31.03.2018 Outdoor training Club koptreniņš pa Siguldas serpentīniem. Peldēšana Siguldas peldbaseinā – Ievas vadībā un mazā brālīša dzimšanas diena

Šoreiz bija kārtīga sportošana. Kaut kā gaidīju, ka būs vieglāk, lai arī sapratu, ka Siguldas serpentīni un kāpnes nekad man nav bijis nekas viegls. Braucu ar sabiedrisko līdz Rīgai un tad kopā ar Ievu un Andri devāmies uz Siguldu. Nebraucot ar mašīnu, paņēmu mazāk kā vajadzēja, jo tik daudz ielīda vienā somā, ar divām stiepties ir baisi neērti.

Sākumā bija neliela iesildīšanās, tad mierīgs skrējiens līdz kāpnīetēm lejā – kāpnes lejā mani parasti baidā vairāk kā augšā, jo mēdzu uz tām paslīdēt. Šoreiz paveicās. Nepaslīdēju. Tad skrējiens pāri Gaujai un tad sākās trīs apļi ar kāpšanu garās un augstās kāpnēs. Pirmajā kāpienā pulss bija līdz 166, kas jau likās kosmosā daudz, otrajā kāpienā jau bija 171, parādījās vate ausīs, bet šis kāpiens bija ātrāks un pēc tam ir garš noskrējiens pa serpentīnu, kas ļauj pulsam pilnībā atjaunoties. Trešajā aplī jau 175. Vate tāda pati, ātri atgāja.

Turpinājumā bija serpentīns, skrien augšā cik spēka un lejā atpūšās un atjauno pulsu. Tā vajadzēja būt. Pirmajā reizē lielāko daļu nostaigāju. Otrajā reizē līdz lejai nenoskrēju, pievienojos Ievai, saprotot, ka savādāk sevi pārāk daudz saudzēju. Tad nu skrēju līdzi cik varēju un tad palaidu viņu un diezgan pašā augšā ļāvu viņai aizskriet. Panācu skrienot lejā. Nākamajā piegājienā Ieva teica, ka nav jāskrien ātri, bet vienkārši jāskrien tā, lai var tikt līdz augšai. Skrēja lēnāk. Sasniedzot atzīmi pie augšējiem soliņiem, Ieva uzsauca, tagad spied cik spēka, bet tas, ka es joprojām biju skrējienā jau bija tas, ko es varu. Tikai sasniedzot pēdējo laternas stabu, spēju pielikt nedaudz ātrumu un augšā atkal 175. Smags darbs. Intervāli jau ierasti un tie man nāk viegli. Šis skaitās kas līdzīgs, bet neesmu laikam radusi, bet Stirnu bukam šis ir tas, kas ir vajadzīgs. Tikai par labu nāks arī asfalta skrējieniem.

Tālāk – kā man teica jau tāds atsildīšanās skrējiens, kurā ātri vien izrādījās atkal augstas kāpnes, tad vēl skrējiens pa taku tikai augšā un tad tikpat stāvas kāpnes lejā ar lenteri pārmaiņus tikai vienā pusē. Tajās biju kā gliemezis, koncentrējoties liku katru kāju. Visi lejā gaidīja.

Tālāk likās, ka jātiek atpakaļ līdz tam panorāmas ratam. Skrēju pa salīdzinoši līdzenu asfaltu, stipri apmierināta, nedaudz pat priekšā un tad Ieva mani uzmundrināja, ka droši varutā neskriet, jo priekšā vēl gaida Ziediņkalns. Es domāju, ka viņa joko. Ar šo kalnu man ir īpašas attiecības. 31. dzimšanas dienu svinēju Siguldas kalnu maratona īsākajā distancē – 15km, pirms tam skrienot salīdzinoši maz un šķiet garākais, ko tajā laikā biju skrējusi bija 13km. Domāju, kas tur vēl 2km klāt. Tad nezināju, ka šis skrējiens sākās Ziediņkalnā un beidzās ar uzskriešanu tajā. Tajā skrējienā atklāju, ka nomirt nemaz nav tik viegli, jo bez elpas stāvēju apķērusi koku ļoti ilgi, līdz atelpojos. Apkārtējo attieksme mani mierināja, jo neviens traki nesatraucās. Tālāk tajā skrējienā pie katra kāpuma elpu atkal un atkal sita ciet. Pēdējais bija Ziediņkalns, kurā elpu zaudēju reizes trīs. Liela bijība pret viņu. Skrienot ielīdu atpakaļ savā vietā, otrajā rindā, ievilku elpu un sapratu, ka kaut kā jau augšā tikšu. Laiki ir mainījušies un augšā tiku tīri raiti, kāpjot uz katra pakāpiena. Mans trenētības līmenis ir daudz labāks kā bija tad.

Šajā treniņā sapratu, ka ēšanu galīgi neesmu pārdomājusi, jo jau gribējās traki ēst, bet man bija līdzi tikai divi banāni. Ar kuriem jāpietiek, lai dotos uz baseinu, kas atņem vēl vairāk spēka kā jebkura skriešana. Labi, ka mani eņģeļi – Ieva ar Andri ieteica nopirkt olbaltumvielu pulveri kafejnīcā pie baseina. Labi, ka tā arī izdarīju, tas deva spēku peldēšanai.

Vispirms ātri nofilmēju Ievu peldot, jo viņa gribēja redzēt savu tehniku. Tad viņa sāka daroties ar mums – mācīt mani un Andri. Nofilmēja dažus video, lai vēlāk var apskatīt progresu. Lūk arī viens no tiem:

Iepriekšējā dienā biju noskatījusies vairākus video iesācējiem par peldēšanu. Ja kāds man stāstītu, ka mācās peldēt skatoties YouTube video, tad laikam neko neteiktu, bet nodomātu, ka nu gan laiki pienākuši.

Pirms rakstu tālāk par to, ko apguvu, ielikšu tos divus video, kas, manuprāt deva ļoti daudz svarīgas informācijas:

Šis video ir par to kā elpot peldēšanas laikā. Kā pārvarēt bailes peldot ar galvu zem ūdens un kādus soļus piemērot. Īpaši svarīgi bērniem, bet arī man tas palīdzēja saprast kā ir jāelpo zem ūdens. Palīdz nomierināties.

Otrs video ir jau vairāk specializēts peldēšanai kraulā. Tam īsti gatava vēl nebiju, bet paņēmu svarīgu informāciju par to kā strādā kājas – nevis tās ir jāloka, bet tās ir taisnas. Otra lieta, ko izmantoju savam pirmajam treniņam bija tas, ka ar rokām nav jāslīcina dēlītis priekšā.

Vispirms nonākot baseinā, mēģināju elpot tā kā mācīja pirmajā video, zināju, ka man nav bail likt galvu zem ūdens, tāpēc sāku tajā posmā, kad galva pilnībā ir zem ūdens, bet stāvot uz kājām un skatoties uz tām zem ūdens. Vēlāk likos guļus ar dēlīti, kustinot taisnas kājas un ceļot galvu augšā pavisam – tā kā tas ir redzams Ievas filmētajā video. Sākumā kustinot kājas, kustības uz priekšu nebija gandrīz nemaz. Tāpēc Ieva ieteica kustināt kājas no gurniem nevis tikai pēdas cilāt. Varbūt kustība uz priekšu kļuva raitāka.

Lielāko daļu laika aizņēma mācoties elpot griežot galvu uz sānu. Tā arī nesanāca, bet pieļauju, ka tas jau bija noguruma dēļ. Ar svaigu skatu un jaunu mēģināšanu, iespējams tas sanāks jau daudz labāk. Saprotu, ka saspirndzinot kaklu ceļot to uz augšu, es neveiksmīgi noķeru vilni no airēšanās ar roku, kas atrodas taisni priekšā manai sejai. Īsti neizprotu kā tas notiek, bet man ir skaidrs, ka nedrīkst satraukties par to, ka neizdodas ievilkt elpu uzreiz. Satraukums izpaužas kakla sasprindzinājumā, kas savukārt nodrošina vilni taisni priekšā sejai un ieelpot tiešām nevar.

Dienas turpinājumā brālis ar draudzeni un mammu bija ieradušies Siguldā un sagaidīja mani pēc baseina un tad aizveda fantastiskās pusdienās. Sen nebiju ēdusi neko tik garšīgu. Biju tik labi nogurusi, ka atļāvos vienīgā no visas kompānijas iegādāties saldo. Man pinīgi būtu pieticis ar pusi no tā, bet apēdu visu. Noteikti bija daudz kaloriju, ieliku 500 tikai paskatoties, lai arī nav ne jausmas cik tur bija. Pirms tam ēdu garneļu salātus ar dažādām lapām un sieru kā arī mērcīti. Vēl salātos bija fantastisks avocado – pēdējā laikā nav izdevies nopirkt nevienu normālu, bet tur katru gabaliņu izbaudīju.

29.03.2018 #tavspirmaistriatlons Adoptācijas koptreniņš #2 Peldēšana

Gatavojoties šim adoptācijas koptreniņam Olimpiskā centra peldbaseinā – starp citu zinu, ka tur nesen bijis remonts un man ļoti patīk flīžu risinājums dušās – iegādājos peldkostīmu pie #TavsPirmaisTriatlons sadarbības partneriem LatSwim. Jau Facebook dalījos ar to, ka sen nebiju redzējusi tik ātru un es pat teiktu izcilu apkalpošanu. Turpat iegādājos arī saskaņotu peldcepuri. Jau pirms došanās uz koptreniņu, man ir skaidrs, ka peldēšana ir tā, kurā šoreiz būs jāieliek visvairāk darba. Tā mani visvairāk biedē.

