Atgriešanās pie skriešanas ar Stirnu buka sacensībām Zaķa distancē

Vēl viens liels un sarežģīts posms manā sportā ir noslēdzies. Ir pievarēta un godam noslēgta #TavsPirmaisTriatlons pirmā pilotprogramma. Kā jau rakstīju – viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem dzīvē un pilnīgi noteikti sportā. Pēc šī mērķa, nespēju uzstādīt nevienu citu, kas šķiet neizpildāms, lai atkal dotos to sasniegt. Mērķi mani parasti atrod, jaunais mērķis to vēl nav izdarījis, tāpēc nolemju atgriezties pie skriešanas. Lēnām atgūt formu pēc traumas un palielināt noskrietās distances. Līdz #BigBankSkrienLatvija Siguldas posmam, ar ko noslēgšu šo sacensību sezonu, vēlos sasniegt šīs sezonas sākuma līmeni. Protams, ja varēs, darīšu vairāk… Esmu ārkārtīgi iemīlējusi velo un īpaši savu balto bērīti, ar kuru vēlos turpināt braukt. Tāpat, esmu apņēmības pilna iemācīties nopeldēt 1km kraulā bez apstājas un nākamgad noteikti pamēģināt savus spēkus vēl kādās triatlona sacensībās.

Sestdien, 18.08.2018 man bija milzīga laime trešo reizi atgriezties Šlokenbekas muižā, lai startētu Zaķa distancē – trešo reizi. Tradīcijas laikam lauzt nedrīkst. Pirmo dalību man uzdāvināja mans lieliskais kolektīvs no Bite Latvija, kad devos prom no darba vietas. Par piemiņu ir palikusi bilde ar Stirnu buka medaļu, kas līdz šim (no visām piedzīvotajām) man patīk vislabāk.

Shlokenbeka_1
Šī ir medaļa, ko saņēmu savā pirmajā Stirnu buka skrējienā – izmantotie materiāli ir māls un koks.

Shlokenbeka_1_es
Šādi es izskatījos trīs gadus atpakaļ savā pirmajā Stirnu bukā, pie Šlokenbekas muižas!

Vakarā pirms Stirnu buka, kā lielākā daļa komandas VSK Noskrien Blonde – mēs ar vīru apmeklējām Prāta vētras noslēguma koncertu Rīgā un mājās tikām diezgan vēlu, bet neskatoties uz to, izdevās savākties un laicīgi izbraukt uz Šlokenbekas muižu. Koncerta dēļ šoreiz nevarējām no laukiem paņemt bērnus (viņi gan gribēja, bet tāpat pavadīja lielisku dienu Kaziņas Bonijas kronēšanas svētkos – baisi garšīgs siers bundžiņā ar kaltētiem tomātiem). Izbaudījām braucienu divatā. Šoreiz bez starpgadījumiem (ceļā uz iepriekšējo posmu, sadauzījām mašīnu – netīšām).

Ierodoties jau šķiet viss zināms un tik pazīstams. Tik tuvs. jau zinām, ka mūs virza uz pļaviņu aiz muižas pār šauru tiltiņu, lai arī daudz vietas ir turpat tuvumā, vīrs nav pierunājams nolikt mašīnu ne tajā vietā, kur mūs nosūtīja. Nekas traks – pastaigas mums patīk. Īpaši, ja esam divatā.

Es būtu ļoti priecīga ar mazo Emīliju izskriet Susura distanci, jo pagājušajā gadā viņa skrēja un krita uz asfalta, šķiet pat vairākas reizes, bet parādīja raksturu. Nedaudz paraudot atkal sāka skriet un visu distanci mēroja saviem spēkiem, lai arī viņai bija tikai trīs gadi.

Kamēr mazie Susuriņi cīnījās distancē un vīrs viņus bildēja, VSK Noskrien Blonde savācās uz vienu reti kuplu kopbildi, ko iemūžināja Darya Damroze.

Blonde_Shlokenbeka
Nestandarta bilde, bet standarta skaistuma ir tik daudz, ka izvēlējos interesnatāko, manupārt. Fotogrāfijas autors: Darya Damroze

Tālāk devāmies iesildīšanās skrējienā ar Ievu un Andri. Šoreiz biju kārtīgi apņēmusies, ka jāiesildās pirms starta, tāpēc tā laicīgi. Ievai sanāca mazāk, jo starts bija 15min. agrāk. Lomas (zaķis, buks) vispirms iemēģinājām tuvējā pļavā aiz lielāka krūma. Tad nedaudz paskrējām un devos pavadīt Ievu uz startu, lai negaidītajā siltumā (iepriekšējās dienas bija bijušas manāmi vēsākas), atdzesētu ar ūdeni un, rūpējoties par tīrību un kārtību, pudeli izmestu. Tiklīdz misija bija izpildīta, devos iesildīties pa iepriekšizvēlēto taciņu, kas veda līdz sliedēm. Man bija pārsteigums, ka tieši tajā brīdī pa sliedēm tuvojās vilciens (viens sliežu pāris, pretī viens otram vilcieni braukt nevar) un man izdevās notrāpīt tieši tādā brīdī. Dabūju ļoti personīgu tauri. Biju sajūsmā.

