Vēl viens liels un sarežģīts posms manā sportā ir noslēdzies. Ir pievarēta un godam noslēgta #TavsPirmaisTriatlons pirmā pilotprogramma. Kā jau rakstīju – viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem dzīvē un pilnīgi noteikti sportā. Pēc šī mērķa, nespēju uzstādīt nevienu citu, kas šķiet neizpildāms, lai atkal dotos to sasniegt. Mērķi mani parasti atrod, jaunais mērķis to vēl nav izdarījis, tāpēc nolemju atgriezties pie skriešanas. Lēnām atgūt formu pēc traumas un palielināt noskrietās distances. Līdz #BigBankSkrienLatvija Siguldas posmam, ar ko noslēgšu šo sacensību sezonu, vēlos sasniegt šīs sezonas sākuma līmeni. Protams, ja varēs, darīšu vairāk… Esmu ārkārtīgi iemīlējusi velo un īpaši savu balto bērīti, ar kuru vēlos turpināt braukt. Tāpat, esmu apņēmības pilna iemācīties nopeldēt 1km kraulā bez apstājas un nākamgad noteikti pamēģināt savus spēkus vēl kādās triatlona sacensībās.
Sestdien, 18.08.2018 man bija milzīga laime trešo reizi atgriezties Šlokenbekas muižā, lai startētu Zaķa distancē – trešo reizi. Tradīcijas laikam lauzt nedrīkst. Pirmo dalību man uzdāvināja mans lieliskais kolektīvs no Bite Latvija, kad devos prom no darba vietas. Par piemiņu ir palikusi bilde ar Stirnu buka medaļu, kas līdz šim (no visām piedzīvotajām) man patīk vislabāk.
Vakarā pirms Stirnu buka, kā lielākā daļa komandas VSK Noskrien Blonde – mēs ar vīru apmeklējām Prāta vētras noslēguma koncertu Rīgā un mājās tikām diezgan vēlu, bet neskatoties uz to, izdevās savākties un laicīgi izbraukt uz Šlokenbekas muižu. Koncerta dēļ šoreiz nevarējām no laukiem paņemt bērnus (viņi gan gribēja, bet tāpat pavadīja lielisku dienu Kaziņas Bonijas kronēšanas svētkos – baisi garšīgs siers bundžiņā ar kaltētiem tomātiem). Izbaudījām braucienu divatā. Šoreiz bez starpgadījumiem (ceļā uz iepriekšējo posmu, sadauzījām mašīnu – netīšām).
Ierodoties jau šķiet viss zināms un tik pazīstams. Tik tuvs. jau zinām, ka mūs virza uz pļaviņu aiz muižas pār šauru tiltiņu, lai arī daudz vietas ir turpat tuvumā, vīrs nav pierunājams nolikt mašīnu ne tajā vietā, kur mūs nosūtīja. Nekas traks – pastaigas mums patīk. Īpaši, ja esam divatā.
Es būtu ļoti priecīga ar mazo Emīliju izskriet Susura distanci, jo pagājušajā gadā viņa skrēja un krita uz asfalta, šķiet pat vairākas reizes, bet parādīja raksturu. Nedaudz paraudot atkal sāka skriet un visu distanci mēroja saviem spēkiem, lai arī viņai bija tikai trīs gadi.
Kamēr mazie Susuriņi cīnījās distancē un vīrs viņus bildēja, VSK Noskrien Blonde savācās uz vienu reti kuplu kopbildi, ko iemūžināja Darya Damroze.