Vispirms visi dalībnieki tiek sagaidīti ar sarakstiņu. Tieku atzīmēta un tālāk jāatbild uz jautājumu vai es peldu kraulā. Bez vilcināšanās atbildu, ka nē. Pamanu tādu kā līdzjūtības pilnu skatienu savā virzienā. Bija arī teksts, ko īsti neatceros, bet šķiet: “Nu neko. Mācīsimies.”. Šis jau mani baida, bet es jau saprotu, uz ko parakstos, ka viegli nebūs, bet esmu apņēmības pilna.

Tālāk paņemu aprocīti, man pasaka, ka būs jānopīkstina divās vietās – šeit un tur pa kreisi. Neko nenojaušot, jo šeit esmj pirmo reizi nopīkstinu aproci šeit un tur pa kreisi un dodos uz trešo stāvu. Tikai pēc treniņa sapratu, ka āra jaku un ielas apavus bija jāatstāj garderobē un šeit vajadzēja uzvilkt līdzpaņemtās čības. Atkal pieredze. Tā ir vērtība.

Uzkāpu uz trešo stāvu un laikam man patīk iet “pa kreizi” un neizlasot milzīgos uzrakstus uz durvīm (tikai personālam), iegāju iekšā un meklēju kur gan ir tās sieviešu ģērbtuves. Labi, ka izdevās ierasties laicīgi, jo nezināšana rada liekas darbības, kas aizņem laiku.

Tālāk ātri saģērbos, tikai pēc tam aizgāju uz dušām nomazgāties un izlasīju uzrakstu, ka no sākuma ir jānomazgājas ar ziepēm bez peldkostīma un tikai tad jādodas uz peldbaseinu. Šo atļāvos ignorēt, jo tieši pirms izbraukšanas biju nomazgājusies, jo pirms tam bija sanācis pamīties Veloergonometrijas pārbaudē un manāmi iesvīst, bez iespējas nomazgāties. Tālāk pārbaudījums bija atrast pašu baseinu un izdomāt ko darīt ar čībiņām 😀 Tām redzēju, ka ir izveidoti plauktiņi kā krāsainas bišu šūnas. Ļoti estētiski baudāms jaunais baseins. Tur atstāju savas čībiņas, lai arī citu reizi ņemšu līdz baseina malai un šūnā varētu atstāt savu dvieli, lai tajā ietītos uzreiz pēc peldes. Tas būtu bijis patīkami.

Ieva atnesa savas peldbrilles, ko atļāva vēlāk paturēt. Priecājos, ka arī tās vēl nebija jāpērk, bet ļoti palīdzēja, jo sākumā lietot nemācēju, viņas svīda ciet, tāpēc ņēmu nost un aizmirsu uzlikt. Vēlāk piešāvos un atcerējos. Peldot bija dažādi vingrinājumi. Viss ir ļoti jauns priekš manis, nav īstas izpratnes par pamatlietām. Spēka 25m baseina garumam īsti nepietiek. Visu laiku, kāts atsitās pret manām kājām un atvainojās. Tas bija visbiežāk. Sākumā biju apņēmības pilna un teicu sev, ka zināju, ka tas būs grūti. Tas, ja tagad esmu vājākā, nenozīmē, ka arī pieveicot mazo triatlona distanci būšu pēdēja no visiem programmas dalībniekiem. Es sevi pazīstu, ja apņemos, tad cīnos un daru. Sākums visur ir grūts, galvenais ir darīt. Šos zelta vārdus man tētis teica visu dzīvi, bet tos sapratu tikai 34 gadu vecumā, kad sāku regulāri skriet. Vēl vairāk, laikam tad, kad man treniņu plānā bija iekļauti vingrojumi. Baseinā darīju visu lēnām un vairāk vai mazāk savā ritmā, ne visu saprotot, bet darot maksimālo no tā, ko varēju.

Izkāpjot no baseina un saprotot, ka nodarbība ir beigusies, man iestājās tāda viegla pania. Meklēju Ievu, jo viņa ir lieliska peldētāja. Domāju ielīst blakus celiņā un patrenēties, bet tā arī īsti nesaprotu, kas īsti ir jādara un tas radīja izmisumu. Ko man tagad darīt! Vēl jo vairāk Ieva negrasījās vairs kāpt ūdenī, piedāvāja iedzert tēju. Viņa laikam pamanīja manu tā brīža izmisumu, tāpat kā pirms iekāpšanas baseinā. Laikam tad izskatījos nobijusies.

Vēl baseinā kārtējo reizi piedzīvojums ar gredzenu. Arī baseinā viņš sāka krist nost no pirksta un pēc šī incidenta sapratu, ka tas man ir jānoņem, savādāk nevaru koncentrēties uz peldēšanu, bet uz gredzena noturēšanu pirkstā. Trakums. Varbūt kāds var ieteikt juvilieri, lai samazinātu izmēru gredzenam. Izskatās līdzīgs klasiskajiem laulību gredzeniem, tikai nedaudz platāks.

Labi, ka ģērbjoties sastādīju īso plānu. Iešu YouTube un skatīšos video swiming for beginners. Mēģināšu sestdien Siguldas baseinā apgūt praktiski redzēto un visu neskaidro jautāt Ievai. Sestdien mums ir plānā doties uz Outdoor Club koptreniņu Siguldā, pēc kura doties uz Siguldas baseinu.

Vēlāk dzerot tēju ar Ievu un Andri, domājām par mājām tuvākajiem baseiniem un iespējamajiem peldēšanas treneriem, izmaksām un visu pārējo. Tajā brīdī pateicu skaļi to, ko iedomājos arī baseinā – ja 15 dalībniekus izvēlētos pēc tā, kam tiešām ir vajadzīga liela palīdzība, lai vispār varētu startēt triatlonā, tad man vajadzētu būt starp 15 izvēlētajiem. Tomēr priecājos, ka neesmu šādās komisijās, kur ir jāizvēlas kādi izredzētie. Tagad ir reālāks priekšstats par darba apjomu, kas ir jāiegulda peldēšanā un būs jāiemīl ūdens un baseini.

Ir tāda neliela grūtsirdība kā ar to tikšu galā, bet pats fantastiskākais, ka nav jautājuma vai es piedalīšos triatlonā? Pat par to vai es piedalīšos Rīgas triatlonā šā gada augustā. Es piedalīšos. Kaut vai pēdējā, bet es tur būšu. Vēl man nav skaidrs, kas un cik daudz ir jāapgūst MIX zonās un velo. Laikam tomēr nepirkšu jaunu velo, bet ņemšu tēta veco velosipēdu un, izmantojot partneru sniegtās atlaides, saremontēšu un startēšu ar to. Tāpat ķivere maksās daudz un, ja vēl speciālie apavi jāpērk, tad pavisam sarežģīti, jo nekā no tā man nav.

Zemāk organizatoru Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācija uzņemtais video no treniņa.

25.03.2018 #tavspirmaistriatlons Adoptācijas koptreniņš #1 Dienasgrāmata

Pirmais koptreniņš. Laika maiņa. Gāju gulēt, domāju, ka beidzot izgulēšos, būs 8h miega un man tas pēc plāna sanāk, jo laicīgi eju gulēt, bet nez kāpēc telefons man rādīja, ka gulēt atlicis vien 7h ar astīti. Tajā brīdī biju aizmirsusi, ka jāpārgriež pulkstens. Cik labi, ka ir tehnika. Tikai tad, kad biju nokavējusi autobusu (viss bija super saplānots), pamanīju sienas pulksteni un uz mirkli sapriecājos, ka vēl jau neko neesmu nokavējusi, jo ir tikai 7:30. Tikai tajā brīdī sapratu, ka vajadzēja pārgriezt pulksteni un nāksies vien braukt ar mašīnu un vēlāk.

Ierados laicīgi. Iereģistrējāmies. Satiku vēl iepriekš skriešanā satiktu sievieti, ar kuru bijām skrējušas iepriekšējā gada Noskrien Ziemu vienu posmu Siguldā. Pēc pārģērbšanās bija jāiet uz akvārija tipa zāli – lieli logi uz Sky&More stāvvietu un gandrīz stikla siena uz pārējo sporta kluba daļu.

Sporta klubus neapmeklēju. Parasti tajos jūtos neveikli. Īsti nezinu,

pusbumba
foto iegūts no google.com attēlu meklētāja dzīlēm

ko tur darīt un cilvēki arī nonākot šeit (vairāk ģērbtuvēs), pārvēršas (ja nav personīgi pazīstami), tāpēc mani patīkami pārsteidza gan tie, kas miesās prāvāki rūpējās par savu veselību, gan tie, kam sporta klubu apmeklēšana ir ikdienas rutīna un var redzēt, ka viņi zina ko tur un kā darīt. Nodarbības notika Sky&More CityFitness telpās. Pirmo reizi uzkāpu uz it kā uz pusēm pārgrieztas bumbas, ko biju redzējusi dažādu vingrinājumu izpildei, bet dzīvē nekad nebiju mēģinājusi. Nevarēju laist garām iespēju mēģināt uz tās nostāties un nedaudz pietupties. Citus redzētos vingrinājumus kautrējos pildīt.

