Pirmā nopietnāka trauma un viss ar to saistītais

Jau, iespējams, rakstīju, ka atsevišķos skrējienos sāp celis. Stirnu buks, kuru nevarēju noskriet, bet izvairījos no DNF tiekot līdz finišam pastaigājoties. Tad tagad stāsts par ārsta apmeklējumu, atlabšanas procesu, mācībām, kas gūtas šajā laikā.

Izvēlējos iet pie ieteikta ārsta – Raivis Aršauskis. Sākumā gan biju domājusi apmeklēt viņa ārstniecības iestādi Veselības centrs Aršauskis.lv, bet pēc FIZIO AZ fizioterapeitu konsultācijas Stirnu bukā, sapratu, ka man būs vajadzīga sonogrāfija. Tāpēc piezvanot uz Aršauska veselības centru, teicu, ka vajadzēs arī sonogrāfiju celim. Uz šo man atbildēja, ka tad var pierakstīt tikai pie Raivja Aršauska. No sākuma saminstinājos, domāju, ka kā parasti kaut kāds sīkums, ka varētu pietikt ar atpūtu un būtu labi, bet sāpju atgriešanās bija nedaudz ievilkusies, tāpēc ārsta konsultācija bija nepieciešama. Ņemot vērā klīnikas atrašanās vietu, nolēmu apmeklēt tieši šo ārstu un veikt pārbaudes tur.

Nonākot līdz pareizajai vietai, nez kāpēc uzreiz nevarēju saprast, kur tieši ir klīnika un kā tur nokļūt 🙂 Kad atradu, tad uzkāpu (pieklibojot un saudzējot celi), lai arī bija iespēja braukt arī ar liftu. Ļoti patīkami mani sagaidīja, ļoti laipna sieviete. Laipnība mani sen vairs nepārsteidz, bet tomēr neuzskatu to par normu, bet kā jauku notikumu, kaut ko patīkamu. Pārsteidza mani tas, ka lai tiktu uz konsultāciju, ir jāšķiras no āra apaviem un tālāk jādodas zeķēs (varbūt kaut ko pārpratu, bet katru reizi kā tur gāju, tā apavus atstāju tam paredzētās vietās un tālāk gāju ar zeķēm vai plikām kājām).

Man patika tikšanās ar ārstu. Uzreiz pēc sasveicināšanās tika novērtēts tas, ka esmu ieradusies ar velo (ķivere bija līdzi) un lielā, smagā soma (parasta mugursoma). Pirms tālāk runājām, viņam bija ļoti interesanti ar cik kg uz muguras es ikdienā pārvietojos. Teica, ja sūdzēšos par muguras sāpēm, tad viņam būšot ko teikt, bet teicu, ka droši vien galīgi nevar redzēt, bet sūdzēšos par celi. Interese par somas svaru viņam bija tik liela, ka viņš izvēlējās to nosvērt. Mana soma sver nedaudz vairāk kā 3kg. Es domāju, ka nevar redzēt to, ka man sāp celis, bet vēlāk dokumentā, kas bija sarakstīts varēja lasīt, ka ārsta kabinetā esmu ieradusies klibojot! 😀

Pēc tam, kad pastāstīju kāda sūdzība, kad sāp, utt. Stāstīju par Stirnu buka skrējienu, par tiem skrējieiem, kuros nekas nesāpēja, lai arī sūdzības bija jau arī pirms tam. Viņš teica, ka droši vien patella. Tad uztaisīja sonogrāfiju. Rādīja man visu ko, jo gribēju redzēt un lūdzu, lai pakomentē. Viņam nepatika arī iestieptās saites ceļa iekšpusē. Viņš teica, ka viņam tajā celī kaut kas ļoti nepatīk. Tad šoreiz biju drosmīga un biju gatava visu noskaidrot – kas ir tas, kas ir vainīgs – viņš parādīja uz tāda kā maketa kas ir patella un kas ir patellas saite (cīpsla) un kurā vietā ir iekaisums. Izstāstīja kā tas rodas – pirmām kārtām jau tā ir pārslodze celim. Progress ir milzīgs, bet ar skriešanu netiek nodarbināti un netiek trenēti visi muskuļi, kas ir nepieciešami skriešanai. Ir jāsaprot un jānovērtē savi muskuļi un to spēks, tie muskuļi, kuriem ir jābūt stingriem, lai neradītu tādas traumas. Straujais progress – faktiski 1,5 gadu laikā no 13km līdz pilnajam maratonam ar ļoti labu ātrumu (esmu apmierināta, lai arī saprotu, ka tas noteikti nav ātrākais, ko varu). Tagad saprotu cik būtisks ir trenera darbs, cik daudz ir jāzina. Man bija lieliska treniņu palīdze – skriešanas programmas sastādītas ļoti labi. Es zināju, ka man ir jāievēro pilnīgi viss, ko Darya liek, jo zināju, ja darīšu ko vairāk vai savādāk, man būs grūtības tikt galā ar plānu. Ja nācās kādu treniņu izlaist, viņa pārtaisīja visu nedēļas plānu. Tas ir labs darbs, tomēr ir vēl vingrošana – tā arī man bija, bet ne specifiska tieši man, bet kopējā, vispārējā priekš skrējējiem.

Ārsts nozīmēja ultraskaņas procedūras ar hidrokortizonu katru darba dienu, divas nedēļas. Tika noliegta skriešana un lūgums apsolīt, ka saudzēšu celi, savādāk tas nekad nepāries. Tika atļauts peldēt (būtu ierobežojumi, ja to darītu ļoti labi). Atļāva braukt arī ar riteni, bet jāapstājas katrus 2km uz 5min (ļoti sarežģīti, ne viemēr izdevās, bet centos ievērot).  Kājām ir jāatpūšas (ceļiem vairāk).

Mana ikdiena. Katru rītu izkāpjot no gultas uzvilku incrediwear ceļa bandāžu ar ko dzīvoju visu dienu. No rītiem uz darbu braucu ar velo, izveidoju apstāšanās vietas un taisīju selfijus (nekad nebiju sapratusi tos, kas tā dara, bet tagad darīju pati – sāku pat krāsot acis, lai labāk izskatītos selfijos). Sākumā bildēju arī to, kas ir apkārt, bet katru dienu apstājoties vienās un tajās pašās vietās, vairs nav vēlmes fočēt vienu un to pašu. Es gan katru dienu izskatījos savādāk, reizēm patika, reizēm nē, bet emocionālu, sievišķīgu pacēlumu gan deva – īpaši tad, ja bildes pašai patika. Katru darba dienu ar velo (apmēram 2km) devos uz procedūrām. Iespējami pirmdienās un ceturtdienās devus uz Jaunmārupes bezmaksas treniņiem. Centos apmeklēt Tavs pirmais triatlons #TavsPirmaisTriatlons treniņus, kuros bija velo vai peldēšana. Reizēm ar Ievu un Andri devāmies uz baseinu izklaidēties – gribu domāt, ka peldēšana ir izklaide. Tajās nedēļās emocionāli bija ļoti smagi un sajūta, ka nekas nesanāk ne velo ne peldēšanā, bet par to cits stāsts.