Skatījos, ka iesildīšanās pulsiņš tāds augsts, necēlu to augstāk par kaut kādiem 163, centos tā, lai nekāptu augstāk, pat skrienot kalnā. Izkustināju kājas augstāk ceļot ceļus, tā sajūta tāda patīkama. Ja vien ilgi tā varētu un pulss tāpēc nekāptu augstu. Bet gan jau arī to var satrenēt. Kad biju tā skrējusi kādu laiciņu, gāju pastaipīties un tad 5min. pirms starta nācās domāt kā tikt normālā starta pozīcijā. Žēl, bet es galīgi neesmu elite un priekšā koridorā mani nelaiž, bet aizmugurē aiz visiem nūjotājiem arī negribēju stāvēt. Savu atbildību man uzlika arī tas, ka komandai pirmo reizi tiks punkti no manis, jo esmu otrais zaķis un trešā zaķa uz kura rezultātu varētu cerēt, vienkārši nav. Tāpēc aizvēru acis, aizskaitīju līdz pieci, un pārkāpu pāri robežmalai, tuvu elites koridoram (tā darīt nevajag, bet iesildīties arī vajag, īsāk sakot, noskatījos, ka kāds puisis tā izdarīja, novērtēju savas spējas un ielīdu sev atbilstošā starta pozīcijā, lai arī droši varētu nedaudz uz aizmuguri, bet bija labi). Satiku Lieni – triatlona treneri un tā priecājos, ka esmu ieskatījusies kalendārā un zinu, ka viņai tieši tajā dienā ir vārda diena! Smieklīgi, bet priecājos, ka varu pateikt ko labu 🙂

Pārmijām pāris vārdus un drīz bija arī starta signāls. Viņa ātri aizskrēja pa priekšu, lai arī es skrēju sākumu ap 4:40min/km, ap 4:30min/km. Skrienot uz priekšu satiku Irēnu un runāju ar viņu par to, ka šoreiz plānoju viņu noskriet. Viņa teica, ka es mierīgi to izdarīšu, es gan nebiju tik pārliecināta, jo visas reizes takās, kad līdz šim esam skrējušas vienu distanci, viņa to ir veikusi ātrāk par mani, lai arī kopumā mēs abas uzskatām, ka es esmu stiprāka 🙂 Pēdējā reize gan bija tad, kad man sāpēja celis un 10km ar astīti distanci veicu ilgāk kā 2h, tikai tāpēc, lai nebūtu otrais DNF pēc kārtas.

Skrienot sākumu laikam jau to startu pārķēru, bet ar starta pārķeršanu man vairāk asociējas tāda maksimālā ātruma skrējiens, ka tad, kad beidzās pirmā duka ir jāstājas malā. Vienkārši nevar paskriet un tad visa distance ir baigās mokas. Manā gadījumā bija daudz vieglāk. Skrēju un sapratu, ka nav tās izturības skrējienam. Apzinājos, ka tikai vienu reizi biju skrējusi 8km divas dienas pirms sacensībām un pirms tam visas distances bija līdz 5km ar īsiem paātrinājumiem. Tāpat arī šī bija trešā nedēļas nogale pēc kārtas, kad man bija sacensības.

Sasniedzot pirmo dzirdināšanas punktu un tieši 5km atzīmi, biju spiesta iegriezties mežā, kas man atņēma diezgan daudz laika. Beigās izrādījās, ka varēju tur nemaz neiegriezties. Tad pēc apstāšanās, atgriezties ātrumā jau bija diezgan grūti, lai teiktu gandrīz neiespējami. Saprotu, ka svarīgākais ir skriet. Visu distanci vispirms mani pavadīja doma, ka es varu būt noķerta un sapratu, ka skriešana jebkurā ātrumā, noteikti būs labāka kā iešana. Šeit bija tāds pirmais lūzums.

Otrais iestājās ap 10km. Tad palika tik grūti, ka regulāri pārgāju soļos. Trases beigas bija tās, ko es atcerējos no iepriekšējiem gadiem. Atceros, ka abos iepriekšējos gados to pļavu ar zemajiem krūmiņiem vai augsto zāli (ar tādu vidējo pulsu kā skrēju, šīs lietas var izskatīties vienādas) es vienmēr gāju. Tajā posmā tiku noķerta pagājušajā gadā, bet šogad tajā posmā es turpināju skriet, lielākoties. Pēc šī posma sāku jau normāli skriet.

Tad notika Tipiskā skrējēja aprakstītā situācija, kad liekas, ka līdz finišam ir mazāk kā viens km, bet tad plāksnīte – 2km. Man gribējās apstāties, stāvēt un skatīties un berzēt acis, jo nespēju noticēt. It kā 1km starpība nav nekas traks, bet tas pamatīgi izsita no līdzsvara. Trakākais bija tas, ka beigās bija nedaudz vairāk kā 1km, nevis norādītie divi 🙂

valparaiso352.jpg
Šī ir tā zīme – paldies Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography. Atrast šo zīmi kādā citā fotogrāfiju plūsmā, būtu traki laikietilpīgi, bet šī ir viena no spilgākajām emocionālajām vietām trasē, ko ļoti labi atceros.

Vajadzēja iekšēju spēku, lai savāktos, tomēr man tas bija. Skaists līkločskrējiens gar ūdenskrātuvi, tad daži metri gar ceļu, tad ceļa šķērsošana un asfalta taciņa atpakaļ. Pagājušajā gadā, kad vīrs bildēja no šīs vietas ir smieklīga bilde – kur divi izmetušies vīrieši cenšoties mani noķert 🙂 Bildi gan atradu ar vienu, bet Facebook šis tika nokomentēts šādi: “ За тобой бежит голый мужик!” uz ko es atbildēju “ А муж наблюдает и фотографирует на память. Там их двое“…

Shlokenbeka_gadu atpakal
Foto ir gadu veca un tāpat kā šogad, jau iepriekšējā gadā man līdzi uz sacensībām brauca vīrs un bildēja. Fotogrāfijas autors: Roberts Ivanāns, jeb Valaparaiso Photography iekš Facebook