Tad satiku savu bijušo kolēģi Jāni. Pārmijām vārdus par jaunajiem darbiem un līdzšinējo pieredzi triatlonā vai kādā no tā sastāvdaļām atsevišķi un tad jau atnāca arī galvenais projekta Tavs pirmais triatlons runātājs un treneri.

25.02.2018_3
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Sākumā aplī jānosauc savs vārds un kāds dzīvnieks ar ko sevi asociējam vai vēlamies sevi nosaukt. Man ar to nav problēmu. Nāk prātā visi kaķveidīgie. Līdz pienāk mana kārta, es pat nezinu kuru no kaķiem saukšu. Beigās biju leopards – pantera bija spēcīgs variants, apdomāju lūsi. Nez, šī bija vienkārša “leduslaušana” vai dzīvniekam bija kāda nozīme – kā testam? Vēlāk kāda meitene sevi nosauca par žirafi – domāju kā man šis dzīvnieks neienāca prātā vai arī zebra, jo tie ir vieni no maniem mīļākajiem dzīvniekiem uz ko skatīties.

25.03.2018_1
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Tālāk zāli sadalīja uz pusēm – vieni gāja uz velonodarbību, kamēr atlikušie palika zālē uz vispārējiem vingrinājumiem. Jāsaka, ka viegli nebija, lai arī gandrīz pilnīgi visu varēju izpildīt. Ar acu kaktiņu redzēju, ka ne visi varēja un jutos lepna par savām vingrošanām un grūto darbu “tumsā”, vienatnē, kad to redzēja tikai mani bērni un vīrs. Man rodas pārliecība, ka grupā var iemācīties daudz ko, bet man svarīgs ir mans ritms un sākumā darīt daudz lēnāk kā to dara grupās un tiekties pēc maksimāli perfektā ar daudz pauzēm, kas ir tik garas, lai attaptos un spētu izpildīt 100% no vingrinājumu daudzuma, nevis tik daudz cik iespēju grupā. Vairs nejutos tik vāja kā pirms gada vai pat 6 mēnešiem. Pasitu sev pa plecu un dzirdēju, ka Liene teica, ka tie ir vispārīgie vingrinājumi un kur augt man ir daudz, bet progress mani ļoti iepriecina. Arī motivē darboties pašai. Starp citu iesaku vingrojumus no Zandas Zariņas Rešetinas (@zandazr) Instagram konta. Ir daudz video ar dažādiem vingrinājumu kompleksiem. Var piedalīties un likt #vingrojamkopa. Man lielākā problēma ir izdomāt kādus vingrinājumus likt kopā vienā workout. Tad šeit ir labs risinājums.

25.02.2018_5
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Man interesantākais sākās otrajā daļā, kad pārvietojāmies uz veloakvāriju. Kamēr visi sariktējās, pieregulēja velosipēdus. Biju diezgan satraukta. Mierināju sevi ar to, ka sākums vienmēr ir grūts. Grūtums ar katru reizi atkāpjas un domāju cik šī programma ir fantastiska iespēja. Otrs, ka viss ir izdarāms un atkal paceļu galvu un ar smaidu gaidu, kas ir sagatavots.

Sākums ir ļoti smags. Pāris reizes palaižu pedāļus (aizmirstu, ka nav tukšgaitas). Tas notiek brīžos, kad liekas, ka manas velo mazredzējušās kājas protestē pret šādu slodzi. Tad bija vidus posms, kas tāpat bija smags, bet pavilkos līdzi Viktorijai, kas vadīja nodarbību. Caur visām grūtībām smaidīju un noķēru kaut kādu super vieglumu, likās, ka kājas vairs tā neprotestē, lai arī šajā daļā pretestība kājām uz velotrenažiera tika tikai palielināta. Es to darīju saudzīgi un pa drusciņai. Domājot, ka galvenais ir piedalīties, nevis nomirt. Svarīgi novērtēt savus spēkus un piedalīties treniņā līdz galam.

Vidus posmā sapratu, ka sviedri kož acīs. Laikam nekad nebiju tik traki svīdusi. Uz šādām nodarbībām jāņem līdzi dvielītis. To tagad zināšu. To sauc par pieredzi. Beigu posmā tika palēnināts mīšanās ātrums palielinot pretestību kājām. Tad šķiet šeit palielināju krietni vairāk, bet tik grūti kā sākumā vairs nebija. Laikam noķēru kaut ko tādu, ko mēdz saukt par “tuneli” vai  “tuneļa skatienu”. Šajā laikā viss organisms bija sakoncentrējies uz veicamajiem uzdevumiem un neko citu vairs neredzēja un nedzirdēja.

Tad sekoja staipīšanās uz un starp trenažieriem. Zinu, ka tur bija pamaz vietas, tomēr man prasījās vairāk pastaipīties un uz grīdas, bet saprotu, ka tas nebija iespējams, tāpēc priecājos, ka staipīšanās bija. Mani uzjautrināja velo stūres izmantošana staipīšanās procesā – kāja bija jāliek uz stūres un tad jāstaipās.

25.02.2018_7
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Noslēgumā aprunājāmies par kopīgajiem treniņiem pēc adaptācijas mēneša. Organizatori apjautājās par ērtākajiem laikiem. Vēl noskaidroja cik daudz no mums izmanto atbalstītāju produktus: RangeRover mašīnas (vairāk kā desmit gadus atpakaļ ģimenē bija lielisks RangeRover, bet tā jau ir sena pagātne), par Suunto pulksteņiem (Suunto ir ļoti spēcīgas aktivitātes, bet palieku pie sava Garmin, ar kuru vairākkārt nācies izmantot garantijas servisu un gribu vēl citu Garminu, kas ietvertu workout kā triatlons), CityFitness abonoments – man ir grūtības apmeklēt sporta klubus, bet priecājos tur būt, jo redzēju to, ko es par sporta klubiem nezinu, lai arī ģērbtuvju tēma man joprojām ir sarežģīta.

Visi rakstā izmantotie attēli ir ņemti no organizatoriem un atrodami Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācija Facebook lapā.

18.03.2018 #4 Noskrien Ziemu Brīvdabas muzejā

18.03.2018_5
Fotogrāfijas autors: Roberts Ivanāns/ Valparaiso Photography

Šī ir īpaša diena. Seriāla noslēgums. Otro reizi tiek noskrieta ziema. Iepriekšējā Noskrien Ziema sezonu beidzu ar labāko laiku 10km, par ko tajā reizē bija laimes asaras. To atceros bieži. Rezultātu neatceros, bet pirmo reizi 10km bija ātrāk kā 1h. Man tas likās fantastiski, neiespējami. Vēl šajā dienā man bija konkurentes ar ko līdzīgi skrējām visā seriālā un gribējās pārspēt viņas kopvērtējumā. Uz šo neiespringu, bet klusībā cerēju. Svarīgākais man bija skriet un finišēt vieglāk kā iepriekšējā posmā.

Ņemot vērā uztura izmaiņas, gatavojos rūpīgāk izvēlēties brokastīs ēdamo. Noskaidroju, ka pirms sacensībām nepieciešams ēst daudz ogļhidrātu, maz tauku un nedaudz olbaltumvielu. Saprotu, ka auzu pārslu putra ūdenī ar banānu un kanēli, būtu izcili piemērots ēdiens brokastīm, bet es nelabprāt ēdu auzu pārslu putru, lai arī nevaru teikt, ka man viņa negaršotu. Es izvēlējos grauzdētu franču bageti ar medu. Sen neko tiiiikkk saldu nebiju ēdusi.

Ieradāmies laicīgi un labi, ka tā, jo šoreiz garas rindas bija tāpēc, lai varētu tikt Brīvdabas muzejā un tad vēl bija rinda pēc numuriem. Jau iegūtā pieredze, ka garākām distancēm parasti ir mazāka rinda vai tās nav vispār. Šo izmantojām un painformējām arī citus rindā stāvošos.

Pirmo reizi trasē līdzi ņēmu cukura graudiņus. Ieteikums cukura graudiņus bija ēst katrus 3km pa vienam graudiņam. Pirmos divus graudiņus tā arī ieēdu, pēc tam saldums no mutes nepazuda un km skrēja ātrāk. Šoreiz dzeramsomu līdzi neņēmu, jo trubiņas tomēr aizsalst un bija trīs apļi, tātad uz 21 plānoto km, bija paredzēti divi dzirdīšanas punkti un finišā arī. Tātad likās, ka ar to var pietikt. Otrajā un trešajā aplī apēdu vien trīs cukura graudiņus un katrā aplī tos noskaloju ar pieejamo ūdeni un pēc otrā apļa apēdu vienu apelsīna šķēlīti. Grūti pateikt vai palīdzēja, jo izsalkums un trakums sākās ~2h 15min., bet distanci pieveicu 2h 04min. Tā rūgtā pieredze bija Stirnu Buka posmā, kurā skrēju savu pirmo Stirnu buku. Sanāca labs apraksts un to atradīsiet šeit.