Par treniņiem vingrošanai – pirms maratona jau biju nobriedusi, ka noskrienot to, pievērsīšu lielāku uzmanību vingrošanai, īpaši kāju stiprināšanai. Kā jau rakstīju, bija sajūta, ka tajās nebija spēka un tas bija iemesls, kāpēc savu pirmo maratonu nenoskrēju zem 3h 45min. Tagad kāju treniņi man bija liegti. Vērsos pie Raivja Svarupa ar stāstu par traumu, kā arī to, ka biju apņēmusies iet uz viņa vadītajiem āra treniņiem Jaunmārupē, lai stiprinātu kājas, bet tagad to nedrīgst darīt. Mēs sarunājām, ka varu nākt uz āra nodarbībām, ka man būs treniņi iekšējiem muskuļiem. Vispār ļoti novērtēju sadarbību ar viņu. Saprotu, ka cilvēks tiešām zina par ko runā – to pārbaudīju runājot ar citiem speciālistiem un vairākās jomās (jo man tiešām trūkst zināšanu un izpratnes). Piemēram par uzturu – bija sadarbība ar Jāni Leiti un Raivis stāsta tos pašu principus, par vingrojumiem (tie, ko darīju pie Raivja Svarupa, man vēlāk tika ieteikti arī no Raivja Aršauska puses), par skriešanas programmu un plānu, kur sadarbojos ar Darya Damroze.  Protams ir jautājums par specializāciju un to cik ļoti var uzticēties cilvēkam, piem., skriešanas plāna izstrādē, ja viņa pamatsports noteikti nav skriešana… Tas jāskatās katram pašam un jāizvērtē. Tāpat man ļoti patīk visu augstākminēto cilvēku attieksme un ieinteresētība palīdzēt un parūpēties un katrs no viņiem man bija gatavs dot vairāk kā vajadzēja. Sadarbība ar katru no viņiem ļoti novērtēju un iesaku.

Pēc divām nedēļām sekoja pārbaudes vizīte pie Aršauska. Tas pats smaidīgais un laipnais vīrietis. Vēlreiz pārbaudīja sonogrāfijā celi, parādīja ceļa pampšanas iemeslus (nedaudz vairāk bija sakrājies ūdens) un izstāstīja, ka tas ir iekaisuma rezultātā. Tāpat sonogrāfijā rādīja nogulsnējumus patellas (ceļa bļodiņa) iekšpusē, kuru dēļ, iespējams būtu jātaisa procedūra, ko sauc par triecienvilni. Par šo procedūru vienojāmies tā, ka pamēģināšu izskriet 1km sadalot mazākās daļās, kur jābūt 250m skrējienam uz priekšu, skrējienam atpakaļ un skrējienam uz katru sānu. Ja šādi skrienot nekas nesāp, tad triecienvilni var netaisīt.

Pašreiz neesmu īsti sapratusi kas ir tas ko jūtu pie ceļa. Vairāk gan pēc skrējiena, nekā skrējiena laikā. Tāpat vienreiz esmu izskrējusi jau 5km – man to vajadzēja tāpat kā gulēt (ar to pēdējā laikā bija problēmas). Pēdējo reizi pirms tam mēģināju skriet jau daudzkārt izskanējušajā Stirnu bukā, bet normāli skrēju vairāk kā 3 nedēļas atpakaļ sieviešu skrējienā. Pirmā skrējiena sākumā likās, ka es visa kratos, kas tajā skriešanā var patikt, sāka sāpēt sāns, bet smaids bija. Ap trīs kilometru robežu jau parādījās liels smaids, kas pārņēma visu mani un jutos beidzot ieskrējusies. Noskrēju tieši 5km, vairāk arī neprasījās. Pulss bija stabils, bet auksts priekš tāda ātruma un es laimīga :D.

Tagad jāstrādā pie muskuļu stiprināšanas, jāatsāk regulārāk skriet, jāturpina peldēt un braukt ar riteni – tagad man ir šosejas velosipēds, mana jaunā mīlestība. Darba ir daudz un laika maz.

 

#tavspirmaistriatlons treniņu process un kļūdas

Pēc maratona biju kā no ķēdes norāvusies! Ļoti cītīgi ķēros klāt braukšanai ar velo un peldēšanai. Skriešanu atstāju tikai sacensībām (Mārupes un Sieviešu skrējienam), bildes no šiem pasākumiem varēsiet atrast @zaneivanane Instagram kontā. Velo ir katru dienu uz darbu un nu jau kļuvis par galveno pārvietošanās līdzekli, kopš meitiņu aizbraukušas uz laukiem.

Sākšu ar kļūdām – jāpilda treniņu plāns, pat tad, ja treneris nekrata ar pirkstu un katru dienu neseko līdzi tam, kas darīts. Braukt uz darbu ar velo vajadzēja pulsā līdz 130, bet man azarts – velo ir kas jauns un vēl neapgūts. Gribēju zināt, ko varu izspiest, vai pa šīm dažām dienām ir kāds progress. Vēl regulāri izbraucu ar nokavēšanos un nepatīk man kavēt darbu, lai arī tas sanāk diezgan regulāri, tad nu spiežu grīdā. Vēl viena kļūda – arī tad, ja man vairs nav Jāņa pakalpojumu, kas pieskata ēšanu, apēsto vajadzētu pierakstīt kaut vai tāpēc, lai varētu saprast cik daudz uzturvielu, cik daudz olbaltumvielu, ogļhidrātu un kad ir apēsts. Tāpat jāseko līdzi ir veselībai un tam vai pietiek visi sportistiem nozīmīgie vitamīni (Gulbja laboratorijā ir sporta veselības panelis). Nezinu kas ar to vingrošanu. Ar lielu azartu pēc maratona ņēmos trenēt augšējos, priekšējos kāju muskuļus, bet katru reizi tie noveda pie sāpošiem ceļiem un praktiski divas nedēļas bez skriešanas (šoreiz gan būs krietni vairāk, jo celim ir sāpes, kas nepāriet un ārsta slēdziens, kas apstiprina problēmu). Liekas, ka tieši šie kāju muskuļi neļāva man noskriet maratonu plānotajā laikā. Vēl, ja mēs sportojam, mums ir pienācīgi jāguļ, arī šajā ziņā sanācis grēkot pēdējās nedēļās, tāpēc nav nekāds brīnums par sekām.

Kļūdu rezultātā – man ir pārslodzes pazīmes – pulss miera stāvoklī ir vismaz par 10 sitieniem lielāks kā iepriekš. Mans lieliskais Garmin Fenix 5s piefiskē arī atpūtu un miega kvalitāti. Tad tagad atpūta prakstiski netiek fiksēta. Miegā, ļoti samazinājies dziļā miega laiks. Īsāk sakot tagad esmu “uz pauzes”, ierobežojumi sakarā ar celi un jāatgūst atpūta un naktsmiers, kas nozīmē visai slodzei ir jābūt daudz mazākai un ļoti zemos pulsos.

Sajūtas? Pat grūti aprakstīt – jūtos nogurusi un šķiet, ka būs labi atpūsties, bet kaut kas ņurd iekšā un nevar iedomāties dzīvi bez kustības vai to samazinot. Organizatoriskie jautājumi par to kā tikt katru dienu uz procedūrām – velo ir vienīgais variants vai taksis, bet ņemot vērā visas ārstēšanas izmaksas, tas pilnīgi nav variants. Tad jautājums vai ievērojot, pēc sajūtām stulbos nosacījumus braukšanai ar velo (katrus divus km apstaties un atpūtināt ceļus uz 5min), vai pirmdien aizbraukt ar velo uz darbu un tad turēt to tur. Izmantot, lai pārvietotos pie ārsta (apmēram 2km) vai tomēr turpināt braukt uz un no darba ar velo (11km ievērojot nosacījums, tas aizņems par 20min vairāk laika un zinot sevi… vienu reizi izturētu 🙂 ). Sajūtas ir nopūta… Tā reizēm notiek. Visu laiku domāju lietas, ko es varu darīt.

Par velobraukšanu. Apdomāju cita velo iegāde, kas būtu vieglāks un vairāk asfalta ritenis. Velobraukšanu ignorēju pirms maratona un pēc maratona ar dažādiem piedzīvojumiem vēl nav izdevies laikā nokļūt ne uz vienu treniņu, tāpēc šis paliek neapgūts. Ļoti neviekla ir braukšanu pa Rīģu vietās, kur nav veloceliņu. Līdz šim labākais sajūtu formulējums ir kā cūka uz slidām. Programmas ietveros jāmācās ne tikai braukšana grupās, tehniskās nianses, vienkārši jāiepazīst velo, tā sastāvdaļas un veidu dažādība. Tāpat saprotu, ka jāapgūst braukšana pa Rīgu, šeit atkal ceru uz Andra un Ievas atbalstu. Andris ir riteņbraucējs, kas nianses jau iemācījis Ievai. Tik daudz darba vēl priekšā, betpirmās sacensības jau tik drīz.