Tālāk devāmies iesildīšanās skrējienā ar Ievu un Andri. Šoreiz biju kārtīgi apņēmusies, ka jāiesildās pirms starta, tāpēc tā laicīgi. Ievai sanāca mazāk, jo starts bija 15min. agrāk. Lomas (zaķis, buks) vispirms iemēģinājām tuvējā pļavā aiz lielāka krūma. Tad nedaudz paskrējām un devos pavadīt Ievu uz startu, lai negaidītajā siltumā (iepriekšējās dienas bija bijušas manāmi vēsākas), atdzesētu ar ūdeni un, rūpējoties par tīrību un kārtību, pudeli izmestu. Tiklīdz misija bija izpildīta, devos iesildīties pa iepriekšizvēlēto taciņu, kas veda līdz sliedēm. Man bija pārsteigums, ka tieši tajā brīdī pa sliedēm tuvojās vilciens (viens sliežu pāris, pretī viens otram vilcieni braukt nevar) un man izdevās notrāpīt tieši tādā brīdī. Dabūju ļoti personīgu tauri. Biju sajūsmā.
Skatījos, ka iesildīšanās pulsiņš tāds augsts, necēlu to augstāk par kaut kādiem 163, centos tā, lai nekāptu augstāk, pat skrienot kalnā. Izkustināju kājas augstāk ceļot ceļus, tā sajūta tāda patīkama. Ja vien ilgi tā varētu un pulss tāpēc nekāptu augstu. Bet gan jau arī to var satrenēt. Kad biju tā skrējusi kādu laiciņu, gāju pastaipīties un tad 5min. pirms starta nācās domāt kā tikt normālā starta pozīcijā. Žēl, bet es galīgi neesmu elite un priekšā koridorā mani nelaiž, bet aizmugurē aiz visiem nūjotājiem arī negribēju stāvēt. Savu atbildību man uzlika arī tas, ka komandai pirmo reizi tiks punkti no manis, jo esmu otrais zaķis un trešā zaķa uz kura rezultātu varētu cerēt, vienkārši nav. Tāpēc aizvēru acis, aizskaitīju līdz pieci, un pārkāpu pāri robežmalai, tuvu elites koridoram (tā darīt nevajag, bet iesildīties arī vajag, īsāk sakot, noskatījos, ka kāds puisis tā izdarīja, novērtēju savas spējas un ielīdu sev atbilstošā starta pozīcijā, lai arī droši varētu nedaudz uz aizmuguri, bet bija labi). Satiku Lieni – triatlona treneri un tā priecājos, ka esmu ieskatījusies kalendārā un zinu, ka viņai tieši tajā dienā ir vārda diena! Smieklīgi, bet priecājos, ka varu pateikt ko labu 🙂
Pārmijām pāris vārdus un drīz bija arī starta signāls. Viņa ātri aizskrēja pa priekšu, lai arī es skrēju sākumu ap 4:40min/km, ap 4:30min/km. Skrienot uz priekšu satiku Irēnu un runāju ar viņu par to, ka šoreiz plānoju viņu noskriet. Viņa teica, ka es mierīgi to izdarīšu, es gan nebiju tik pārliecināta, jo visas reizes takās, kad līdz šim esam skrējušas vienu distanci, viņa to ir veikusi ātrāk par mani, lai arī kopumā mēs abas uzskatām, ka es esmu stiprāka 🙂 Pēdējā reize gan bija tad, kad man sāpēja celis un 10km ar astīti distanci veicu ilgāk kā 2h, tikai tāpēc, lai nebūtu otrais DNF pēc kārtas.
Skrienot sākumu laikam jau to startu pārķēru, bet ar starta pārķeršanu man vairāk asociējas tāda maksimālā ātruma skrējiens, ka tad, kad beidzās pirmā duka ir jāstājas malā. Vienkārši nevar paskriet un tad visa distance ir baigās mokas. Manā gadījumā bija daudz vieglāk. Skrēju un sapratu, ka nav tās izturības skrējienam. Apzinājos, ka tikai vienu reizi biju skrējusi 8km divas dienas pirms sacensībām un pirms tam visas distances bija līdz 5km ar īsiem paātrinājumiem. Tāpat arī šī bija trešā nedēļas nogale pēc kārtas, kad man bija sacensības.