Kopumā ļoti izbaudīju skrējienu. Visā posmā grūtākā bija sākums salšana garajā rindā, lai iegūtu aproces un varētu uzturēties Brīvdabas muzeja teritorijā no tā izejot un atgriežoties (šo gan ne reizi neizmantoju, tāpēc iedomājos, ka varbūt būtu ērtāk tās aproces izsniegt pie iziešanas tikai tiem, kam patiešām tas ir nepieciešams un izbēgot garās rindas). Priecājos, ka mēs visa komanda (Jaunmārupe skrien!) gandrīz pilnā sastāvā tālāk gājām kopā. Cilvēku plūsmā nemanīju norādes uz numuru izņemšanu un ģērbtuvēm, tāpēc nesapratu kā komandas biedri tik labi orientējās un zina, kur ir jāiet. Tos pamanīju, kad pēc finiša devāmies pa to pašu taku pakaļ mantām. Šeit nopriecājos par savu attapību, ka parasti garajiem skrējieniem nav garas rindas, tāpēc gāju pārliecināties un tad skaļi noteicu arī pārējiem, kas iestājušies rindā gaida savu rindu, lai izņemtu dalības numurus, ka sporta distancei ir sava rinda un tā ir ļoti īsta, iekšā un siltumā. Pārējā komanda paliek vēl rindā, bet lieliski ir tas, ka rinda ļoti ātri virzījās uz priekšu.

Tad kopā devāmies uz ģērbtuvēm atstāt mantas un uz tualeti. Kas ir apsveicami – skriešanas pasākumos es jūtos diezgan droši par savām mantām. Tas attiecas gan uz Noskrien Ziemu, gan uz Stirnu buku. Savācās cilvēki ar vērtībām un dabas mīļi. Protams var būt visādi un nodrošinos, bet lielā mērā neesmu dzirdējusi par drošības incidentiem un arī jūtos droši. Tā vien pietika nedaudz pavicināt kājas un pastiepties un bija jāiet uz starta koridoru (starts abām distancēm vienā laikā). Es visu ceļu līdz šejienei brīnījos kā esmu izgājusi no mājas bez cimdiem. Tikai pie ģērbtuvēm apjautājos, varbūt kādam ir rezerves cimdi un manu laimi – Dacei bija. Ļoti skaisti un silti dūrainīši, kas vēlāk mani pasargāja no laulības gredzena zaudēšanas. Kopš zaudēju svaru, tas zūd arī pirkstos un tik aktīvi māju kādai Brīvdabas muzeja darbiniecei, ka nācās atkārtoti vilkt gredzenu pirkstā, kurš bija iekritis cimdā.

18.03.2018_4
Noskrien Ziemu Facebook publicēta bilde, bez citas atsauces.

Saulīte bija skaista un deva pavasara vēsmas, bet vējiņš auksts. Labi, ka man bija cimdi. Atkal skrējām kopā ar Artūru. Šoreiz nejutos tā, ka mani dzen uz priekšu. Ik pa brīdim viņš apjautājās vai nav tā, ka skrienam pa ātru. Tur bija salīdzinoši līdzens un skrējām ap 5:30, 5:40, kas takās ir diezgan ātri, bet sajūtās skrēju stabili un nebija sajūta, ka šādi var kaut ko pārķert.

Trasē saulīte tikās ar vēju un abi mūs pavadīja visu ceļu. Bija kalniņi un takas, bija smilgas pie ezera, lielas un skaistas. Bija dīvaini skriet pa muzeju, bet tas tikai par to iedomājoties. Gaidīju, kad beigsies pirmais aplis, jo tad tautas paliek ievērojami mazāk. Tā skriet ir daudz baudāmāk. Pirmo reizi skrēju sacensības trīs apļos. Likās, ka psiholoģiski tas būs daudz grūtāk, bet nebija tik traki. Trešo apli skrēju jau kā pa savu kabatu, lai arī jāatzīst, ka kādā brīdī domāju, ka esmu kaut kur nepareizi aizskrējusi, jo bija dalībnieki, kas, laikam (visiem rezultāti bija ieskaitīti) bija aizskrējuši kaut ko nepareizi, un likās, ka es viņus otru reizi apdzenu, lai arī trasē viņiem biju aizskrējusi garām jau sākumā. Pēcāk sāku baidīties, ja nu tā esmu es, kas kaut kur ne tur aizskrējusi. Būtu ļoti “škrobīgi”, bet skrēju tālāk un turpināju sacensties ar sevi un pulkstenis tāpat būs visu piefiksējis. Nekas sliktāk kā labs treniņš lielā, jaukā kompānijā tas nevar būt, tāpēc neiespringu. Vienīgais, pēdējā aplī pievienojās apmaldījušies cilvēki, kas neļāva skriet vienatnē un izvēlēties savu tempu, jo apdzīt pa šaurām, nedaudz sniegotām takām, kas var izvest pie ļoti slidena ledus, apdzīt negribēju.

Mana mīļākā skrējiena daļa bija finišs un atbalstītāju ķēdīte. Viss sākās ar maniem skriešanas biedriem Andri un Ievu, kas stāvēja blakus vīram, kas bildēja. Šoreiz biju priecīga viņus satikt. Viņi mani pavadīja gandrīz līdz finišam. Pa ceļam bija Evija, kas ļoti aktīvi uzmundrināja un visbeidzot pie paša finiša dzirdēju Daci ar skaļiem atbalstiem. Un finišs viegls un ar smaidu. Tieši tāds, kādu gribēju. Pilnīga bauda. Prieks un cilvēku finišā arī bija daudz. Tas laikam saistīts ar apbalvošanu, kas notika ārā, turpat pie finiša (iepriekšējos posmos tā notika iekšā un siltumā).

Interesanti bija tas, ka pēc finiša man pienāca klāt divi skrējēji ar ko bijām beigas skrējuši kopā un atbalstītāju atbalstīta biju atrāvusies. Viņi teica PALDIES! Nezinu īsti par ko, bet paldies vienmēr ir patīkami. Iespējams palīdzēju turēt tempu, bet kas to lai zina. Nejautāju.

18.03.2018_1
Foto autors: Roberts Ivanāns/ Valparaiso Photography

Vēl viena kundzīte paraudāja man uz pleca, ka lielākā vecuma grupa ir pārāk izstiepta. Žēl, ka neatceros, cik viņai gadi, bet bija nedaudz virs 70. Viņa teica, ka no 40 līdz cienījamākajam vecumam ir milzīga starpība. Taisnība jau ir. Ieteicu viņai aiziet un par to aprunāties ar organizatoriem un norādīju uz Robertu Treiju, ka tas būs īstais cilvēks ar ko runāt. Viņa bija pārsteigta par tādu domu, bet teica, ka neiešot. Nākamgad vairs neskriešot, tāpēc neesot vērts. Teicu, ka viņa varētu palīdzēt citiem, bet laikam satraukums par to runāt ar organizatoriem bija pārāk liels un viņa izlēma par to nerunāt.

Sekoja apbalvošana. Ne komandu kopvērtējumā, ne vecuma kopvērtējumā godalgotas vietas nebija, bet priecājos par visiem pjedestāliem. Tas ko ļoti gaidīju bija solītā SPORTLAND loterija ar balvu 250Eur dāvanu karti starp visiem dalībniekiem, kas skrējuši visos četros posmos. Izrādījās, ka tas būšot internetā. Raksts top 29.03., bet neesmu pamanījusi laimīgo, jo man jau ir zināms, ko iegādātos, ja šo summu laimētu.

17.03.2018 Jaunumi par ko sen vēlos pastāstīt

Ir sanācis, ka ļoti vēlos rakstīt par daudz lietām. Divas ir jaunas, trešā ir procesā.

  1. esmu sarunājusi uztura speciālistu palīgā sakārtot ēdienkarti un ēšanu, pie viena veicot eksperimentu ar svara zaudēšanu, kas pagaidām izskatās veiksmīgs un ļoti izglītojošs un ļauj iepazīt sevi.
  2. man ir jauns plāns pēc tam, kad noskriešu savu pirmo maratonu – tas ir mēģinājums triatlonā. Es pagaidām peldu sunītī un protu noturēties uz velosipēda, tāpēc tas no tiesas būs fantastisks izaicinājums, ko noteikti pamēģināšu. Domāju šogad vai atstāt visu uz nākamo gadu, bet saprotu, ka esmu jau pavilkusies. Būs šogad. Cik iespējams izmantošu programmas “Tavs pirmais triatlons” piedāvātās apmācību iespējas.
  3. gatavošanās maratonam. Kas notiek visu laiku, bet es to īsti nejūtu. Pagaidām viss ir ļoti viegli salīdzinājumā ar rezultāta labošanu savam otrajam oficiālajam pusmaratonam. Saprotu, ka tagad tikai sāksies. Baudu šo procesu

Kaut kā dzīvē ir tieši tik daudz laika cik ir un visam nesanāk, tāpēc mēģinu aptvert visu, ko vēlos. Tāpēc šodien uzrakstīšu īsu aprakstu par visiem trīs punktiem, vairāk par izjūtām, atklājumiem un pārdzīvojumiem katrā no punktiem.

Uztura speciālists un pirmās divas nedēļas skaitot kalorijas un dzerot daudz vairāk ūdens kā iepriekš.