Šajā visā procesā visvairāk orientējos un koncentrējos uz peldēšanu. Tas man ir milzīgs izaicinājums. Brīžiem gribas teikt, ka tas ir lielākais izaicinājums. Ļoti priecājos, ka ir progress. Iepriekš likais peldēšanas video ir pirmais un darbs ar dēlīti. Varētu vēl aiziet uz baseinu un mēģināt ar dēlīti atkārtot, lai būtu ko salīdzināt. Tagad piedāvāju video no pēdējās baseina peldēšanas ar Ievu un Andri, kur Ieva joprojām koriģē un palīdz mums saprast kā labāk peldēt. Viņa arī filmēja. Ir arī vido pēc, bet tie ir ezerā un darbības nav tik labi redzamas.

Man jāatzīstas, ka skatoties ir nedaudz kauns un neērti par to kā izskatās mans peldējums, tomēr esmu vairāk kā 100% droša, ka ir liels progress un tas turpināsies un ir lieliski atskatīties atpakaļ un redzēt progresu. Ja sākumā es pat nemēģināju peldēt kraulā, tad tagad ar nelielām pauzēm nopeldu jau 300m un nedaudz vairāk. Pirmie peldējumi bija ap 20-40m. Vēl ceru, ka šie video var iedvesmot kādu mācīties ko no jauna – pat tad, ja tas grūti nāk, kad viegli atrast attaisnojumus kāpēc varētu arī nemācīties. Tad nu lūk – divi video kā sākuma atskaitei:

Ilgi domāju vai atstāt otro video. Skatījos, ka no sava ābolīša telefona var normāli redzēt video, jo tas atveras pa visu ekrānu. Diemžēl, datorā tā nav. Atstāšu. Vēlreiz atkārtojos – skatoties video jau zinu, kas ir jālabo un lietas kam kā ir jābūt un video ievietošana ir uzdrīkstēšanās. Paldies Ievai par palīdzību peldēšanā un vēstures veidošanu. Diemžēl, savādākus video zem ūdens nav iespējams veikt, jo tiek filmēts ar telefonu un touch screen nedarbojas, ja telefons ir zem ūdens. Ja kādam būtu GoPro kamera ar ko filmēt zem ūdens un kas konkrētās nepieciešamības reizēs varētu padalīties par kādu gardumu, tikai priecātos.

Rezumē par treniņiem.

1. Ievērojam treniņu plānu, viss pārējais ko darām ir zemā pulsā, manā gadījumā tie ir līdz 130 pat 120 (citiem tas būs jau ļoti daudz).
2. Neskatāmies kā mūsu darbības izskatās mūsu izpildījumā salīdzinot ar citiem labajiem sportistiem, bet skatamies uz progresu. Tas ir un par to prieks.
3. Vienmēr ir daudz jauna ko apgūt. Ja likās, ka par skriešanu zinu jau daudz, tad tagad pēc Jaunmārupe skrien! koptreniņa ar Jāni Leiti, vēl ir daudz ko attīstīt.
4. Tiklīdz esmu apņēmusies kaut ko izdarīt, man uzreiz ir vesela atbalsta komanda un bieži tā ir ne tur, kur to gaidītu visvairāk. Mani pārsteidz līdzcilvēki un atbalsts ko saņemu ik dienas. Šeit varētu daudz rakstīt un rakstīt.
5. Tagad miera režīms. Esmu “atsēdināta” un vienalga par formas zaudēšanu, jo gribu skriet arī 50 gados un darīt to ar baudu. Tāpat paturu prātā to, ka sportoju tāpēc, ka to vēlos un tas man sagādā baudu un parāda visu pasauli savādāku.

Esmu ļoti pateicīga visiem par atbalstu: Ģimenei, draugiem, programmai, pat sporta pasākumu organizatoriem, savām lieliskajām komandām un visiem speciālistiem, kas man palīdz, neliedz konsultācijas. Galvenā pateicība ir par to, ka es vispār varu sportot. Ka man ir bijusi iespēja skriet maratonu, ka es savos 34 gados mācos peldēt, par to, ka man ir velo ar ko braukt. Vēl apstākļu sakritība un tas, ka vīrs man ir fotogrāfs – palīdz kvalitatīvi iemūžināt sportiskos iespaidus.

09.06.2018 Piebalgas Stirnu buks jeb Zaķis pastaigā

Esam laukos – 33km no Piebalgas Stirnu buka starta vietas. Laukos ieradāmies 2:30 naktī. Piektdienas vakarā bija #tavspirmaistriatlons koptrenniņš Ķīšezerā, pēc kura vēl devāmies mājās savākt mantas un tālāk uz laukiem. Meitenes, kas visu nedēļu bija dzīvojušas pa laukiem, bija ļoti sailgojušās un neko nebūtu gatava mainīt pret bērnu prieku no rīta, kad atverot acis, redzēja, ka mēs esam atbraukuši.

Dēļ īsā miega no rīta jutos nedaudz pūcīga, bet priecājos, ka varēja nesteidzīgi taisīties trešajam Stirnu Buka posmam šogad. Ļoti priecājos, ka atkal bijām laicīgi, jo pat neskatoties uz to, tāpat nācās pastāvēt dažu minūšu rindā uz stāvvietām, bet saņēmām ziņas no braucējiem, kas bija iestrēguši kaut kur pie luksoforiem garās rindās, tāpat arī braucot uz stāvvietām, nācās stāvēt ievērojami garākās rindās.

Starti tika pārcelti par 30 min. Tas tikai noņēma spriedzi tiem, kuri izbrauca it kā laicīgi un tomēr kavējās, gan arī mums, jo paspēju mierīgi un bez steigas izdarīt visus darāmos darbus Stirnu Buka sacensību centrā (jāiegādājas divas MAASA kleitas ar Stirnu Buks logo draudzenei, dabīgas vajadzības, numura izņemšana mazajai, aizmirsu par pirmā posma medaļām, tās jāizņem nākamajā reizē).

Pirmais starts mazajiem. Pirms iešanas uz starta vietu Emīlija ļoti gribēja aprunāties ar Cūkmenu, tāpēc piegājām pie mašīnas un viņš bija ļoti atsaucīgs. Iedeva pat uzlīmi, kuru Emīlija vēlāk uzlīmēja sev uz krekla aizmugurē (nevar jau uzlīme vienkārši tā stāvēt, vajag uzreiz kut kur uzlīmēt un izskatījās ļoti labi). Tāpat uztaisījām vienu kopīgu bildi. Gabriela stāvēja netālu, pēc uzlīmes nenāca un fotografēties arī atteicās, bet kadrā tika.

Tālāk sekoja Cūkmena uzaicinājums pie skatuves, kur viņš uzstājās ar pirmatskaņojumu, speciāli Stirnu Bukam veidotu himnu par mēslošanu mežā. Man ļoti patika Emīlijas jautājums – vai tad kāds nezina, ka mežā mēslot nedrīkst? Uz ko viņai atbildēju vai viņa ir redzējusi kādu mežu Rīgas tuvumā? Viņa saprata par ko es runāju – tāpēc arī lielie – turēsim mežu tīru (un ne tikai)!

Lūk, arī bilde ar Cūkmena doto uzlīmi uz muguras.

Fotogrāfijas autors Valparaiso Photography jeb Roberts Ivanāns

Pēc Susura skrējiena visiem, kas jautāja kā viņai gāja, viņa teica, ka labi. Pirmo reizi redzēju, ka viņai tiešām grūti skriet karstumā, kā arī piesardzība un manis vaktēšana viņai neļāva paskriet pilnvērtīgi. Viņai būtu jāmācās skriet karstumā. Šis ir plezīrs, lieliskas atmiņas no bērnības. Reiz māmiņdienas apsveikumā, kur audzinātāja bija uzdevusi vairākus jautājumu par mammu – lieliskākā lieta, ko Emīlija ir darījusi ar mammu, ir Susuru skriešana. Tā tiešām ir. Viņai ir četri un viņa varētu skriet pati, bet izvēlās to darīt kopā ar mani, jo tas šajā ir īpašais un es priecājos par to!

