlumu. Un tad, kas negaidīts – kāds no aizmugures grib mani apdzīt, bet man asinis pavisam uzdzenās un es pielieku soli, bet kājas pavisam nav vieglas finiša spurtam. Tas “kāds” vēl izrādās vīrietis un viņu sprinti vienmēr ir ātrāki par mani. Ar meitenēm vēl var pacīnīties, es zaudēju, bet jutos lepna, ka bija spēka pēdējos metros vēl cīnīties. Ka pietika spēka!
Šajā bildē ir daudz emociju. Daudz atmiņu, dzirdu pat skaņas finišā. Es cīnījos. Zem attēla ir redzams čipa laiks un vieta savā vecuma grupā. Es lepojos, ka pat vieta starp sievietēm ir pirmajā simtā. Spriežot pēc dalībniekiem grupā, starp Latvijas skrējējām savā grupā man sanāca pat 12. vieta (tas tik tā spēlēšanās ar skaitļiem, kas visu šo padara vēl emocionālāku).
Tālāk finišs. Laime. Medaļa. Rozīte. Un Rimi maisiņš. Un grūtums pa īstam. Sapratu, ka stāvēt nedrīkst. Krist gar zemi nevajadzēja, tāpēc vienreiz noliecos, lai saprastu, ka esmu apstājusies un sajustu kā jūtas mana mugura, bet bija labi un tāpēc gāju uz priekšu. Pastaigāju viena gar krastmalu. Domāju, kur varētu pielikties. Kur ir tā solītā masāžas zona ar uzkodām tikai maratonistiem, bet tādu nevarēju atrast. Tad ieraudzīju Villiju – apsveicu viņu, lai arī pēc sejas skrienot bija skaidrs, ka viņam mērķi sasniegt neizdevās, tāpat kā man, bet labs darbiņš bija padarīts un pārdzīvot nebija vērts. Viņš jautāja kā man. Teicu, ka sūdīgi. Tālāk jau atnāca mana atbalsta komanda – Jaunmārupe skrien!, Andris ar Ievu. Tad jau sēdēju zālītē, jo tā vienkārši bija vieglāk. Tad pēkšņi pulkstens paziņoja, ka mans telefons tuvumā un es teicu: “Meklējiet Robertu, viņš ir kaut kur blakus”. Tā arī bija.
Pēc uzrakstīšanas atceros, ka vēl bija moments, kur vīrs man deva magniju un pirms tam bija saticis Kasparu Pētersonu, kurš teica, lai Roberts paejot man pretī, ka esot ļoti grūti.
Vēl vairāki momenti, kur Ilze Limanāne ar plakātiem atbalstīja savējos, bet pieņēmu par palīdzību arī sev!
Ivanu pieminēju, bet tas tiešām bija patīkami, tāpēc atkārtojos.
Pēc skrējiena pamanīju ierakstu FaceBook. Mani aizkustina atbalstītāji. Pārsteidz! Paldies visiem. Arī tiem, kas nav pieminēti.
Atziņas pēc maratona:
- Noteikti skriešu vēl maratonu!
- 3h 45min maratonā man noteikti ir pa spēkam
- Nepieciešams satrenēt kājas un korsetes muskuļus stiprināt, tad beigas būtu ievērojami ātrākas
- Kēgela vingrojumi jātaisa visām sievietēm un īpaši tām, kas dzemdējušas, neskatoties uz fizisko aktivitāti un formu.
- Maratons līdz 4h nemaz nav tik slikts rezultāts – sagadījās, ka biju ātrākā komandā un komanda ierindojās otrajā vietā sieviešu maratona komandu konkurencē!
- Ļoti priecājos, ka savu maratonu noskrēju ātrāk par Uģi Jokstu (pirms gada kopā skrējām savu pirmo pusmaratonu, viņš bija nedaudz ātrāks, šoreiz es biju nedaudz ātrāka), par Armandu Simsonu un pat par Kasparu Gorkšu.
- Vēl vairāk pārliecinājos, ka atbalsts ļoti palīdz. Ja viss pulveris jau nav izšauts, tad atbalsts dara brīnumus. Reizēm nomierina blakus esošais miers (situācija ar krampi, kas ir pilnīgs jaunums, kaut kas nezināms).
- Man bija daudz palīgu gatavošanās procesā, tomēr pats interesantākais ir tas, ka pati sevi pazīstu vislabāk. Visu dzirdu, bet rīkojos pēc tā kā sevi pazīstu un rezultāts ir labs.
- Jāatzīstas, ka vēl nav pagājusi nedēļa, bet es gaidu jau nākamo maratonu (var gadīties, ka tas būs ātrāk kā es domāju, jo komandu kausā iespēja laimēt maratona dalību Berlīnes maratonā septembrī).
Zane sporto 