Tam, ka jāķeras klāt ēdienkartei un nevar ēst visu, ko vien vēlos un gaidīt, ka es turpināšu tievēt pateicoties tam, ka es daudz skrienu. Tā jau kādu laiku nenotika. Gatavojos Valmierai, tad vairāk piedomāju pie tā, ko ēdu. Pēc, sāku ēst visu bez ierobežojuma (vīrs šo stāvokli sauc par putekļusūcēju) un no 61kg dabūju 63kg, kas manam vecumam un statusam (divu meitiņu mamma) ir ļoti atbilstošs un pieņemams, bet pēc otrās meitiņas piedzimšanas vienmēr esmu vēlējusies uz svariem redzēt 58kg. Ļoti grūti bija saņemties. Pa vidu atteicos no pievienotā cukura un sāku ēst daudz neveselīgāk kā ēdot cukuru. Par šo posmu var rakstīt atsevišķu stāstu, bet šis beidzās pēc pusotras nedēļas. No šī plāna atteicos tā bezjēdzības vai pat sliktās ietekmes uz manu ēšanu. Skaidri sapratu, ka pie šādas formas vairs neatgriezīšos. Pa vidu tiku iepazīstināta Facebook ar Slaidumiņu grupu, ko laikam sauc par dalīto gavēšanu, bet šo pat nesāku. Ideja man patika, bet ne manai slodzei, man ir jāēd vairāk, jo skrienu daudz un sapratu, ka trūks enerģijas.

Pēc visa šī un sarunas ar palīgu, ka līdz manam pirmajam pilnajam maratonam vairs palicis ir pavisam nedaudz, sapratu, ka jāķeras vērsim pie ragiem. Uzrakstīju brāļa klasesbiedram, kas ir Latvijā pazīstams sportists un uztura speciālists ar izglītību, ko ieguvis gan Latvijā, gan ASV. Ar smagu sirdi un apņēmību uzrakstīju, ka vēlos lūgt viņa palīdzību un satikos.

Jānis (uztura speciālists) iztaujāja mani par sportošanu un plāniem un pastāstīja par sadarbības modeli. Biju pārsteigta, bet arī atvieglota, kad par pamatu sadarbībai tiek ņemta telefona aplikācija MyFitnessPal, jo savādāk kaloriju skaitīšana būt vēl daudz grūtāka un sākums būtu daudz sarežģītāks. Man bija jāuztaisa asinsanalīzes, izejot no tām jāiegādājas uztura bagātināji un vitamīni. Man ir nepieciešamais kaloriju plāns un uztura bagātinātāju plāns dienām, kad nav treniņu, dienām, kad ir viens treniņš un dienām ar diviem treniņiem. Apmēram reizi nedēļā Jānis iziet cauri visam manam ēstajam (MyFitnessPal) un raksta komentārus par katru dienu atsevišķi ar lietām, kas ir labas, kas varētu būt labas un ko vajadzētu savādāk.

Pašreiz ir pagājušas apmēram divas nedēļas un sāku pierast. Pirmās divas dienas bija sajūsma, tad sākās tāda kā bada sajūta, bet palasot komentārus un tos ievērojot, redzu, ka ēst var daudz un var labi paēst, bet viss, ko lieku mutē ir jāpieraksta. Šajā laikā esmu apēdusi trīs kūkas gabalus un brīžos, kad saprotu, ka paliek par grūtu (jo kaut ko neesmu ievērojusi no ieteikumiem), atļaujos kādu našķi.

Skaitīt kalorijas ir grūti. Man patīk visu diezgan precīzi, bet nu tā nesanāk, jo ēdu es ārpus mājas un svītru kodu ar uzturvielu saturu visam nav. Tomēr vairākas dienas staigāju apkārt ar svariņiem un tur, kur tas nav pārāk traki svēru produktus, kas veido pieredzi un citreiz “uz aci” jau varu noteikt svaru, kas ir diezgan tuvu patiesībai.

Tagad par rezultātiem! Divās nedēļās svars samazinājies no 63,3kg tikšanās dienā ar Jāni, līdz 60,6kg vakar (šodien bija 60,8kg, ko norakstu uz vairāk pievienota sāls, kas liek ūdenim krāties organismā, bet var būt kļūdos, man tas nav tik būtiski, tomēr interesants fakts). Man sanāk -2,5kg, bet bieži gadās, ka neprotu rēķināt 😀 Sajūtas – jūtu kā manas apspīlētajās džinsās varu sajust vietu. Tāda sajūta, ka smuki tauki kūst visur izņemot vietu ap astes kaulu, tur tie vēl paliek 😀 Man patīk sevi vērot spogulī, jūtos pievilcīgāka. Es jūtos pārsteigta par šīm sajūtām, lai arī biju dzirdējusi to no citiem. Ļoti interesanti, ka 2kg svara ietekmē arī skriešanas vieglumu un, iespējams, arī pulsu (palicis zemāks šajās dienās skrienot).

Par plānu piedalīties triatlona sacensībās.

Šis nāca pavisam negaidīti. Draudzene parādīja Facebook aicinājumu pieteikties programmai “Tavs pirmais triatlons”. Palasīju aprakstu un domāju, ka nosaukums ir ļoti līdzīgs ar “Mans pirmais maratons” uz kuru tik ļoti iespringu. Šo es varētu gribēt un nolēmu pieteikties, lai arī fiziski nevarēju pat iedomāties kā tehniski savā ikdienā varētu pielikt vēl divu sporta veidu treniņus (pēc pirmās šīs programmas tikšanās, sapratu, ka vēl ir viens slēptais starp sporta veidu maiņām, kam laikam ir atsevišķi treniņi).

Šeit viss sanāca pilnīgi savādāk kā biju iedomājusies. Biju droša, ka ar manu māku peldēt “pa sunisko” un ierakstu, ka man būs iemesls beidzot iegādāties velosipēdu, mani noteikti nepaņems (es vēl neesmu paņemta izredzētajos 15). Spēles noteikumi nedaudz mainās spēlējot. Ir adaptācijas mēnesis, kurā visiem, kas ir pieteikušies ir iespēja apmeklēt treniņus un iepazīties tuvāk ar šo sporta veidu. Aizgāju uz pirmo tikšanos, kur sapratu, ka triatlona mēģinājums būs šogad, nevis nākamajā gadā. Maratons ir izaicinājums un apzināti zinu to, ka uz garākām distancēm kā maratons, nevēlos parakstīties (vienīgais izņēmums Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, jo tas ir labdarības pasākums un šie mani uzrunā, bet tas ir vienīgais, ko pieļauju), bet negribu apstādināt savas sportiskās gaitas, kas man tik daudz ir devušas kopš 2016. gada novembra un jau kādu laiku domāju par to, ka vajag iemācīties peldēt un riteni gribu jau sen un pēkšņi uz galvas uzgāžas šāds piedāvājums. Kā lai neizmanto? Par laika trūkumu nolēmu nesatraukties un cerēt, ka man izdosies. Parasti viss, kam ar sirdi un dvēseli pieķeros, izdodas. Jūtu, ka mani gaida fantastisks piedzīvojums.

Starp citu, šodien jau nopirku peldkostīmu un peldcepuri (arī tā man nebija), izmantojot programmas sadarbības partneru atlaidi. LatSwim – ļoti novērtēju apkalpošanu, bet tik labu kā šo, sen nebiju redzējusi. Iegājām veikalā jaunākā darbiniece bija aizņemta ar klientu, ātri tika sasaukta otra, kas dažos jautājumos piemeklēja izmēru, tad noskaidroja budžetu un vēl uzdeva dažus svarīgus jautājumus peldkostīma izvēlei. Tad pie jaunākās pārdevējas ātri izvēlējos pieskaņotu peldcepuri un beigās, saņēmu dalībniekiem piešķirto atlaidi. Manas meitiņas saņēma vēl katra pa uzlīmei un tas viss kopā aizņēma tieši 20min. (vīrs bija taimeri uzlicis telefonā, jo bezmaksas stāvvieta bija tieši 20min), par šo sasmējos. Pirms došanās uz veikalu baidījos, ka es nezinu ko man vajag. Nezinu svarīgas lietas, kas ir saistītas ar peldkostīmiem, piemēram, kādu hlora noturību peldkostīmam vajag. Pārliecinājos par to, ka tādas lietas ir jāpērk piemērot, jo izmērs vairākiem peldkostīmiem bija mans, bet izcili jutos tikai savā jaunajā peldkostīmā.

Gatavošanās savam pirmajam pilnajam maratonam

Es visu laiku skrienu. Četras reizes nedēļā, izņēmums bija dažas nedēļas, kad bija trīs reizes, jo laikam biju pārāk sagurusi un vajadzēja atelpu. Tagad man tā ir un skriešanu baudu no visas sirds. Nu jau ir aizritējuši arī pirmie garākie, lai arī lēni skrējieni. Šeit liels paldies maniem cīņubiedriem Ievai un Andrim – ceru nonākt līdz viņu līmenim, lai viņi pa ceļam nesaltu, gaidot mani ar manis nolikto tempu, kas atkarīgs no pulsa un ne vienmēr ir prognozējams. 🙂

Šim vajadzētu būt saviļņojošākajam no visa, ko daru, bet tā tas nav. Es zinu, ka skriešu maratonu, zinu, ka gribu noskriet 3:45, bet man bail no tā rezultāta un vidējā ātruma kādā tā ir jānoskrien. Baidos no tā kā tikšu galā ar psiholoģisko skrējiena daļu pēc 35km (garākais, ko esmu pievarējusi kājām ir 33km un tiešām lēnām tipinot). Man ir bijība pret šo distanci, bet noteikti vismaz vienu reizi gribu izskriet un zināt kā tas ir. Līdzīgi man bija ar dzemdībām – baidījos, bet nepieļāvu domu par ķeizargriezienu, kas tajā brīdī likās labāks kā dzemdības, bet zināju, ka man ir interesanti kā tas ir dzemdēt un, ja jau mamma tika galā, tad arī es tikšu galā. Šeit ir līdzīgi. Sliktākais, kas var notikt, psiholoģiski netikšu galā un noskriešu lēnāk kā četrās stundās.