Finišā apdāvināšana. Aizvedu mazo pie telts, kur gaida lielā māsa un vēl citi Jaunmārupes bērni, kas kopā pavada laiku, kamēr vecāki skrien. Tas ir atsevišķs stāsts – par bērniem ir padomāts viss. Viņi piedalās atrakcijās, kurās var dabūt visādus atbalstītāju ēdamos, ir interesanti un vienmēr būs paēduši tur paliekot.

Tālāk devos jau viena uz fotografēšanos, kur kopbilde bija tikai mums divām, pārējie nesaņēma ziņas (WhatsApp ziņas gāja ar lielu kavēšanos), bet galvenais, ka bija. Bildē mēs ar Aneti.

Mēs ar Aneti. Fotogrāfēja kāds labs Stirnu buka pasākuma dalībnieks ar manu telefonu. Šajā reizē šī ir kopbilde.

Tālāk bija starts Stirnu bukiem (tautā buki) un Lūšiem. Pats pēdējais starts bija mans – Zaķītis. Startā stāvēju ar Jaunmārupe skrien! meitenēm un prātojām kā skriesim. Sākot skriet, jau ar pirmajiem soļiem sapratu, ka sāp celis. Pēc Susuru skrējiena un nelīdzenām pļavām, jau sāka nedaudz sāpēt, tāpēc tas nebija pārsteigums. Pēc fotografēšanās vēl aizgāju uz FizioAZ telti un uzliku teipu – pirmo reizi, skaisti rozā krāsā, bet tas sāka lipt nost jau pēc 500m un pilnībā nokrita ap 3.5km. Tas par ko kauns, ka 1Eur, kas jāsamaksā (par materiālu, jo darbu neņem), attapos tikai pēc apbalvošanas, kad telts jau bija novākta.

Pie apmēram 4km atzīmes pirms tam pamazām samazinot ātrumu, sapratu, ka nespēšu paskriet. Jāpāriet soļos. Visu laiku skrēju ar kādu no Jaunmārupe skrien! meitenēm. Uzsāku ar Eviju (Daci uzreiz pa priekšu palaidām), tad ar Agnesi (cita Agnese, viņai ar potīti viss kārtībā) un beigās paliku viena. Garām paskrēja Irēna. Tad Toms, kuram pirmais starts pēc nelielas traumas. Kad paliku viena, domāju vairs nevienu nesatikt. Satiku Andu un vēlāk arī Aiju. Starp citu, Aija man ieteica veidu kā nesāpīgāk kāpt lejā pa kalnu, ja sāp ceļi. Apgriezies ar skatu pretējā virzienā un tad lēnām atpakaļgaitā jākapj lejā. Sāpju tiešām nav. Savukārt satiekot Andu un saprotot, ka viņai neatlaiž sānu, padalījos ar pieredzi, ko ieguvu no Irēnas – apstāties, noliekties un tad uzspiest precīzi sāpošajam punktam, un tas ļoti mazina sāpes vai pat atlaiž. Otra lieta, ko skriešanas sākumā izmantoju – savācu vēderu (vēdera presi vēl nebiju trenējusi pietiekoši daudz un, acīmredzot, par to vajadzēja piedomāt.

Tā nu es gāju. Mani apsteidza visi, kas tuvojās no aizmugures. Ka likās, ka nu jau noteikti esmu pēdējā, visu laiku uzradās jauni un jauni nūjotāji. Pa vienam vai grupās. Baudīju fantastiskās pļavas ar Jāņu noskaņu. Vietējo iedzīvotāju rūpes un trasē sagatavotos sīkumus, ko augstā pulsā skrienot, nemaz nevarētu pamanīt. Viena sieviete stāstīja, ka govis uz vietu pie trases atvestas speciāli, lai iepriecinātu. Pamanīju zāles kušķīti, kas nenopļauts un izskatījās pēc skaista puķu pušķa. Patika, ka celmi bija nopūsti ar krāsu, lai tos labāk varētu pamanīt. Īpaši patika vietējo atbalstīšanas vietas – gleznotāju kalns ar improvizētu dzirdīšanas punktu, tāpati sieviete ar govīm, vēl vīri, kas aicināja tālāk neskriet un kopā baudīt alutiņu. Tā gāju, cīnījos ar domām un pārdomām, baudot un lasot puķes, līdz brīdim, kad tiku līdz Kalna karaļa etapam. Sapratu, ka celis ir atguvies – pavisam labi nav, bet aso sāpju arī vairs nebija – tāpēc nolēmu, ka mēģināšu uzskriet kalnu karalī. Skrēju pieklibojot pievarēju pirmo kalniņu, kur satiku vīru ar fotoaparātu, kurš bija sapratis, ka esmu nomainījusi trasi un ļoti labi skrienu Stirnu buka distanci, uztaisīja bildi un mēģināja mani uzmundrināt. Mēģināju izstāstīt, ka kāja čupā, bet laikam neizdevās. To viņš saprata tikai atgriežoties sacensību centrā, kad bija beidzis fotogrāfēt un arī ne uzreiz.

Valparaiso photography jeb mans vīrs Roberts Ivanāns

Tālāk bija daudz Buku, satiku Ievu un skatījos, ka mušu bars visiem skrējējiem skrien garām. Tur, kur Buku un Zaķu trases satikās, skrējēji ātrāki skrējēji par mani. Satiku arī Ievu no Blondes, kas paskrēja garām un drīz parādījās arī mana ātruma skrējēji. Es spēju iztēloties kā skrienu un tas bija tik viegli un skaisti. Skrienošie cilvēki mani aizrāva un iedvesmoja, tāpēc laikam ik pa brīdim sāku skriet, bet tad attapos, ka nav ļoti ērti. Pat, ja nesāp, tāpat kliboju.

Tas, kas mani iepriecināja un pat pārsteidza ir tas, ka skrienot ar ziediem rokās, visi fotogrāfi gribēja mani bildēt 😀 Tāpēc, ja ļoti vēlaties, lai Jūs bildē, veltat laiku ziedu saplūkšanai. Pārsteidzoši rezultāti. Pirmo reizi ieguvu bildi no Kārļa Pakārkļa (sen biju vēlējusies, bet nekad netiku kadrā pie viņa). Mani nobildēja arī Mareks Gaļinovskis – viņa bildes iepriekš ir bijušas, bet nav bieža parādība (vismaz šķiet, ka tāda bija, bet nevaru vairs atrast), tāpat arī Ojārs Millers (ļoti priecājos par bagātīgo bilžu klāstu viņa izpildījumā). Man liekas, ka vēl bija viens vai viens vai divi fotogrāfi, ko sejā nepazīstu.

Kārlis Pakārklis – mazās vēlmes piepildījums

 

PhotoMiller Sport jeb Ojārs Millers

Zaķa 12km veicu ilgāk kā 2h 11min.! Ieskrēju un tiku sagaidīta kā karaliene, visi sauca, atbalstīja, gavilēja – es tur biju iemaldījusies. Tas bija atbalsts bukiem, kas ātri pievarējuši savu distanci, bet es tur biju, visu sapratu, bet baudīju. Ja nevar ātri skrienot šo nopelnīt, tad var lēnām pastaigājoties.