Vēl pavisam nedaudz pa asfaltu un tad gar muižu tāda superīga taciņa lejā. Gar takas malu pilns ar karogiem un tik viegli skrējās, tāds prieks par finišu. Es tā priecājos, ka man beidzot ir izdevies šo distanci mērot ātrāk kā Irēnai. Šeit nav runa par sacensību, bet par iespēju to izdarīt, jo šajā gadā skrēju bukus, nefinišēju (DNF) vai trauma. /Iepriekšējā redakcijā bija savādāk un saprotu, ka tas ir uztverts savādāk kā bija domāts. Es atvainojos Tev, Irēna! Un aicināšu visus, kas manos ierakstos lasa par sevi ko tādu, kas nepatīk, sāpina vai aizskar, pateikt. Ja ir vēl kāds, kuru mani ieraksti ir aizskāruši, lūdzu, dariet man to zināmu. Nekad nevien nevēlos sāpināt./ Lai arī nav liels pārsvars, tomēr takās es to izdarīju. Saņēmu ūdeni, ko ātri iztukšoju, jo ļoti gribējās dzert. Bija arī maizīte ar konfekti uz kociņa un Baltais šokolādes sieriņš (es tā priecātos par ķiršu proteīna dzērienu finišā, jo tas gan garšo labāk, gan arī šķiet daudz noderīgāks un īpaša vērtība, jo Jānis Leitis ir šī produkta receptes autors jeb līdzautors (ceru, ka nekļūdos)).

Tālāk tādā dīvainā stāvoklī gāju ārā no finiša zonas. Satiku Ingu, kas no Jaunmārupe skrien! Zaķa distancē finišēja ātrāk kā es un viņas vīru Uģi – vispār raķete. Viņi man jautāja vai viss kārtībā. Es biju tāda nogurusi, it kā pazaudējusies kaut kur sevī. Teicu, ka jā, tikai sagurusi. Ar Ingu un Uģi apspriedām distanci, dzērām ūdeni. Atcerējāmies par bezalkoholisko Aldara alu, kas nu jau ir kļuvusi par neatņemamu šo sacensību daļu – to katrā Stirnu buka posmā dala bez maksas. Nevaru teikt, ka man fantastiski garšo, bet katrā posmā izdzeru pa divām bundžiņām un šim dzērienam jau ir sava emocionālā garša, kas ir lieliska.

Drīz savācāmies arī pārējie no Jaunmārupe skrien!, kas skrēja Zaķa distanci un uztaisījām vienu kopbildi.

jaunmarupe_skrien_shlokenbeka.jpg
Neatceros, kas bildēja, bet šī ir tā bilde, kur mēs – Jaunmārupe skrien!, kas šajā reizē jau finišējuši, lai arī ne visi.

Tad sāka līt lietus. Cilvēki skrēja zem nojumēm un ēkās, lai no tā paslēptos. Es biju tik nogurusi, ka nevarēju iedomāties neko labāku kā lietu, kas līst virsū. It kā sapratu, ka pēc tam būs vēsāks un es būšu slapja, bet man bija vienalga. Baudīju to lietu, kurš tika pat aiz jaunajām sporta saulesbrillēm, ko pirms sacensībām iegādājos pie Daiņa. Domāju par tušu uz acīm, kas laikam tek, bet arī tas nespēja traucēt man izbaudīt šo fantastisko brīdi, kad līst lietus. Man ļoti patīk lietus, īpaši skriet tajā.

Vēlāk tiešām kļuva pavisam vēsi. Diezgan trīcēju. Dzēru daudz ūdeni un pieveicu vēl divas bundžiņas ar Aldara bezalkoholisko alu GO. Gaidīju nesen sazvanīto vīru, kas arī kaut kur slēpa savu kameru no lietus un lēnām tuvojās sacensību centra virzienā. Nāca viņš daudz ilgāk kā es biju domājusi, ka viņš nāks. Salu. Man bija žēl, ka esmu slapja, bet kamēr liju, ļoti izbaudīju lietu.

Tad atnāca Roberts (vīrs) un mēs satikām divas jaukas dāmas, ko negaidījām satikt – Gabrielas (meita skolniece) klasesbiedreni Sintiju un viņas mammu Eviju. Tik patīkami, varbūt kādreiz mēģinās arī izskriet šos lieliskos skriešanas svētkus. Tapa viena jauka bilde.

Sintija_Evija_Shlokenbeka_Jaunmarupe
Evija, Sintija un es.  Bija liels prieks satikt! Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Tapa vēl viena izcila bilde kopā ar Lāsmu – vēl nemaņā, slapja nosalusi ar nesen finišējušu, tikpat nogurušu Lāsmu no VSK Noskrien Blonde komandas. Kas arī iepriekšējā vakarā apmeklēja Prāta vētras noslēguma koncertu.

Ar Lasmu_Shlokenbeka
Mēs ar Lāsmu. Abas sagurušas, abas izmirkušas, bet laimīgas pēc finiša, kad abas iepriekšējā vakarā apmeklējām lielisko Prāta vētras noslēguma koncertu Mežaparkā (tātad maz gulējušas). Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Šoreiz steidzāmies pie savām mazajām princesēm, kas dzīvojās pa laukiem pie mammammas. Ļoti ilgojās pēc mums un skuma, ka nevarējām kopā doties uz šo regulāro, gribu teikt izcilo, ģimenisko pasākumu. Domāju, ka viņas no sirds būtu izbaudījušas Stirnu buka jaunumu – putu vannu netālu no starta! Tik daudz laimīgu cilvēku, kurus vēlāk redzēju fotogrāfu bildēs. Nespēju ar šo jaunumu nepadalīties.