Saistībā ar maratonu un dīvainām sajūtām sirds rajonā, ģimenes ārste iedeva nosūtījumu uz sirds eho (pilno nosaukumu neatceros, iespējams ehokardiogramma) un veloergonometriju. Sirds eho jau uztaisīju un nekas tāds, kas liegtu man skriet pilno maratonu neesot, lai arī tur tas un šitas un vēl kaut kas… Speciāliste bija neizpratnē par maratona skrējējiem, kāpēc tas vispār ir vajadzīgs. Jautāja man kam un ko es gribu pierādīt, bet es vienkārši gribu noskriet maratonu un tā ir kā tās mazās laimītes – gribu to rokassprādzi, lai arī nevajag, jo daudz līdzīgu jau ir. Nopērkam sev, lai palutinātu. Šis ir kas līdzīgs, tikai prasa sagatavošanos un nopietnu attieksmi. Es gribu un to izdarīšu, pat tad, ja man tas prasīs piecas stundas, bet jo mazāk, jo labāk.

Priekšā vēl gaida veloergonometrija. Kā jau rakstīju, ar velo nebraucu vispār, man tāda nav, uz trenažieru zāli neeju, tātad man nav pat pieejams velosipēds. Atceros, ka tad, kad biju no tēta aizņēmusies, pulsometrā pulsu lielāku par 160 nevarēju dabūt. Nezinu cik ir vajadzīgs pulss, lai varētu kaut ko pārbaudīt, bet 29.03. mēģināšu iziet šo procedūru un ceru, ka izdosies pārbaudīt kā sirsniņa jūtas slodzes apstākļos. Es domāju, ka viss ir kārtībā, ka runa ir tikai par veģetatīvo nervu sistēmu un nogurumu tajā laikā, kad šīs izjūtas bija aktuālas. Nu jau labs laiciņš kā tās ir pazudušas.

Noteikti kādreiz iznāks kāds garš raksts par laimi un laimes dažādību un to kā laime mani pārsteidz. Vispār laime man ir īpaši tuva tēma un ļoti vēlos par to uzrakstīt, bet tam ir jābūt kaut kam ļoti pārdomātam un dziļam, lai spētu aiznest savu domu līdz tiem, kas par to lasīs. Vēl neesmu saņēmusies un laikam pagaidīšu nākamo laimes pārsteigumu un, kamēr tas būs ļoti spilgts (laimes pārsteigums), aprakstīšu to.

18.02.2018 Noskrien Ziemu #3 Priekuļi

Šoreiz viss ļoti laicīgi. Ieradāmies stundu pirms Tautas distances starta. Šoreiz Sporta distance sākās 20min, nevis 10min. pēc Tautas distances starta. Sākot distanci, šķiet, sapratu kāpēc.

Man jau likās, ka šī bija pirmā reize kopš Jaunmārupe skrien! (kopā skrienam tikai šajā Noskrien Ziemu), kad neesmu iekļuvusi kopbildē pirms starta, tomēr atcerējos, ka esmu gan.

NZ_Priekuli_kopbilde

Paldies, manam vīram Robertam par komandas meiteņu bildi.

Šī laikam būs oficiālākā kopbilde, kurā, diemžēl nav Artūra, bet lielākā daļa komandas tomēr ir pārstāvēta. Vēl gribu padalīties ar bildi, kas man ļoti patīk, bet kurā manis nav:

NZ_Priekuli_kopbilde_bez.jpg

Paldies Valparaiso Photograpy par bildi

Šī kopbilde tapa tad, kad es cītīgi rullēju savas pēdas, lai tās būtu iesildītas. Atklāju, ka rullējot konkrētu pēdas daļu pēdu rauj gandrīz krampji. Toties skrienot ar pēdām viss bija vislabākajā kārtībā un bija kārtīgi iesildītas. Izskriet pirms starta nesanāca, bet savādāk iesildījos tīri labi. Sākām skrējienu kopā ar Artūru. Priecātos, ja viņš būtu skrējis pa priekšu, varētu vieglāk un lēnāk skriet, bet, ja kāds visu laiku elpo pakausī, tad tas man liek kustēties. Mēģināju pierunāt viņu skriet pa priekšu, viņš teica, ka tad, ja es neskrietu, viņš skrietu lēnāk. Nenoticēju! Pirmo apli skrienot smaidīju. Apļa beigās sapratu, ka ir ziepes. Jutos jau ļoti nogurusi, bet vēl viens tik pat garš aplis jānoskrien. Tikai paskrienot garām dzirdīšanas punktam pierunāju viņu skriet pa priekšu. Teicu, ka tā būs labāk komandai. Paskrienot garām vēl piemeta, ka tad, ja mani aiz muguras vairs neredzēs, tad pagaidīs. Saucu, ka noteikti nevajag un mēs sadalījāmies. Satiku tikai pirms finiša.

Otrais aplis kā parasti ir īpašs. Daudz mazāk cilvēku, sajūta, ka viena mežā. Tikai tajā brīdī iedomājos par to, ko rakstīšu un  pamanīju lielu līdzību trasē ar kamaniņu trasi. Trase bija pa šauru meža taciņu. Visa balta un skaista. Bija aukstāks kā iepriekšējos posmos un šis bija visbaltākais posms šajā Noskrien Ziemu sezonā. Šaurās takas, iespējams, no koku saknēm meta līkumus, kas man radīja asociāciju ar kamaniņu trasi. Skriet otro apli ir skaisti un romantiski, bet šoreiz bija grūti. Otrajā aplī fotogrāfu bija maz. Interesanti vai es vēl smaidīju? Pirms finiša man ir vairākas bildes un tās ir lieliska atmiņa ar ko labprāt padalīšos.

Mans finišs sākās nepilnu km pirms tā, kad satiku vīru, kas ieslēpies krūmos, bildēja skrējējus. Viņam vairs nesmaidīju, izvalbīju seju, lai pateiktu cik ļoti grūti ir. Tad skrēju uz priekšu un kalniņā, šķietami nelielā, kas ir pēdējais pirms finiša (zinu no pirmā apļa un iepriekšējā gada Noskrien Ziemu) un tur augšā stāvēja četras meitenes un uzmundrināja skrējējus ar saukli “Noskrien Ziemu, Noskrien Ziemu”. Zinu, ka šajā skrējienā nav skaļu atbalstītāju, izņemot manu fantastisko komandu – Jaunmārupe skrien! Pārgurums ir tāds, ka ieraugot viņas es cerēju, ka tās nebūs manas superīgās komandas biedrenes, jo pārgurums sita augstāko vilni pēdējā laikā un zināju, ka man vairs nav rezervju uz kā rēķina varētu savākties un skriet ātrāk, īpaši vēl kalniņā. Uzrakstus tik tālu arī neredzēju (tikai krāsainus plakātiņus). Vēl daži soļi un dzirdu: “Zane, Zane, mūsu Zane”!

Lūk bilde no PhotoMiller Sport

NZ_Priekuli_meitenes ar plakatiem

Vēlāk vēl dzirdēju “Mīļi sveicam mūsu Zani” vairākas reizes. Tad jau gandrīz tikusi augšā, atceros, ka kāds pelēkā jakā velk mani aiz rokas kalnā, nu spēku pavisam vairs nav… Tajā brīdī pat neredzēju, kura no meitenēm man palīdzēja tikt uz priekšu ātrāk kā es to darītu pati. Pievienojas skrējienam pārējās meitenes. Šeit sāku zaudēt elpu, bet tad arī meitenes mani vairs nevilka, jo pēdējiem spēkiem pateicu: “Elpa”. Meitenes saprata. Man tas ir noguruma stāvoklis, kad organisms neļauj forsēt un sit paliek smagi elpot, pirmo reizi bija ļoti bailīgi, bet, ja laicīgi piebremzē, tad kārtīgi nemaz nesākas un viegli atlaiž.

Paldies par kadru PhotoMiller Sports, šis vislabāk parāda manu pašsajūtu pirms finiša:

NZ_Priekuli_kulminacija

Tālāk jau pēc ierastā plāna vai tradīcijas (otrajā posmā pēc kārtas), stafeti pārņem Artūrs, kas jau laicīgi pirms manis finišējis un aicina pastiept soli un uzņemt ātrumu. Kaut kur pa ceļam vēl mani paspēja apsteigt viens pāris, kur sieviete aicināja mani savākties, jo es visu trasi esmu skrējusi priekšā. Viņa padevās un ļāva man paskriet garām. Vīrietis nepadevās, šķiet viņu arī apsteidzu, bet vēl pirms paša finiša viņš tomēr mani pieveica. Bet vienmēr esmu teikusi, ka arī sacensības es skrienu un sacenšos tikai ar sevi un vissarežģītākā cīņa ir ar sevi. Šeit cīnījos no visa spēka un sevi uzvarēju. Biju lepna.

Tālāk sekoja noguruma asaras un finiša fotosesija ar komandu. Svētki! Varēju sākt svinēt savu vārda dienu! Plakāti bija manu komandas biedreņu taisīti un mana pirmā dāvana vārda dienā! Paldies manai superīgajai komandam par gatavošanos, par atbalstu un par fantastisko sajūtu, ka tieku nēsāta uz rokām. Tas ir tik neticami…

Vēl dažas bildes no mūsu telefona un PhotoMiller Sports bildētajām!