Sasniedzot pirmo dzirdināšanas punktu un tieši 5km atzīmi, biju spiesta iegriezties mežā, kas man atņēma diezgan daudz laika. Beigās izrādījās, ka varēju tur nemaz neiegriezties. Tad pēc apstāšanās, atgriezties ātrumā jau bija diezgan grūti, lai teiktu gandrīz neiespējami. Saprotu, ka svarīgākais ir skriet. Visu distanci vispirms mani pavadīja doma, ka es varu būt noķerta un sapratu, ka skriešana jebkurā ātrumā, noteikti būs labāka kā iešana. Šeit bija tāds pirmais lūzums.
Otrais iestājās ap 10km. Tad palika tik grūti, ka regulāri pārgāju soļos. Trases beigas bija tās, ko es atcerējos no iepriekšējiem gadiem. Atceros, ka abos iepriekšējos gados to pļavu ar zemajiem krūmiņiem vai augsto zāli (ar tādu vidējo pulsu kā skrēju, šīs lietas var izskatīties vienādas) es vienmēr gāju. Tajā posmā tiku noķerta pagājušajā gadā, bet šogad tajā posmā es turpināju skriet, lielākoties. Pēc šī posma sāku jau normāli skriet.
Tad notika Tipiskā skrējēja aprakstītā situācija, kad liekas, ka līdz finišam ir mazāk kā viens km, bet tad plāksnīte – 2km. Man gribējās apstāties, stāvēt un skatīties un berzēt acis, jo nespēju noticēt. It kā 1km starpība nav nekas traks, bet tas pamatīgi izsita no līdzsvara. Trakākais bija tas, ka beigās bija nedaudz vairāk kā 1km, nevis norādītie divi 🙂
Vajadzēja iekšēju spēku, lai savāktos, tomēr man tas bija. Skaists līkločskrējiens gar ūdenskrātuvi, tad daži metri gar ceļu, tad ceļa šķērsošana un asfalta taciņa atpakaļ. Pagājušajā gadā, kad vīrs bildēja no šīs vietas ir smieklīga bilde – kur divi izmetušies vīrieši cenšoties mani noķert 🙂 Bildi gan atradu ar vienu, bet Facebook šis tika nokomentēts šādi: “ За тобой бежит голый мужик!” uz ko es atbildēju “ А муж наблюдает и фотографирует на память. Там их двое“…
Vēl pavisam nedaudz pa asfaltu un tad gar muižu tāda superīga taciņa lejā. Gar takas malu pilns ar karogiem un tik viegli skrējās, tāds prieks par finišu. Es tā priecājos, ka man beidzot ir izdevies šo distanci mērot ātrāk kā Irēnai. Šeit nav runa par sacensību, bet par iespēju to izdarīt, jo šajā gadā skrēju bukus, nefinišēju (DNF) vai trauma. /Iepriekšējā redakcijā bija savādāk un saprotu, ka tas ir uztverts savādāk kā bija domāts. Es atvainojos Tev, Irēna! Un aicināšu visus, kas manos ierakstos lasa par sevi ko tādu, kas nepatīk, sāpina vai aizskar, pateikt. Ja ir vēl kāds, kuru mani ieraksti ir aizskāruši, lūdzu, dariet man to zināmu. Nekad nevien nevēlos sāpināt./ Lai arī nav liels pārsvars, tomēr takās es to izdarīju. Saņēmu ūdeni, ko ātri iztukšoju, jo ļoti gribējās dzert. Bija arī maizīte ar konfekti uz kociņa un Baltais šokolādes sieriņš (es tā priecātos par ķiršu proteīna dzērienu finišā, jo tas gan garšo labāk, gan arī šķiet daudz noderīgāks un īpaša vērtība, jo Jānis Leitis ir šī produkta receptes autors jeb līdzautors (ceru, ka nekļūdos)).