Kopumā aizvadīti trīs Stirnu Buka posmi. 1. bija normāls, esmu apmierināta ar rezultātu. Otrais bija DNF – ekskluzīva vizināšanās ar kvadraciklu uz sacensību centru un tagad trešais – bija finišs, fantastisks finišs ar ovācijām un lielu burzmu, skaļumu. Progress ir tas, ka finišs sasniegts. Varēju izstāties, bet varēju arī aiziet līdz galam. Domāju, ka sliktāk celim neko neesmu izdarījusi, bet tagad, kad rakstu, jau esmu noskaidrojusi, ka sāk iekaist patellas (ceļa bļodiņas) saite/cīpsla, noslogotas iekšējās saites celim un būs jāstrādā pie ceļa stabilizācijas – ārsts izcili parādīja starpību starp kreisās kājas ceļa stabilitāti un labās kājas ceļa stabilitāti. Tagad izrakstīts miers skriešanai. Ļoti ierobežots velo un ņemot vērā manas spējas peldēšanā, tā ir neierobežota. Jāiegādājās vēl speciāla IncrediWear zeķe celim un katru dienu jādodās uz procedūrām.

Veselību man un Jums! Tiekamies startos, saudzējam sevi un cīnamies!

 

#manspirmaismaratons jeb kā tas ir skriet maratonu

Kas par notikumu. Iespēja skriet maratonu. Bērni jau iepriekšējā vakarā nodoti pieskatīšanai. Likās, ka būs daudz laika un uzrakstīšu savas vakara sajūtas, bet tāpat gulēt aizgāju vēlāk kā vēlējos. Pēdējā vakarā iegādājos skaistu baltu adidas naģeni un jostiņu želejām (sapratu, ka manas kabatas ir par mazu, lai saliktu tajās 6 želejas). Dienu iepriekš biju iegādājusies divu veidu SIS želejas, ko tikai tad iemēģināju. Izvēlējos vienas un tās arī iegādājos.

No rīta piecelties man ir viegli. Arī maratona rītā tā bija. Vairāk bija vīrs jāpabiksta. Laimīgā kārtā visu biju salikusi jau iepriekšējā vakarā (man neraksturīgi), bet rīts mierīgāks. Tas gan netraucēja par minūti man nokavēt VSK Noskrien kopbildi un ierodoties visi jau bija sastājušies kā kurais. Labi, ka satiku Antru – mūsu VSK Noskrien Klāra Kalniņa komandas kapteini. Uztaisījām trijatā vienu bildi (divas Antras un es).

Starp Antrām. Bildēts ar vienas Antras telefonu un bildētēju pat neatceros 😉 Teiksim – no privātā arhīva

Nevaru teikt, ka esmu sajūsmā par sevi šajā bildē, tomēr tā man ir būtiska un noteikti nav viennozīmīgi vērtējama.

Pēc tikšanās vajadzēja satikt vīru, kas mierīgā garā nāca pāri tiltam un nesa manu numuru un citas vajadzīgas lietas (man līdzi bija tikai telefons). Satikāmies, vīram jau tālāk profesionālā interese, jau azartā un darbā laikam sāka meklēt “spotus” un ātri pazuda. Man savukārt šajā īsajā laikā bija jāatrod tualete. Nebija tik viegls pasākums… Atvieglojos, bet ar to nedalīšos, jo rinda bija pārāk gara.

Tālāk steigā bija jāiet uz starta koridoru. Sapratu, ka esmu pašā aizmugurē, bet man jātiek pie baloniem 3:45 – vismaz tā gribēju. Beigās tālāk par 4h netiku. Startēju pat aiz tiem. Startā sapratu, ka arī tie baloni kaut kur pazuduši. Vispār uz priekšu nevarēja tikt kādus 3km, tas laikam pilnīgi noteikti nodrošināja to, ka nepārķeru startu, bet nebija iespējams skriet pat uz 5min/km. Šajā brīdī atcerējos to sajūtu kā biju iedomājusies, ka jāsāk maratons. Man likās, ka maratons ir jāsāk kā sagatavojoties garam ceļam autobusā, jāiekārtojas ērti un jāsaprot, ka būs jābrauc tālu. Šāds ātrums ar kuru skrēju, man nodrošināja tieši to. Tā skrienot, it kā nevienam ļoti garām nelaužoties satiku Daci no VSK Noskrien Blonde. Tā mēs kādu labu laiku skrējām kopā.

Tā mēs skrējām kopā, mainījāmies, reizēm blakus. Šī ir pirmā reize uz Vanšu tilta

Skrējās ļoti viegli. Brīnumaini. Ņemot vērā visas sāpes ceļos, pārdzīvojumus par to, ka varētu nenoskriet visu maratonu, es staroju par katru nākamo kilometru, ko bija iespēja noskriet. Sajūsmas kulminācija bija tad, kad biju tikusi līdz pirmā apļa beigām un pusmaratonisti finišēja, bet man bija milzonīga sajūsma un šķiet pamanījos vēl uzmundrināt uzmundrinātājus, kas pie finiša pavadīja maratonistus otrajā aplī. Man bija pārcilvēcīgi daudz enerģijas. Milzīga laimes sajūta, ļoti liela pateicība par iespēju skriet. Par iespēju skriet – ne visi to var, kaut gribētu. Par iespēju skriet maratonu – ja nebūtu vīra, kas mani tik daudz atbalsta un palīdz ar bērniem, tad man nebūtu iespējas trenēties un sagatavoties. Pateicība par visu, ko man deva vai dod skriešana. Domāju par to, ko man teica, ka psiholoģiski varētu būt grūti aiziet otrajā aplī, jo citiem sacensības jau beidzās, bet man bija savādāk. Es biju laimīga, ka esmu priviliģēta skriet tālāk. Par to, ka viss ir tik viegli. Vienā brīdī pat iedomājos, ka šitā var turpmāk gribēt skriet tikai maratonus, jo jāskrien tālāk un var skriet tik ērtā tempā. Bet viss mainījās un ilgi vairs nebija jāgaida.

Ar katru kilometru palika arvien grūtāk. Redzēju Nastju, šoreiz neuzsaucu (tas gan bija kaut kur pirmajā aplī), redzēju Villiju vairākas reizes, redzēju arī Konstantīnu no triatlona treniņiem. Satiku pat Ivanu, kas kādreiz bieži bija Latvijā. Draugi viņam joprojām šeit ir un mēdz atbraukt ciemos, šķiet Rīgā katru gadu skrien maratonu.

Turpceļā vēl diezgan labi turējos uz emocionālā pacēluma, kas ļoti labi palīdzēja kustēties uz priekšu. Neilgi pirms apgriešanās Skanstes ielā kāds līdzjutējs jautāja blakus skrienošajai meitenei kā viņa jūtas. Viņa lepni atbildēja, ka paģiras pazudušas, tad jau labi un vieglā solī pagāja man garām. Izjutu nelielas dusmas, ka es tā gatavojos, bet viņa tik vieglprātīgi attiecas pret maratonu, bet to ātri aizmirsu, jo palika arvien grūtāk.

Man visu laiku likās, ka nekas daudz nav palicis, bet tad, kad iedomājos, ka vēl Skanstes iela atpakaļ, tad Vanšu tilts ar Ķīpsalu un tad vēlreiz Brīvības iela, tad šķita, ka tas ir nenormāli daudz, bet domājot par atlikušo skrējienu, nelikās, ka tas būtu daudz, tāpēc domas par kilometru daudzumu līdz finišam, mani nemocīja, pat nenogurdināja. Man bija ieteikums sadalīt visu distanci mazākās daļās. Es skrienot par šo nedaudz piedomāju, bet nevis sadalīju, bet biju dzirdējusi, ka maratons sākoties pie 32km. Es gaidīju 30km, tad 38km atzīmi, tad 40km atzīmi, tad likās, ka nekas vairs nav palicis.

Pēc Skanstes ielas devāmies uz Vanšu tiltu otrajā reizē. Pats vanšu tilts nelikās nekas grūts, pavisam grūti bija ieskriet Ķīpsalā. Šeit sākās tāds kārtīgs lūziens. Es pat nevaru pateikt vietu. Varbūt to, kur pirmo reizi apstājos, lai kārtīgi sadzertos ūdeni un paēstu apelsīnus. Likās, ka ir jāsaņemās. Šeit notika kaut kas, kas varēja mani salauzt, bet es labi tiku galā, lai arī ātrums arvien palēninājās. Kamēr skrēju un mēģināju tik galā ar emocijām priekšā ieraudzīju Tomu, puisi, kas Daugavpilī turēja man tempu un drīz turpat stāvēja mani eņģeļi un turēja rokās plakātu.