 

Uz šīs, tik ļoti pozitīvās nots beigšu aprakstu, kura apraksta noslēgums top ceļā uz nākamo Stirnu buku Gaiziņkalna apkārtnē, kur pirmo reizi pēc traumas, otro reizi šogad startēšu Stirnu buka distancē, plānojas izteikts baudas skrējiens, jo treniņi ir bijuši mazāk kā vajadzētu, tomēr Stirnu bukam būs būt. Lūsis gan šajā sezonā ies secen, bet viss vēl priekšā un arī nākamā Stirnu buka sezona būs mana.

09.06.2018 Piebalgas Stirnu buks jeb Zaķis pastaigā

Esam laukos – 33km no Piebalgas Stirnu buka starta vietas. Laukos ieradāmies 2:30 naktī. Piektdienas vakarā bija #tavspirmaistriatlons koptrenniņš Ķīšezerā, pēc kura vēl devāmies mājās savākt mantas un tālāk uz laukiem. Meitenes, kas visu nedēļu bija dzīvojušas pa laukiem, bija ļoti sailgojušās un neko nebūtu gatava mainīt pret bērnu prieku no rīta, kad atverot acis, redzēja, ka mēs esam atbraukuši.

Dēļ īsā miega no rīta jutos nedaudz pūcīga, bet priecājos, ka varēja nesteidzīgi taisīties trešajam Stirnu Buka posmam šogad. Ļoti priecājos, ka atkal bijām laicīgi, jo pat neskatoties uz to, tāpat nācās pastāvēt dažu minūšu rindā uz stāvvietām, bet saņēmām ziņas no braucējiem, kas bija iestrēguši kaut kur pie luksoforiem garās rindās, tāpat arī braucot uz stāvvietām, nācās stāvēt ievērojami garākās rindās.

Starti tika pārcelti par 30 min. Tas tikai noņēma spriedzi tiem, kuri izbrauca it kā laicīgi un tomēr kavējās, gan arī mums, jo paspēju mierīgi un bez steigas izdarīt visus darāmos darbus Stirnu Buka sacensību centrā (jāiegādājas divas MAASA kleitas ar Stirnu Buks logo draudzenei, dabīgas vajadzības, numura izņemšana mazajai, aizmirsu par pirmā posma medaļām, tās jāizņem nākamajā reizē).

Pirmais starts mazajiem. Pirms iešanas uz starta vietu Emīlija ļoti gribēja aprunāties ar Cūkmenu, tāpēc piegājām pie mašīnas un viņš bija ļoti atsaucīgs. Iedeva pat uzlīmi, kuru Emīlija vēlāk uzlīmēja sev uz krekla aizmugurē (nevar jau uzlīme vienkārši tā stāvēt, vajag uzreiz kut kur uzlīmēt un izskatījās ļoti labi). Tāpat uztaisījām vienu kopīgu bildi. Gabriela stāvēja netālu, pēc uzlīmes nenāca un fotografēties arī atteicās, bet kadrā tika.

img_4249

Tālāk sekoja Cūkmena uzaicinājums pie skatuves, kur viņš uzstājās ar pirmatskaņojumu, speciāli Stirnu Bukam veidotu himnu par mēslošanu mežā. Man ļoti patika Emīlijas jautājums – vai tad kāds nezina, ka mežā mēslot nedrīkst? Uz ko viņai atbildēju vai viņa ir redzējusi kādu mežu Rīgas tuvumā? Viņa saprata par ko es runāju – tāpēc arī lielie – turēsim mežu tīru (un ne tikai)!

Lūk, arī bilde ar Cūkmena doto uzlīmi uz muguras.

Emilija ar Cukmenuzlimi
Fotogrāfijas autors Valparaiso Photography jeb Roberts Ivanāns

Pēc Susura skrējiena visiem, kas jautāja kā viņai gāja, viņa teica, ka labi. Pirmo reizi redzēju, ka viņai tiešām grūti skriet karstumā, kā arī piesardzība un manis vaktēšana viņai neļāva paskriet pilnvērtīgi. Viņai būtu jāmācās skriet karstumā. Šis ir plezīrs, lieliskas atmiņas no bērnības. Reiz māmiņdienas apsveikumā, kur audzinātāja bija uzdevusi vairākus jautājumu par mammu – lieliskākā lieta, ko Emīlija ir darījusi ar mammu, ir Susuru skriešana. Tā tiešām ir. Viņai ir četri un viņa varētu skriet pati, bet izvēlās to darīt kopā ar mani, jo tas šajā ir īpašais un es priecājos par to!

Finišā apdāvināšana. Aizvedu mazo pie telts, kur gaida lielā māsa un vēl citi Jaunmārupes bērni, kas kopā pavada laiku, kamēr vecāki skrien. Tas ir atsevišķs stāsts – par bērniem ir padomāts viss. Viņi piedalās atrakcijās, kurās var dabūt visādus atbalstītāju ēdamos, ir interesanti un vienmēr būs paēduši tur paliekot.

Tālāk devos jau viena uz fotografēšanos, kur kopbilde bija tikai mums divām, pārējie nesaņēma ziņas (WhatsApp ziņas gāja ar lielu kavēšanos), bet galvenais, ka bija. Bildē mēs ar Aneti.

img_4256
Mēs ar Aneti. Fotogrāfēja kāds labs Stirnu buka pasākuma dalībnieks ar manu telefonu. Šajā reizē šī ir kopbilde.