Tālāk tādā dīvainā stāvoklī gāju ārā no finiša zonas. Satiku Ingu, kas no Jaunmārupe skrien! Zaķa distancē finišēja ātrāk kā es un viņas vīru Uģi – vispār raķete. Viņi man jautāja vai viss kārtībā. Es biju tāda nogurusi, it kā pazaudējusies kaut kur sevī. Teicu, ka jā, tikai sagurusi. Ar Ingu un Uģi apspriedām distanci, dzērām ūdeni. Atcerējāmies par bezalkoholisko Aldara alu, kas nu jau ir kļuvusi par neatņemamu šo sacensību daļu – to katrā Stirnu buka posmā dala bez maksas. Nevaru teikt, ka man fantastiski garšo, bet katrā posmā izdzeru pa divām bundžiņām un šim dzērienam jau ir sava emocionālā garša, kas ir lieliska.
Drīz savācāmies arī pārējie no Jaunmārupe skrien!, kas skrēja Zaķa distanci un uztaisījām vienu kopbildi.
Tad sāka līt lietus. Cilvēki skrēja zem nojumēm un ēkās, lai no tā paslēptos. Es biju tik nogurusi, ka nevarēju iedomāties neko labāku kā lietu, kas līst virsū. It kā sapratu, ka pēc tam būs vēsāks un es būšu slapja, bet man bija vienalga. Baudīju to lietu, kurš tika pat aiz jaunajām sporta saulesbrillēm, ko pirms sacensībām iegādājos pie Daiņa. Domāju par tušu uz acīm, kas laikam tek, bet arī tas nespēja traucēt man izbaudīt šo fantastisko brīdi, kad līst lietus. Man ļoti patīk lietus, īpaši skriet tajā.
Vēlāk tiešām kļuva pavisam vēsi. Diezgan trīcēju. Dzēru daudz ūdeni un pieveicu vēl divas bundžiņas ar Aldara bezalkoholisko alu GO. Gaidīju nesen sazvanīto vīru, kas arī kaut kur slēpa savu kameru no lietus un lēnām tuvojās sacensību centra virzienā. Nāca viņš daudz ilgāk kā es biju domājusi, ka viņš nāks. Salu. Man bija žēl, ka esmu slapja, bet kamēr liju, ļoti izbaudīju lietu.
Tad atnāca Roberts (vīrs) un mēs satikām divas jaukas dāmas, ko negaidījām satikt – Gabrielas (meita skolniece) klasesbiedreni Sintiju un viņas mammu Eviju. Tik patīkami, varbūt kādreiz mēģinās arī izskriet šos lieliskos skriešanas svētkus. Tapa viena jauka bilde.
Tapa vēl viena izcila bilde kopā ar Lāsmu – vēl nemaņā, slapja nosalusi ar nesen finišējušu, tikpat nogurušu Lāsmu no VSK Noskrien Blonde komandas. Kas arī iepriekšējā vakarā apmeklēja Prāta vētras noslēguma koncertu.
Šoreiz steidzāmies pie savām mazajām princesēm, kas dzīvojās pa laukiem pie mammammas. Ļoti ilgojās pēc mums un skuma, ka nevarējām kopā doties uz šo regulāro, gribu teikt izcilo, ģimenisko pasākumu. Domāju, ka viņas no sirds būtu izbaudījušas Stirnu buka jaunumu – putu vannu netālu no starta! Tik daudz laimīgu cilvēku, kurus vēlāk redzēju fotogrāfu bildēs. Nespēju ar šo jaunumu nepadalīties.
Uz šīs, tik ļoti pozitīvās nots beigšu aprakstu, kura apraksta noslēgums top ceļā uz nākamo Stirnu buku Gaiziņkalna apkārtnē, kur pirmo reizi pēc traumas, otro reizi šogad startēšu Stirnu buka distancē, plānojas izteikts baudas skrējiens, jo treniņi ir bijuši mazāk kā vajadzētu, tomēr Stirnu bukam būs būt. Lūsis gan šajā sezonā ies secen, bet viss vēl priekšā un arī nākamā Stirnu buka sezona būs mana.
Zane sporto 