Ieva tur plakātu un Andris fotografē, kamēr es fonā skrienu uz priekšu! Paldies Andrim par bildi!

Tālāk seko visgrūtākā trases daļa ar visvairāk atbalstītājiem. Rakstu un smaidu. Skriet ir grūti. Sev atgādinu, ka skrienu par tiem, kuri nevar skriet, lai arī to labprāt darītu (lai personīgāk ir man viens tāds cilvēks par ko konkrēti domāju). Vēl skrienu par tēti, kurš teica, ka vienmēr vēlējies noskriet maratonu, bet nekad nav saņēmies to izdarīt. Un arī par sevi, jo tik ļoti gribu būt cilvēks, kas noskrējis maratonu un saņemt tik skaisto simtgades medaļu.

Ieva vēl uzsauca, ka viņi pabrauks līdzi. Diezgan ātri viņi pievienojās manam skrējienam. Piedāvāja dzert – es teicu tikai tad, ja ir ūdens, jo gribēju tikai ūdeni. Cik labi, ka Ievai bija un no tik ērtas SIS dzeramās pudeles, ko mums kā Triatlona programmas #TavsPirmaisTriatlons dalībniekiem uzdāvināja. Tas ir daudz ērtāk kā no plastmasas glāzītēm. Izdzēru daudz un jau likās, ka tūlīt sāks klunkšķēt vēders. Ar šo sajūtu man būtu izcili grūti finišēt, tāpēc vairs nebiju pierunājama dzert, tomēr no apelsīnu piedāvājuma atteikties nevarēju. Andris aizbrauca pēc diviem apelsīniem un pa vienam deva man. Cik viņi bija garšīgi, cik svarīga savās acīs biju tajā brīdī. To nevar izstāstīt. Vēl nedaudz paskrēju un tad Vanšu tilta pakājē pamanīju Artūru – vēl viens skrējējs no Jaunmārupe skrien! Arī noskrējis savu pusmaratonu un tagad čībiņās gar malu mani atbalstīja un uzknipsēja dažas bildes. Vēlāk paziņoja, ka man būs jāsmaida (laikam vairs nesmaidīju), jo uz tilta mani gaidot visa komanda. Sāku trenēt smaidu un gaidīju, kur tad ir manas Jaunmārupe skrien! meitenes. Ja Tomu redzēju Ķīpsalā, Artūrs šeit, tad no atbalstītājiem uz tilta būs visas manas mīļās meitenes. Ik pa brīdim Ieva ar Andri piedāvā padzerties, bet es negribu. Padzērusies esmu. Šķiet šeit meklēju savu želeju pie želejas jostiņas, bet nevaru atrast. Visas beigušās, man pārsteigums, ka vispār meklēju, jo pulkstenis neatgādina, ka jāēd, bet es gribu. Tad šķiet, ka nevar būt, ka beigušās, skaitot liekas, ka divas kaut kur izkritušas. Tad atceros, ka vienu apēdu stāvot rindā uz tualeti pirms starta, tad, iespējams, ka viena izkritusi, bet var jau gadīties, ka arī to apēdu. Tagad domāju kāpēc nepajautāju Ievai ar Andri, bet es laikam biju tik pārsteigta, ka meklēju un iedomājos, ka man laikam nevajag. Domāju, ka viņiem varu paprasīt dzērienu, bet nojaušot, ka tas ir tas dzēriens ar elektrolītiem, kas man grūti iet iekšā, izdomāju neprasīt.

Ja neko nejaucu, tad šī ir Artūra bildētā bilde. Tā vien izskatās, ka viņš čībiņās nav sastopams nevienā bildē, bet tikai atmiņā.

Un lūk arī manas Jaunmārupe skrien! atbalstītājas. Ieraugot mani, atmiņās palicis kā milzīgs sajūsmas spiedziens. Kas ļoti satraucošs, pie šī maksimālais smaids un nevajag vairs par to domāt. Kādu brīdi meitenes ar mani skrēja un jautāja jautājumus. Grūti jau bija atbildēt, bet es neiespringu, kad bija vieglāk, tad atbildēju, kad grūtāk, tad mani saprata.

Tad meitenes attopoties, ka tik ilgi jau skrien, izlēma doties uz finišu un sagaidīt mani tur. Atsveicinājāmies un viņas devās. Es domāju, ka pēc pirmā pusmaratona – Evijai noteikti, varēja būt diezgan grūti (man bija), bet viņa tāpat atbalstīja. Nezinu vai pēc maratona būtu spējīga iet kādu sagaidīt, kurš skrietu ilgāk. Labs jautājums. Nezinu. Bija traki grūti un domāju, ka varētu arī neaiziet. Par to domāju tagad, tad domāju, ka līdz finišam vairs pavisam maz. Kad noskrēju lejā no Vanšu tilta un pagriezāmies pa sarežģīti lokāmā bulvāra nosaukumu, Andris pierunāja mani iedzert elektrolītu dzērienu. Sapratu, ka želeju vairs nav. Ūdeni negribu. Kā abi ar Ievu teica, ka tagad līdzens, jāiedzer.

Tālāk jau skrējiens garām dzirdinātavai, vairs neko neņēmu, jo biju jau apčubināta un padzērusies. Pagrieziens gar Brīvības pieminekli – tur vēl bija viens dežurantu pāris, kas tērpies tautas tērpos. Spēka vairs dot pieci nebija. Skrēju uz priekšu un tur mans dārgais vīrs mani sagaidīja un uzknipsēja, manuprāt skaistāko bildi no skrējiena. Nemaz nevar redzēt, ka tās jau ir maratona beigas. Tik simtgadei par godu. Tik patriotiski.

Valparaiso Photography jeb Roberts Ivanāns mans vīrs un atbalstītājs!

Finišs jau ir tik tuvu. Šeit Andris ar Ievu apbrauca apkārt Brīvības piemineklim un mani atkal sagaidīja un pavadīja tālāk. Brīvības ielas sākumā, savācu enerģiju un varēju pacelt ātrumu līdz 6min/km (izklausās nožēlojami), bet arī tas tikai intervāla veidolā, bet šķiet, ka pēc tam pat palēninoties skrēju ātrāk kā gar Brīvības pieminekli. Pirmajā reizē skrējiens līdz apgrieziena punktam šķita garāks, bet tagad nonākot līdz apgriešanās vietai, bija palicis tikai viens koris, kas laikam gaidīja nākamās distances. Pārējie bija paklīduši. Pirmajā aplī ļoti skaisti dziedāja un bija ļoti patīkami. Skrējiens atpakaļ. Jūtu, ka parādās duka un šķiet atkal nedaudz paātrinos (nezinu vai to var redzēt Garminā vai tas ir tikai galvā), bet kļuva vieglāk. Paskrienot garām Dzirnavu ielai pēkšņi sajutu, ka manu ikru ir saķēris nestiprs, pa ikru staigājošs krampis un arī otra kāja ir uz robežas. Nekad tā nav bijis, tāpēc panika, bet labi, ka Ieva tur ir ar Andri, kas man saka, ka nekas daudz vairs nav palicis. Viņi redz, ka pamainot soli, turpinu skriet. Temps gan samazinās. Saprotu, ka sākās 42.km, duka būtu, bet nespēju morāli pāriet uz normālu skriešanu, jo liekas, ja savilks vairāk, tad būs jāapstājas. Tā kaut kā pa vidu skriešus rāpoju finiša virzienā, ik pa brīdim baidoties, ka 4h baloni mani panāks, bet atpakaļ neskatos, jo zinu, ka daru, ko varu.