Tālāk bija starts Stirnu bukiem (tautā buki) un Lūšiem. Pats pēdējais starts bija mans – Zaķītis. Startā stāvēju ar Jaunmārupe skrien! meitenēm un prātojām kā skriesim. Sākot skriet, jau ar pirmajiem soļiem sapratu, ka sāp celis. Pēc Susuru skrējiena un nelīdzenām pļavām, jau sāka nedaudz sāpēt, tāpēc tas nebija pārsteigums. Pēc fotografēšanās vēl aizgāju uz FizioAZ telti un uzliku teipu – pirmo reizi, skaisti rozā krāsā, bet tas sāka lipt nost jau pēc 500m un pilnībā nokrita ap 3.5km. Tas par ko kauns, ka 1Eur, kas jāsamaksā (par materiālu, jo darbu neņem), attapos tikai pēc apbalvošanas, kad telts jau bija novākta.

Pie apmēram 4km atzīmes pirms tam pamazām samazinot ātrumu, sapratu, ka nespēšu paskriet. Jāpāriet soļos. Visu laiku skrēju ar kādu no Jaunmārupe skrien! meitenēm. Uzsāku ar Eviju (Daci uzreiz pa priekšu palaidām), tad ar Agnesi (cita Agnese, viņai ar potīti viss kārtībā) un beigās paliku viena. Garām paskrēja Irēna. Tad Toms, kuram pirmais starts pēc nelielas traumas. Kad paliku viena, domāju vairs nevienu nesatikt. Satiku Andu un vēlāk arī Aiju. Starp citu, Aija man ieteica veidu kā nesāpīgāk kāpt lejā pa kalnu, ja sāp ceļi. Apgriezies ar skatu pretējā virzienā un tad lēnām atpakaļgaitā jākapj lejā. Sāpju tiešām nav. Savukārt satiekot Andu un saprotot, ka viņai neatlaiž sānu, padalījos ar pieredzi, ko ieguvu no Irēnas – apstāties, noliekties un tad uzspiest precīzi sāpošajam punktam, un tas ļoti mazina sāpes vai pat atlaiž. Otra lieta, ko skriešanas sākumā izmantoju – savācu vēderu (vēdera presi vēl nebiju trenējusi pietiekoši daudz un, acīmredzot, par to vajadzēja piedomāt.

Tā nu es gāju. Mani apsteidza visi, kas tuvojās no aizmugures. Ka likās, ka nu jau noteikti esmu pēdējā, visu laiku uzradās jauni un jauni nūjotāji. Pa vienam vai grupās. Baudīju fantastiskās pļavas ar Jāņu noskaņu. Vietējo iedzīvotāju rūpes un trasē sagatavotos sīkumus, ko augstā pulsā skrienot, nemaz nevarētu pamanīt. Viena sieviete stāstīja, ka govis uz vietu pie trases atvestas speciāli, lai iepriecinātu. Pamanīju zāles kušķīti, kas nenopļauts un izskatījās pēc skaista puķu pušķa. Patika, ka celmi bija nopūsti ar krāsu, lai tos labāk varētu pamanīt. Īpaši patika vietējo atbalstīšanas vietas – gleznotāju kalns ar improvizētu dzirdīšanas punktu, tāpati sieviete ar govīm, vēl vīri, kas aicināja tālāk neskriet un kopā baudīt alutiņu. Tā gāju, cīnījos ar domām un pārdomām, baudot un lasot puķes, līdz brīdim, kad tiku līdz Kalna karaļa etapam. Sapratu, ka celis ir atguvies – pavisam labi nav, bet aso sāpju arī vairs nebija – tāpēc nolēmu, ka mēģināšu uzskriet kalnu karalī. Skrēju pieklibojot pievarēju pirmo kalniņu, kur satiku vīru ar fotoaparātu, kurš bija sapratis, ka esmu nomainījusi trasi un ļoti labi skrienu Stirnu buka distanci, uztaisīja bildi un mēģināja mani uzmundrināt. Mēģināju izstāstīt, ka kāja čupā, bet laikam neizdevās. To viņš saprata tikai atgriežoties sacensību centrā, kad bija beidzis fotogrāfēt un arī ne uzreiz.

img_4266
Valparaiso photography jeb mans vīrs Roberts Ivanāns

Tālāk bija daudz Buku, satiku Ievu un skatījos, ka mušu bars visiem skrējējiem skrien garām. Tur, kur Buku un Zaķu trases satikās, skrējēji ātrāki skrējēji par mani. Satiku arī Ievu no Blondes, kas paskrēja garām un drīz parādījās arī mana ātruma skrējēji. Es spēju iztēloties kā skrienu un tas bija tik viegli un skaisti. Skrienošie cilvēki mani aizrāva un iedvesmoja, tāpēc laikam ik pa brīdim sāku skriet, bet tad attapos, ka nav ļoti ērti. Pat, ja nesāp, tāpat kliboju.

Tas, kas mani iepriecināja un pat pārsteidza ir tas, ka skrienot ar ziediem rokās, visi fotogrāfi gribēja mani bildēt 😀 Tāpēc, ja ļoti vēlaties, lai Jūs bildē, veltat laiku ziedu saplūkšanai. Pārsteidzoši rezultāti. Pirmo reizi ieguvu bildi no Kārļa Pakārkļa (sen biju vēlējusies, bet nekad netiku kadrā pie viņa). Mani nobildēja arī Mareks Gaļinovskis – viņa bildes iepriekš ir bijušas, bet nav bieža parādība (vismaz šķiet, ka tāda bija, bet nevaru vairs atrast), tāpat arī Ojārs Millers (ļoti priecājos par bagātīgo bilžu klāstu viņa izpildījumā). Man liekas, ka vēl bija viens vai viens vai divi fotogrāfi, ko sejā nepazīstu.