NZ_Priekuli_Finiss_1.jpgNZ_Priekuli_finiss_2

Svētki lieliski! Vārda diena arī iesākās ātrāk, bet jūtos laimīga un ļoti vēlos uzrakstīt vienu ierakstu par laimi.

Novēlu izaicināt sevi un uzvarēt smagākajās cīņas ar sevi! Sajūta ir lieliska!

21.01.2018 Noskrien ziemu #2 Āraišos

Divatā ar personīgo fotogrāfu un vīru braucam uz sacensību vietu. Esmu noilgojusies pēc satraukuma pirms starta. Tāda mērena, jo tādu vispār neizjutu pirms šī. Plānoju mierīgu skrējienu pulsā līdz 160, lielāku pieļaujot tikai kāpjot uz augšu.

Ierodoties Āraišos, esam vēlāk nekā plānojām, tomēr pietiekoši laicīgi, lai paši izņemtu numurus (nevis lūgtu kāda palīdzību, kas laicīgi ierodas sacensību vietā). Viss sanāk bez steigas. Satieku komandas biedrus no VSK Noskrien/Jaunmārupe skrien! un uztaisām kopbildi, kas nu jau kļuvusi par tradīciju.Araisi_komanda_Roberts

Atklājums šajā posmā – atsevišķi bez potītēm man ir jāiesilda arī pēdas. Skrējiens sākās pļavā, kas bija izbradāta, kad bija mīksta un tad sasalusi. Sākumā bija ļoti nepatīkami. Ilgāk paskrienot, sāka likties, ka kāda saite pārplīsīs, katrā solī iestiepās, bet tas bija tikai pirmajā aplī. No tā secinu, ka iesildot pēdu šo sajūtu nebūtu bijis arī pirmajā aplī. Vienīgā ideja kā iesildīt pēdu ir ar manu zilo adataino draugu, bumbiņu, kas ir apmēram tenisa bumbas lielumā (var arī ar tenisa bumbiņu).

Izbaudīju, ka šis posms bija patiešām ziemīgs. Bija neliels sals, bija sniegs un ledus. Viss kā vajadzētu būt skrējienu seriālā Noskrien Ziemu. Ļoti patika meža posmiņi ar apsnigušām eglēm un šaurām taciņām, kas meta līkločus. Īpaši izbaudīju otro apli, jo tad priekšā nebija cilvēki un radās ilūzija, ka esmu viena visā mežā un pārņēma naprakstāma sajūta – tāda it kā būtu nonākusi pasakā.

Lielākais šī posma pārsteigums, ir mūsu superīgā komanda – Jaunmārupe skrien! Meitenes sagaidīja otrajā aplī 17.km pirms asfalta un jau tālu varēja dzirdēt atbalstu. Viņas sauca manu vārdu un visādi skaļi uzmundrināja. Nezinu kur man uzradās spēks, bet apdzinu priekšā skrienošo kungu, kurš pirms laba laiciņa bija apsteidzis mani. Man likās, ka viņu vairs nepanākšu, jo ir trases beigas (parasti, ja tur palaižu, tad vairs nepanāku), bet es viņu apsteidzu, ar milzīgu lepnumu paspējot viņam paziņot, ka tā ir MANA komanda! Aizskrienot garām tik dzirdēju sarunu, ka vīrietis vairsi mani nevarēšot noķert (nenoķēra arī). Tad vēl viens pārsteigums. Meitenes bija pabraukušas uz priekšu vēl vienā asfalta punktā un atkal sagaidīja. Šoreiz vairs spēka TIK daudz nebija, jo biju jau uzņēmusi pieklājīgu tempu priekš tā brīža stāvokļa. Likās, ka varētu skriet ātrāk, bet kājās maz spēka. Draudzene izdomāja ar mani paskriet un viegli pieskārās, bija sajūta, ka tas traki traucē. Ļoti ceru, ka neuzrūcu, jo viss tajā brīdī traucēja, lai arī nebija sajūta, ka tie vispār ir pēdējie spēki, jo spēki bija, bet ne tik ātrai skriešanai. Tad sekoja kalns augšup, kurā pārgāju soļos, bet centos tā raiti. Kalna galā mani sagaidīja vienīgais komandas kungs, kas mani pavadīja līdz finišam aicinot pastiept garāku soli. Pēc kalniņa kājas likās vēl vairāk sagurušas, tomēr savācos un finišā pulkstenī redzēju ātrumu 3:12min/km. Mani beigās sanāk, ka pavadīja VISA komanda! No komandas finišēju pēdējā. Neaizmirstams piedzīvojums! PALDIES!

Šeit arī neliels videoieskats no Irēnas filmētā.

Pirmo reizi ātrākie km bija tieši pēdējie. Tie, kuros mani atbalstīja visa komanda pilnā sastāvā. Īsāk sakot, esmu ļoti priecīga par skrējienu. Vēl priecājos par to, ka nebija ierobežojuma pulsā, pulsam neļāvu uzkāpt augstāk par 172, vidējais arī pieņemams 159. Pēc mana Garmin domām, skrēju pārsvarā taukus dedzinošajā režīmā 🙂 Šis mani uzjautrina. Laikam jāpiestrādā pie kājām, lai var mēģināt sacensībās paskriet arī augstākā pulsā.

Neskrējēji nesaprot vajadzību pēc atbalsta. Nav ne jausmas, cik daudz spēka tas dod, kāpēc tas ir vajadzīgs. Sākumā, kad sāku skriet un lasīju skrējēju sabiedrībā pazīstamo skrējēju rakstus, biju ļoti pārsteigta, ka viņiem arī ir nepieciešams atbalsts. Cik esmu stāvējusi trases malā, nekad neesmu redzējusi, ka atbalsts līderiem palīdz, bet ticu rakstītajam un personīgajai pieredzei. Aicinu atbalstīt skrējējus trasē! Ne visiem to vajag, ne visi noreaģēs, bet noteikti būs kāds kā es, kas būs ļoti pateicīgs.

Pēc finiša ātri laidāmies prom pie mazajām. Pa ceļam piestājām Siguldā pie veikala. Kājas bija pilnīgi stīvas un dīvaini sāpēja, nospriedu, ka vajag vairāk kalniņu skrējienu treniņus, bet tikai vēlāk mājās kad noģērbos atcerējos, ka es taču nokritu. Kopā vienā kritienā iegūti četri milzīgi un spilgti zilumi, kas joprojām rotā manu kāju.

Iesildīšanās un atsildīšanās

Dažas nedēļas atpakaļ runāju ar vairākiem citiem skriešanas entuziastiem. Tāda kā informācijas/ pieredzes apmaiņa un man jautāja, lai es nofilmēju kā tad es atsildos. Izdomāju, ka lieliska ideja un nofilmēju arī.

https://youtu.be/SOs_d9piHUs

Šis ir mans pirmais video. Bija diezgan grūti saņemties un sākt kaut ko stāstīt, jo šeit ir pieredze, nevis zināšanas. Zināšanu bāzes man nav, tāpēc bija interesanti dzirdēt citu domas un ieteikumus ko un kā darīt savādāk.

Svarīgākais secinājums pēc video – nevar taisīt atsildīšanās video, kas ir balstīts uz pieredzi un izjūtām – nepieciešamības, jo aizmirsu vienu ļoti svarīgu manas atsildīšanās vingrinājumu, ko pēc tajā vakarā veiktajiem 17km, vajadzēja ļoti. Aprakstīšu. Stāvot, lieku vienu kāju priekšā (krusteniski) un ar taisnām kājām un taisnu muguru liecos uz priekšu. Šis vingrinājums man ir tik svarīgs, jo skrienot garākas ātrākas distances, savelkas arī mugura un visas kājas aizmugurējās saites. Šis vingrinājums ļoti palīdz atbrīvot tās vietas un vēlāk palīdz izvairīties pat no muguras sāpēm.

Nesen atradu lielisku video Facebook lapā Я люблю науку. Šeit ir lieliski aprakstīts un vizuāli parādīts kā stiepties un kādi muskuļi tiek stiepti veicot konkrētas darbības. Stiepšanās vingrinājumi visi ir vienkārši, vajadzētu būt labi zināmiem, tomēr šeit ir vairāk informācijas kam un kā ir jāstiepjas.

Skrējējam, kam šo video parādīju pirms ieraksta tapšanas ir ieteikums izstaipīt pilnīgi visu sākot no kakla uz leju. Atcerējos, ka skolas sporta nodarbībās mums to mācīja un ļoti uzsvēra. Saprotu, ka tas būtu pareizi. Filmējot video, apkopoju to, ko es daru. Kā ir ar Jums? Jūs veicat visa ķermeņa staipišanos pirms skriešanas? Varbūt Jums ir atsevišķi stiepšanās treniņi? Ja jā, tad varbūt ir kāds video pēc kā vadāties? Būšu priecīga vēl par kādiem ieteikumiem, ierosinājumiem, vērtīgām saitēm par staipīšanos.

 

P.S. Man iepatikās filmēties! Tagad domāju, ko vēl varētu nofilmēt.