Ieva ar Andri atvadās no manis pirms ieskriešanas Vecrīgā. Viņi uzsauc – izbaudi, finišs ir Tavs! Tas bija tik spēcīgi. Saprotu, ka tā ir. Lēnām piemirsu par bailēm no stiprāka krampja un pilnībā pāreju uz parastu skriešanu. Pirms pagrieziena jau pielieku soli parastajā skrējumā – dzirdu svešinieka uzmundrinājumu – kāds skaists solis, turies, turies (vai kaut ko no tās sērijas). Tad pagrieziens un iepriekšējos gados finišs bija daudz tuvāk. Tagad sajutu pretvēju, kurš pamanījies ieskrieties. Kad finišs jau labi redzams, redzu, ka mani mīļie atbalstītāji jau milzīgā sajūsmā sauc stāvot pirms nožogojuma, kas dod milzīgu spēu un pacēlumu. Un tad, kas negaidīts – kāds no aizmugures grib mani apdzīt, bet man asinis pavisam uzdzenās un es pielieku soli, bet kājas pavisam nav vieglas finiša spurtam. Tas “kāds” vēl izrādās vīrietis un viņu sprinti vienmēr ir ātrāki par mani. Ar meitenēm vēl var pacīnīties, es zaudēju, bet jutos lepna, ka bija spēka pēdējos metros vēl cīnīties. Ka pietika spēka!

Šajā bildē ir daudz emociju. Daudz atmiņu, dzirdu pat skaņas finišā. Es cīnījos. Zem attēla ir redzams čipa laiks un vieta savā vecuma grupā. Es lepojos, ka pat vieta starp sievietēm ir pirmajā simtā. Spriežot pēc dalībniekiem grupā, starp Latvijas skrējējām savā grupā man sanāca pat 12. vieta (tas tik tā spēlēšanās ar skaitļiem, kas visu šo padara vēl emocionālāku).

Tālāk finišs. Laime. Medaļa. Rozīte. Un Rimi maisiņš. Un grūtums pa īstam. Sapratu, ka stāvēt nedrīkst. Krist gar zemi nevajadzēja, tāpēc vienreiz noliecos, lai saprastu, ka esmu apstājusies un sajustu kā jūtas mana mugura, bet bija labi un tāpēc gāju uz priekšu. Pastaigāju viena gar krastmalu. Domāju, kur varētu pielikties. Kur ir tā solītā masāžas zona ar uzkodām tikai maratonistiem, bet tādu nevarēju atrast. Tad ieraudzīju Villiju – apsveicu viņu, lai arī pēc sejas skrienot bija skaidrs, ka viņam mērķi sasniegt neizdevās, tāpat kā man, bet labs darbiņš bija padarīts un pārdzīvot nebija vērts. Viņš jautāja kā man. Teicu, ka sūdīgi. Tālāk jau atnāca mana atbalsta komanda – Jaunmārupe skrien!, Andris ar Ievu. Tad jau sēdēju zālītē, jo tā vienkārši bija vieglāk. Tad pēkšņi pulkstens paziņoja, ka mans telefons tuvumā un es teicu: “Meklējiet Robertu, viņš ir kaut kur blakus”. Tā arī bija.

Foto: Andris Ponomarenko

Foto: Andris Ponomarenko Man daudz cilvēku atbalsta, fonā džekiņš viens. Pamanīju tikai bildē.

Foto: Roberts Ivanāns

Foto: Irēna Gedroviča

Pēc uzrakstīšanas atceros, ka vēl bija moments, kur vīrs man deva magniju un pirms tam bija saticis Kasparu Pētersonu, kurš teica, lai Roberts paejot man pretī, ka esot ļoti grūti.

Vēl vairāki momenti, kur Ilze Limanāne ar plakātiem atbalstīja savējos, bet pieņēmu par palīdzību arī sev!

Ivanu pieminēju, bet tas tiešām bija patīkami, tāpēc atkārtojos.

Pēc skrējiena pamanīju ierakstu FaceBook. Mani aizkustina atbalstītāji. Pārsteidz!  Paldies visiem. Arī tiem, kas nav pieminēti.

Atziņas pēc maratona:

1. Noteikti skriešu vēl maratonu!
2. 3h 45min maratonā man noteikti ir pa spēkam
3. Nepieciešams satrenēt kājas un korsetes muskuļus stiprināt, tad beigas būtu ievērojami ātrākas
4. Kēgela vingrojumi jātaisa visām sievietēm un īpaši tām, kas dzemdējušas, neskatoties uz fizisko aktivitāti un formu.
5. Maratons līdz 4h nemaz nav tik slikts rezultāts – sagadījās, ka biju ātrākā komandā un komanda ierindojās otrajā vietā sieviešu maratona komandu konkurencē!
6. Ļoti priecājos, ka savu maratonu noskrēju ātrāk par Uģi Jokstu (pirms gada kopā skrējām savu pirmo pusmaratonu, viņš bija nedaudz ātrāks, šoreiz es biju nedaudz ātrāka), par Armandu Simsonu un pat par Kasparu Gorkšu.
7. Vēl vairāk pārliecinājos, ka atbalsts ļoti palīdz. Ja viss pulveris jau nav izšauts, tad atbalsts dara brīnumus. Reizēm nomierina blakus esošais miers (situācija ar krampi, kas ir pilnīgs jaunums, kaut kas nezināms).
8. Man bija daudz palīgu gatavošanās procesā, tomēr pats interesantākais ir tas, ka pati sevi pazīstu vislabāk. Visu dzirdu, bet rīkojos pēc tā kā sevi pazīstu un rezultāts ir labs.
9. Jāatzīstas, ka vēl nav pagājusi nedēļa, bet es gaidu jau nākamo maratonu (var gadīties, ka tas būs ātrāk kā es domāju, jo komandu kausā iespēja laimēt maratona dalību Berlīnes maratonā septembrī).

This slideshow requires JavaScript.

Sajūtas pirms #manspirmaismaratons

Rakstīšu šeit, varbūt palīdzēs. Svētdien ir maratons, šodien otrdiena. Neesmu nevienā sportā iesaistījusies divas dienas. Šodien pašsajūta bija labāka – muguras lejasdaļas sāpes, kas neļauj ērti kustināt kāju, šķiet ir pametušas, bet tad vakarā nevainīgs 5km gliemeža skrējiens, kas  sagriež manas sajūtas un sagrauj cerību uz 3:45min.

Izgāju skriet kompānijā. Ar pirmajiem soļiem ir skaidrs, ka velk muguru, bet skriet var, katrā solī jūtu, reizēm vairāk un reizēm mazāk. Ap kādu trešo km kārtīgi jutu jau celi, ceturtajā km kustējos līdzīgi ātri, bet tīri no papēža ar taisnu kāju, jo turpināt skriet vienkārši vairs nevarēju. Izteiktas sāpes. Arī pēc skrējiena sāpes celī un mugurā jutu.

Pirms devos skriet aizgāju pie dakteres uz konsultāciju. Tika izslēgtas nieres. Par cik nekas nesāpēja, neko vairāk pārbaudīt arī nevarēja. Jautāja par sajūtu vēderā, teicu, ka reizēm jūtu. Aptaustīja un teicu, ka vēl jāizslēdz būtu ginekoloģija. Visa dzīve turpināsies pēc maratona, arī citus ārstus apmeklēšu pēc tā. Pašreiz jūtos kā savu dzīvi iesaldējusi. Triatlona treniņos taupos, neapmeklēju visus treniņus. Tikai skrēju un reizēm aizgāju uz baseinu. Jā, bez maratona mani vēl satrauca ģimenes labsajūta, kas tomēr savā ziņā cieš no manas biežās prombūtnes un peldēšana, jo augustā ir jāvar nopeldēt priekš manis šobrīd nopietna distance.