Ar margrietinam_K.Pakarklis
Kārlis Pakārklis – mazās vēlmes piepildījums

 

Ar margrietinam_O.Millers
PhotoMiller Sport jeb Ojārs Millers

Zaķa 12km veicu ilgāk kā 2h 11min.! Ieskrēju un tiku sagaidīta kā karaliene, visi sauca, atbalstīja, gavilēja – es tur biju iemaldījusies. Tas bija atbalsts bukiem, kas ātri pievarējuši savu distanci, bet es tur biju, visu sapratu, bet baudīju. Ja nevar ātri skrienot šo nopelnīt, tad var lēnām pastaigājoties.

Kopumā aizvadīti trīs Stirnu Buka posmi. 1. bija normāls, esmu apmierināta ar rezultātu. Otrais bija DNF – ekskluzīva vizināšanās ar kvadraciklu uz sacensību centru un tagad trešais – bija finišs, fantastisks finišs ar ovācijām un lielu burzmu, skaļumu. Progress ir tas, ka finišs sasniegts. Varēju izstāties, bet varēju arī aiziet līdz galam. Domāju, ka sliktāk celim neko neesmu izdarījusi, bet tagad, kad rakstu, jau esmu noskaidrojusi, ka sāk iekaist patellas (ceļa bļodiņas) saite/cīpsla, noslogotas iekšējās saites celim un būs jāstrādā pie ceļa stabilizācijas – ārsts izcili parādīja starpību starp kreisās kājas ceļa stabilitāti un labās kājas ceļa stabilitāti. Tagad izrakstīts miers skriešanai. Ļoti ierobežots velo un ņemot vērā manas spējas peldēšanā, tā ir neierobežota. Jāiegādājās vēl speciāla IncrediWear zeķe celim un katru dienu jādodās uz procedūrām.

Veselību man un Jums! Tiekamies startos, saudzējam sevi un cīnamies!

 

05.05.2018 #esesmustirnubuks šoreiz vairāk par Susuriem un pārdomas par rīcību, kad trasē kādam trauma…

Šis posms sākās ar šaubām. Daudz šaubām. Šķieti par visu., kas saistīts ar skriešanu. Vispirms – pēc Daugavpils pusmaratona personiskā labākā rezultāta (tautā PB), divas dienas pirms starta, izteikti sāp ceļa mala. Ejot gandrīz jāklibo. Ne pirmo reizi, parasti miers palīdz, bet šoreiz bija savādāk, bet starta dienā nejutu. Pēkšņi parādījās sajūta, ka pazūd skriešanas prieks, lai arī iedomājoties par savu pirmo maratonu, skaidri zinu, ka gribu to noskriet. Šaubas radīja arī tas, ka ieradāmies bez “aukles” bērniem, bet zināju, ka teorētiski vajadzētu būt kādam no “Jaunmārupe skrien!”, kas pieskatīs bērnus, bet iepriekš sarunāts nekas nebija. Braucam uz Stirnu Buka skrējienu, jo meitām iegādāta dalība Susura distancē un vīra bildes domāju, ka arī jau gaida skrējēji un skriešanas entuziasti. Meitām pirmajā Stirnu Buka posmā šogad nepietika medaļas, tāpēc dalība un medaļu iegūšana šoreiz bija īpaši svarīga. Man arī iegādāts abonements. Iekšēji jūtu, ja būs iespēja un bērnus kāds pieskatīs, tad noteikti skriešu. Vēl ir iekšējā sajūta, ka jāskrien, jo kas gan vēl, ja ne baudas skrējiens Stirnu buka pasākumā spēs atjaunot prieku skriet.

Ogrē un sacensību centrā ierodamies ļoti laicīgi. Iepriekšējie brīdinājumi par laicīgu ierašanos tiek ņemts vērā un vēl stundu pirms starta jau esam klāt, lai arī pat numuri nav jāizņem. Tos izņēmām jau iepriekšējā dienā Dominas Sportland veikalā. Varēju sarunāt, ka numurus izņems kāds cits, bet priecājos iepriecināt meitenes. Doties kopā, iegādāties sen kārotās končas no aparāta un saldējumu. Viņas bija ļoti priecīgas!

Atgriežoties pie sacensību dienas. Skaista saulaina, bet ne karsta diena. Pavasarim silta, tomēr pavēsa diena no rīta, ja neesi skrējienā. Lēnām saprotam, kur kas atrodas. Meitenes pēkšņi izdomā, ka grib frī kartupeļus. Neviena klienta pie ēdienu teltīm vēl nav. Vīrs šaubās, jo mazajām starts pēc 45 minūtēm. Saku, lai pērk, jo no rīta nebija apetītes un Tērvetē skrēja nosacīti, ar garām pauzēm. Viņš padomāja un piekrita.

Tad saprotu, ka ir auzas un daba sauc. Šķiet, ka sacensību centrā vēl nav daudz cilvēku, bet tas laikam tāpēc, ka visi stāv rindā uz labierīcībām.

Šoreiz Susuriem starts savādāks. Esot jāiet uz starta vietu (pasaku pilsētiņu) apmēram 20 minūtes, tāpēc jāpulcējas nevis 11:00 (starta laiks mājaslapā), bet 10:30. Šo biju palaidusi garām, bet neiespringstu, jo esam laicīgi, jo visu varam paspēt (ja vien rindas uz tualeti būtu īsākas vai arī meža pieturas būtu vieglāk atrodamas). 10:30 jau stāvam gatavībā un esam gatavas iet uz starta vietu. Bungu ritms, kas sāk spēlēt, liek dejot manām kājām. Drīz man pievienojās abas meitenes. Tā izpildījāmies, līdz sākam iet. Visu ceļu mūs pavada bunku ritms. Man ļoti patīk ritmi un šis man ļoti patika. Ar meitenēm tāds parādes noskaņojums.