Kopsavilkums par 2017 gadu

Domāju kā rakstīt un vai vispār rakstīt, jo tā dara visi. Lielā mērā par atskaiti var uzskatīt to ierakstu, kur dalījos ar savām skumjām par to, ka programma Mans pirmais maratons notiks bez manis. Tomēr izlēmu beigu ciparus arī sarakstīt:

2017. gadā noskrieti 1348km (faktiski vairāk, jo datus izvēlos ņemt no noskrien.lv, kur nerakstīju iesildīšanās skrējienus un skrējienus ar Emīliju, kas piefiksēti Endomondo un Garmin – pēc šiem pilnīgajiem datiem esmu noskrējusi 1369.99km. Tas nozīmē, ka esmu norakstījusi vairāk kā 20km, kas veikti skrienot gada laikā. Man tas ir gandrīz par 1000km vairāk kā bija iepriekšējais rekords. Ar šo tiešām lepojos, bet par to jau rakstīju.

1370km noskrieti 152h:54min:08sek., tas nozīmē, ka skrienot gada laikā esmu pavadījusi nedaudz vairāk par 6 diennaktīm pagājušā gada laikā (info no endomondo). Esmu iztērējusi skrienot 79392kcal, kas ir pārsteidzoši – vajag apņemties sākt skaitīt apēstās un nākamgad izvilkt kopsavilkumu, jo zaudēju svaru tikai līdz septembrim (kamēr gatavojos Valmieras maratona pusmaratonam), vēlāk svars pat vairāk auga kā krita, bet zemāk par to kāds man bija uz Valmieras maratona laiku, man vairs nav bijis. Norādītās kalorijas ir tikai skrienot. Papildus es vēl staigāju, pēdējos mēnešus ir regulāras vingrošanas kāju, roku, vēdera un muguras stiprināšanai.

Pārsteidzošs ir kopsavilkums par vidējo ātrumu skrējienos, tad 2017. gadā tas ir bijis nedaudz ātrāks kā iepriekšējos gados. Esmu pārsteigta, ka tik nedaudz, jo 2016. gadā 6.59min/km, 2015. gadā 6:55min/km. 2017. gadā tie ir 6:42min/km. Visātrākie mēneši ir maijs un oktobris, kad skriets salīdzinoši maz, bet laikam ātri. Maijā bija mans pirmais pusmaratons, sāpēja kājas, tāpēc pirms Lattelecom Rīgas maratona skrēju maz un bija testa skrējiens siltumā. Savukārt oktobris bija traumas mēnesis, kad atpūtināju pēdas, bet tomēr piedalījos Siguldas pusmaratona 10km distancē uzstādot līdz šim labāko laiku 10km.

Gadu sāku ar 65kg. Nedaudz pēc Kuldīgas pusmaratona skrējiena bija pat 61km, bet beidzu ar 62kg. Secinājums viens. Ēdienkarte jāsakārto, bet es laikam piederu vairāk pie tiem, kas varētu teikt, ka mīlu saldumus, tāpēc skrienu. Tas gan būtu melots, jo es skrienu tāpēc, ka man patīk. Road is my therapist. Gūstu baudu un atjaunojos pat tad, ja skrējiens ir garš un man ātrs.

Lai laimīgs Jaunais gads. Priecāšos, ja man sanāks laiks turpināt rakstīt. Vēl vairāk priecāšos, ja būs kāds, kas to arī izlasīs 🙂 Uz tikšanos!

17.12.2017 Noskrien Ziemu I

Kā parasti plāns atšķiras no realitātes. Šoreiz plānojām braukt visa ģimene un no mājas izbraukt stundu ātrāk kā to izdarījām. Labi, ka neesmu viena skrējēja un varu palūgt draudzenei izņemt manu numuru, lai varu pieklājīgi iesildīties un sagatavoties startam.

Pirmais starts, kura rezultāti tiks ieskaitīti jau jaunajā skriešanas sezonā (ja vien distances garums atbildīs). Visus Noskrien Ziemu posmus plānoju skriet garākajā pieejamajā distancē – 20km.

Šīs sacensības ir īpašas. Otrā sezona, kad esmu sākusi regulāri skriet. Otrā Noskrien Ziemu sezona manā dzīvē. Šoreiz izdevās saorganizēt miesta skrējējus uz kopīgu komandu. Šajā skriešanas seriālā pārstāvu komandu VSK Noskrien/Jaunmārupe skrien! Mana komanda gan ir un paliek VSK Noskrien Blonde, bet kādā mirkļa vājumā izskatījās, ka nesavāksimies uz Noskrien Ziemu posmiem, bet laikam kļūdījos… Ceru, ka komandas biedri ļaunu prātu netur. Skriesim kopā Stirnu Buku – starp citu, abonimentu jau nopirku.

Noskrien Ziemu I_kopbilde

Pirms tautas distances starta mani noķēra Jaunmārupes skrējēji un sauca bildēties – paspējām vienu ātru knipsi uztaisīt pirms tautas distance devās savā skriešanas piedzīvojumā. Mans starts bija 10min. vēlāk. Sekoja simboliska iesildīšanās, jo bērni pie sāniem, kamēr vīrs ķer fotomirkļus startā. Kļūstu kustēties brīva tikai tad, kad visi tautas distances dalībnieki devušies trasē.

Lūk arī sporta distances starts. Sāku kopā ar savu palīgu, pat

Noskrien Ziemu I kopa ar Daryu

iegūstam vīra bildētu, manuprāt, izcilu bildi. Šķiet pirmo kopīgo skrienot. Trasē mans uzdevums ir skriet tā, lai pulss nekāpj augstāk par 160 sitieniem minūtē. Domāju, ka finišā būšu pēdējā un pilnīgi nosalusi, jo mani baidīja mežs (takas ar saknēm) un pauguri, kas parasti tur ir vairāk sastopami kā uz asfalta, kas ir mana pamattreniņu vieta. Man par pārsteigumu sanāca izteikts laimes skrējiens (pilnīgi noteikti pirmajā aplī).

Spilgtākās atmiņas no skrējiena:

  1. Ļoti smaržīga, tumši, tumši zaļa zāle. Smarža tāda kā tikko nopļautai, ļoti sulīgai zālei, kas ielikta ledusskapī (manuprāt aukstums smaržai piešķir savu nokrāsu). Tādu smaržu jutu pirmo reizi un nevarēju beigt to ieelpot atkal un atkal. Pat pārējā trasē gaidīju, kad atgriezīšos pie smaržīgās zāles 🙂
  2. Abos apļos, trases slapjākajos punktos stigu zemē. Pirmajā aplī tajās vietās vēl biju piesardzīga, bet zinu, ka man vienkāršāk ir turpināt kustēties un sanāk tā kā pa virsu noskriet. Pirmajā aplī izvēlējos vietas, kur likt kāju (slapjumu sākumā), bet otrajā aplī jau bridu pa taisno augsti cilājot kājas. Šīs vietas trasē man bija ar augstāko pulsu. Pirmajā aplī tie bija 163 sitieni, otrajā sasniedzu pat 170 sitienus 🙂 Patīk man tādi piedzīvojumi, iezīmētās trasēs jūtos droši.
  3. Satikt vīru trasē bija ļoti patīkami. Pirmajā reizē vislaimīgākie hormoni mani pilnībā bija pārņēmuši. Mani pārņēma pat laimes sajūta par to, ka man vēl nebūs jābeidz skriet. Ļoti patika tā sajūta. Vīrs vēlāk pat teica, ka skatoties uz mani, parādījās vēlme pievienoties man skrienot. Otrajā aplī vīru jau meklēju laikus un zaļo cepuri uz bezlapu krūmu un mazo kociņu fona, pamanīju jau ļoti laicīgi. Priecājos viņu redzēt, bet biju nedaudz vairāk sagurusi un milzīgo laimes sajūtu biju atstājusi pirmajā aplī :).
  4. Finišs laikam bija vienīgais, kas mani pārsteidza ne tajā labākajā nozīFinišs ar Lauri Lizbovskimē. Es finišēju – priekš sevis nemaz ne tik slikti (lai arī uzdevums ir pulsā līdz 160, nezinu vai stipri ātrāk būtu atskrējusi, ja nebūtu uzdevuma), bet tur pilnīgs klusums. Neviena atbalstītāja, neviena svešinieka, kas uzmundrina pēdējos metros. Neskatoties uz to, biju ļoti pārsteigta, ka tiku Laura Lizbovska bildē. Tātad, nemaz tik nemanāma nefinišēju, ja pat finiša bilde man ir (autoru nezinu, bet pieņemu, ka Lauris arī būs tās autors).

No sirds baudu šo nelielo skriešanas seriālu. Organizatori viegli pieejami, masas nav tik lielas kā citos skriešanas seriālos, bet organizācija lieliska. Ļoti novērtēju to, ka bija ģērbtuves un dušas iekšā. Bija pat slēdzami skapīši. Izmantojām arī to, ka bērnus varēja atstāt siltumā, sporta zālē. Viņi tur tika pieskatīti un mēs abi varējām netraucēti nodarboties ar savām iecienītajām nodarbēm. No trases gaidīju nedaudz vairāk paugurus (kaut kā pašsaprotami liekas, ka tad, ja ir mežs ir pauguri :)), bet trase man ļoti patika. Īpaši spilgti atmiņā palika tā pļautās zāles smarža ledusskapī.

Garmin atskaite:

Distance: 19.97km

Ilgums: 2:11:16

Pace: 6:34

Pulss: 155

Max pulss: 171