Bija jocīgi, ka Susuru starts nav sacensību centrā! Mazākā nevarēja nostāvēt mierā un sagaidīt startu pasaku pilsētiņā ar daudz koka figūrām un aizrāvās ar koka čūskas figūru, ložņājot pa to, jo aizkavējāmies pirms starta. Bija kārtīgi jāsauc, lai varētu startēt barā ar visiem.

Šoreiz, salīdzinājumā ar Tērvetes posmu, mazā bija gatavāka skriet un skrēja daudz vairāk, savukārt lielajai meitai vajadzēja ieskrieties un sākums bija grūtākais. Tad pēkšņi mēs pamanījām Selgas cepumu un to apdzinām. Milzīga sajūsma par šo personāžu. Mēs strauji pagājām viņam garām, bet tad negaidīts pavērsiens – Selgas cepums apdzen mūs un lielā ātrumā uzskrien kalnā. Nu to tā nevar atstāt! Jāskrien tam pakaļ – tas nekas, ka kalnā, tas nekas, ka grūti. Mazā pa priekšu, kas nogurst, tad pagaida un tad atkal aizskrien pa priekšu.

Cepums esot ātrs – secina meitenes. Esot jātrenējas. Šobrīd abas gatavas to darīt un ir apņēmības pilnas. Kalns lejā. Vēl nedaudz meža takas un tad jau pagrieziens, tad ceļš un tad jau skaidrs, kur finišs. Mazā uzņēma iespaidīgu tempu, salīdzinot ar apkārt skrienošajiem. Iespaidīgi! Pa ceļam dzirdu ovācijas, kas veltītas viņai no līdzjutējiem un komentāri, bet visi atbalstoši. Vēl pēdējā apstāja, tad sprintiņš līdz finišam. Šeit daudz līdzjutēju, kuri visi plaudē un uzmundrina. Tiešām ātri un skaisti! Savukārt mēs ar lielo meitu ar baudu un smaidu tikām līdz finišam, kur satikām mazo māsu. Es jūtos ļoti lepna par savām dāmām! Viss ar prieku un pēc pašu vēlēšanās. Vēl fotogrāfija ar Loti un kārtīga apdāvināšana. Maizīte, konfekte uz kociņa, ūdens un šokolādes sieriņš Baltais. Protams ilgi gaidītā medaļa. Lielajai meitai pirmā medaļa mūžā! Man bija liels prieks.

Tālāk devāmies uz Jaunmārupe skrien! ierasto tikšanās vietu. Tur satiekot to drosmīgo vīrieti, kurš pieskata Jaunmārupes bērnus. Visi mani pārliecina, ka droši varu skriet, ka bērni būs pieskatīti un viss būs kārtībā. Esmu mazliet noraizējusies, jo viņas nav pieradušas būt patstāvīgas (viņām netiek dota tāda iespēja). Devu norādījumus, pēc kā var atpazīt tikšanās vietu. Aizsūtīju meklēt vēl vienu Susuru dāvanu – bezmaksas saldējumu. Ar pirmo reizi neatrada. Tad gājām kopā. Nostādināju viņas rindā pēc saldējuma un pati jau steidzīgi devos uz starta vietu.

Skrienu
Valparaiso Photography – vīrs mani knapi noķēra, jau gāja meklēt nākamo “spotu”, jo domāja, ka mani palaidis garām.

 

Starts! Sāku ārkārtīgi lēnām un mierīgi. Pavisam lēnām un nesteidzīgi paskrēju garām nūjotājiem. Tad skrēju kopā ar skrējējām, kuras no sirds baudīja skrējienu. Šeit nebija neviena, kas būtu pārķēris startu vai satraktos par rezultāta laiku finišā. Pilnīgi cits Stirnu Buks. Aizmugurē ierunājās viena labi nostādīta sieviešu balss, kas izteica skaļi to, ko daudzi tikai nodomāja: “Pirmajā posmā, visas puķes bija dzeltenas, šajā tikai baltas”. Tad nodomāju, ka pirmais šā gada Stirnu buks bija TIK emocijām bagāts, ka atmiņās puķu krāsai vairs nepalika vietas vai arī biju tik ļoti sakoncentrējusies uz skriešanu, ka puķu krāsai uzmanību nepievērsu, bet atceroties Tērvetes posmu, balsij ir taisnība. Patīk man šī baudas klase aizmugurē.

Tā es viegli skrēju. Izretojāmies, apdzinu vēl vairākus ātrākus nūjotājus un skrējējas (tiešām tikai sieviešu dzimuma). No skrējiena atcerējos mirkli, kad ieskrējām mežā un TO īpašo meža smaržu. Atceros, kā mierīgi skrēju jau pa meža ceļu un iegrimu domās. Par tuvojošos savu pirmo pilno maratonu. Par ceļu sāpēm, kas mani atkal noķērušas. Domāju par to, ka mana skriešanas palīdze vispār domāja vai mani laist skriet tajā dienā. Domāju vai man tiešām vajadzēja iet uz startu un skriet. Atcerējos atgādinājumus, ka jāskrien ir ļoti prātīgi, lai var paspēt atjaunoties līdz maratonam. Un tajā brīdī mani pamodināja sprinta etapa kalns.

JS_finišā
Privātais arhīvs – bilde no kāda dalībnieka telefona ar tiem, kas no Jaunmārupe skrien! vēl nebija aizlaidušies mājās.

Серёзно?!?!?! Tiešām?!?!?! Šķiet to pateicu pat skaļi. Pirms ieraudzīju sprinta kalnu, biju domājusi, ka šo varētu pamēģināt ātri uzskriet, ja jau skrienu tik izcili lēni. Sāku pārdomāt. Atkal iegrimu domās un tad pamanīju ceļa malā Agnesi. Atceros asaras viņas sejā un stipri nosvīdušu seju. Arī trīcošu balsi. Izrādās viņa neveiksmīgi nokritusi un kārtīgi satraumējusi potīti. Pirms manis pie viņas bija pieskrējusi viena cita meitene, kas vairākkārt pārliecinājās, ka es ar viņu palikšu. Agnese stāstīja, ka esot bijis melns gar acīm, ka nevarot piecelties. Ka esot bijusi pat slikta dūša. Esot bijis arī krakšķis. Nez kāpēc tieši pirms šī starta biju pamanījusi, ka uz starta numuriem ir organizatoru telefona numurs, kur arī zvanīju. Šī bija arī tā diena, kad man līdzi skrienot bija telefons. To ņemu līdzi pat ļoti reti. Nekad neesmu bijusi situācijā, kad ir jāpasaka, ka vajadzīgs transports, jo satraumēta potīte. Neatceros ko teicu, bet atceros, ka mani nesaprata. Tad pamanīju, ka pie mums ir pienācis puisis ar rāciju. To pratu telefona sarunā izskaidrot. Atkal pārliecinājās, ka viss ir kārtībā, ka problēma tiek risināta, ka par šo jautājumu var nesatraukties. Puisis sazinājās ar vairākiem gan pa rāciju gan telefoniski, līdz sarunāja kādu, kas var aiztransportēt Agnesi pie ātrās palīdzības mašīnas.

Mums bija jātiek līdz ceļam. Redzēju, ka Agnese var atbalstīties pret kāju, nodomāju, ka nebūs tik traki. Vismaz tas deva cerību, ka nebūs nekas nopietns. Agnese jau sāka smaidīt un jokot. Šīs situācijas rezultātā izbraucu ar kvadraciklu un tiku pie fizioterapteita, kas mani nomierināja par manu celi, tas liek domāt, ka daru pareizi. Arī pēc sacensībām obligāti ir jāatsildās un jāizstaipās – es to vienmēr daru pirms un pēc treniņa, pirms sacensībām kā likums, bet praktiski nekad pēc sacensībām. Man galvā ir kosmoss. Pazaudējos kaut kur, tad liekas, ka ir tik daudz kas jāizdara, tad jāpaēd un tad jau liekas, ka atsildīšanās par vēlu. Būs jāsavācas pēc finiša, lai atsildītos, savādāk var diezgan nopietni nobīties.

Tikšanās ar Agnesi un potītes situācija man raisīja diezgan lielas pārdomas. Ziniet? Parasti es nebūtu palikusi ar Agnesi un turpinājusi sacensības. Es paliku ar Agnesi, jo biju nobijusies par savu celi, gaidāmo pirmo maratonu, mieru nelika arī tas kā mani bērni tiek galā bez manis 🙂 Un tas, ka man vienkārši nebija vēlmes skriet. Man bija attaisnojums, lai neskrietu. Pēc situācijas saprotu, ka atbalsts šādās situācijās ir ļoti svarīgs. Reizēm vienkārši palīdz justies nedaudz labāk. Man tagad ir neērti pašai savā priekšā un pārdomas kāpēc tā. Man nav pieredzes ar nopietnām traumām un līdzīgām situācijām. Noteikti viņa kaut kā būtu tikusi galā arī bez manas palīdzības, bet viņai tas nav jādara. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam komanda. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam līdzcilvēki. Šādas situāijas ir ārkārtīgi svarīgas. Tās mūs māca un liek pārdomāt savu rīcību un rīcības motīvus. Es neesmu uz rezultātu orientēts cilvēks, bet man būtu licies, ka viņa pati tiks galā un man būtu taisnība, bet tur ir kas vairāk. Kas tāds, ko grūti aprakstīt. Mācība citai līdzīgai reizei (ceru, ka tādas nebūs).

Atgriežoties sacensību centrā, sapratu, ka man ir ļoti patstāvīgas meitenes, kas beidzot ir iemēģinājušas visas piedāvātās bērnu atrakcijas un jāsaka, ka grūti bērnam tur būtu nepaēst. Cik daudz dažādas cepumu pakas un crispy maizītes viņas bija dabūjušas. Šķiet nogaršojušas visu Selgas produkciju un priekš sevis arī atklāju, ka tās bundžiņas ar pilngraudu cepumiem ir tīri neko. Pat cukura, tur ir diezgan maz, tomēr kalorijas gan netrūkst.

Mājās aizbraucu daudz mierīgāka. Biju noskaidrojusi par celi. Šķita, ka pārdzīvot par to, ka pagaidām skriešana nav lielākā vēlme ko darīt, arī vairs tā nesatrauca, jo likās, ka tas pāries. Gribu noskriet maratonu. Sapņoju par to. Ir pagājis jau kāds laiks, kad šo rakstu un esmu pilnīgi nomierinājusies. Noskriešu maratonu tikai tad, ja nebūšu pārlieku uzvilkta. Ja spēšu atpūsties un izgulēties. Tas, ko tagad ļoti ievēroju – nekādu darbību uz miega rēķina. Pašreiz man tas ir svarīgākais un šķiet tieši tas pietrūka pirms Ogres Stirnu buka.