Kā jau man raksturīgs. Man panika – dalos ar savu paniku ar tiem, kas var man palīdzēt. Pirmā, kam uzrakstīju bija Liene – trenere no triatlona. Aprunājāmies, skaidrs, ka attālināti palīdzēt nevar. Otrā, kam rakstīju bija mana skriešanas palīdze – viņai nav nekādu jautājumu, viss skaidrs – bailes no maratona un tāpēc arī tādas sajūtas. Atceros bailes no pirmā pusmaratona un sajūtas, atceros gatavošanos Valmierai un satraukumu – jā bija daudz dīvainību, bet šī nav viena no tām. Man tiešām ļoti sāp, nevis tikai sajūta, ka jūtu, kas rada tādu piesardzību. Gribu, bet nevaru viņai piekrist. Tāpēc rakstīju Raivim – treneris (man zināms kā Jaunmārupes bezmaksas treniņu vadītājs). Viņš piezvanīja un uzdeva daudz jautājumus, iztaujāja kur kas sāp un vēl visu ko. Piekrita man, ka tas nav no satraukuma (hjuuuu). Vismaz kāds (pēc sajūtām), kas palīdz. Lika uztaisīt vienu vingrinājumu un aprakstīt sajūtas telefoniski pēc tam. Sarunājāmies par rīcības plānu sazvanīties nākamajā dienā. Viņš arī piezvanīja un teica, ka esot vēl pakonsultējies ar LOV (Latvijas olimpiskā vienība) ārstiem un pēc manis stāstītā, man vienkārši ir jāatsakās no skriešanas un velo līdz maratonam. Teorētiski varētu pieļaut baseinu, lai domājot pati. Teica, ka nedos man cerības, jo liela varbūtība, ka maratonā līdz galam nenoskriešu. Bet – tas deva man mieru. Es sāku justies daudz labāk.

Pēcāk zvanīja tētis papļāpāt. Pastāstīju šo – viņš man teica, ka iespējams vēl nav laiks noskriet man maratonu. Mēs aprunājāmies un teicu, ka noteiki mēģināšu. Ļoti pāri sev nedarīšu, bet finišēt ļoti gribu. Arī šī saruna mani nomierināja, jo pēkšņi sapratu, ka iespringstu par lietu, ko nevaru mainīt. Izdomāju, ka man būs lielisks piedzīvojums, kurā, iespējams, būs otrais DNF manā mūžā, bet ceru uz brīnumu 🙂

Vēl pirms sarunas ar Raivi, man bija WhatsApp čats ar Ievu un Andri – maniem lielākajiem sporta atbalstiem ikdienā, ko bieži, nepamatoti nepieminu. Viņi vienmēr ir man kaut kur tuvumā. Vienmēr atbalsta, pat nevajag meklēt. Paši piedāvājās. Zelts! Īsāk sakot, savas bažas, bailes un satraukumus izklāstīju arī tur. Tajā brīdī, kad jau biju nogurusi no sevis, “palaidu vaļā” un teicu, ka lai vai kā, man noteikti būs lielisks piedzīvojums. Šo nevar apgāzt nekas! Piedzīvojums tas būs jebkurā gadījumā un šī atklāsme ir fantastiska. Es ar nepacietību gaidu savu startu un ar interesi domāju kā tas būs skriet maratonu. Ceru, ka tikšu līdz finišam un iegūšu lieliskāko simtgades Lattelecom maratona medaļu ar lielāko emocionālo un ieguldītā darbu svaru savā dzīvē!

Man likās, ka šo svarīgi uzrakstīt, jo rakstot meklētājā #manspirmaismaratons variācijas, vēloties izlasīt kaut ko par satraukumu, neko emocijām bagātu, nobijušos un tādu kā man, neatradu. Atceros, ka reiz lasīju Madaras Marijas Muižnieces pēdējo bloga ierakstu pirms viņas pirmā maratona – tur bija pateicības par atbalstu, par to, ka viņai ir sajūta, ka viņu nēsā uz rokām. Ziniet man arī tā ir. Varbūt vēl ierakstīšu kaut ko iepriekšējā vakarā pirms starta, bet zinu, ka uzrakstot šo esmu gatava savam pirmajam pilnajam maratonam 42.195km garumā!

05.05.2018 #esesmustirnubuks šoreiz vairāk par Susuriem un pārdomas par rīcību, kad trasē kādam trauma…

Šis posms sākās ar šaubām. Daudz šaubām. Šķieti par visu., kas saistīts ar skriešanu. Vispirms – pēc Daugavpils pusmaratona personiskā labākā rezultāta (tautā PB), divas dienas pirms starta, izteikti sāp ceļa mala. Ejot gandrīz jāklibo. Ne pirmo reizi, parasti miers palīdz, bet šoreiz bija savādāk, bet starta dienā nejutu. Pēkšņi parādījās sajūta, ka pazūd skriešanas prieks, lai arī iedomājoties par savu pirmo maratonu, skaidri zinu, ka gribu to noskriet. Šaubas radīja arī tas, ka ieradāmies bez “aukles” bērniem, bet zināju, ka teorētiski vajadzētu būt kādam no “Jaunmārupe skrien!”, kas pieskatīs bērnus, bet iepriekš sarunāts nekas nebija. Braucam uz Stirnu Buka skrējienu, jo meitām iegādāta dalība Susura distancē un vīra bildes domāju, ka arī jau gaida skrējēji un skriešanas entuziasti. Meitām pirmajā Stirnu Buka posmā šogad nepietika medaļas, tāpēc dalība un medaļu iegūšana šoreiz bija īpaši svarīga. Man arī iegādāts abonements. Iekšēji jūtu, ja būs iespēja un bērnus kāds pieskatīs, tad noteikti skriešu. Vēl ir iekšējā sajūta, ka jāskrien, jo kas gan vēl, ja ne baudas skrējiens Stirnu buka pasākumā spēs atjaunot prieku skriet.

Ogrē un sacensību centrā ierodamies ļoti laicīgi. Iepriekšējie brīdinājumi par laicīgu ierašanos tiek ņemts vērā un vēl stundu pirms starta jau esam klāt, lai arī pat numuri nav jāizņem. Tos izņēmām jau iepriekšējā dienā Dominas Sportland veikalā. Varēju sarunāt, ka numurus izņems kāds cits, bet priecājos iepriecināt meitenes. Doties kopā, iegādāties sen kārotās končas no aparāta un saldējumu. Viņas bija ļoti priecīgas!

Atgriežoties pie sacensību dienas. Skaista saulaina, bet ne karsta diena. Pavasarim silta, tomēr pavēsa diena no rīta, ja neesi skrējienā. Lēnām saprotam, kur kas atrodas. Meitenes pēkšņi izdomā, ka grib frī kartupeļus. Neviena klienta pie ēdienu teltīm vēl nav. Vīrs šaubās, jo mazajām starts pēc 45 minūtēm. Saku, lai pērk, jo no rīta nebija apetītes un Tērvetē skrēja nosacīti, ar garām pauzēm. Viņš padomāja un piekrita.

Tad saprotu, ka ir auzas un daba sauc. Šķiet, ka sacensību centrā vēl nav daudz cilvēku, bet tas laikam tāpēc, ka visi stāv rindā uz labierīcībām.

Šoreiz Susuriem starts savādāks. Esot jāiet uz starta vietu (pasaku pilsētiņu) apmēram 20 minūtes, tāpēc jāpulcējas nevis 11:00 (starta laiks mājaslapā), bet 10:30. Šo biju palaidusi garām, bet neiespringstu, jo esam laicīgi, jo visu varam paspēt (ja vien rindas uz tualeti būtu īsākas vai arī meža pieturas būtu vieglāk atrodamas). 10:30 jau stāvam gatavībā un esam gatavas iet uz starta vietu. Bungu ritms, kas sāk spēlēt, liek dejot manām kājām. Drīz man pievienojās abas meitenes. Tā izpildījāmies, līdz sākam iet. Visu ceļu mūs pavada bunku ritms. Man ļoti patīk ritmi un šis man ļoti patika. Ar meitenēm tāds parādes noskaņojums.

Bija jocīgi, ka Susuru starts nav sacensību centrā! Mazākā nevarēja nostāvēt mierā un sagaidīt startu pasaku pilsētiņā ar daudz koka figūrām un aizrāvās ar koka čūskas figūru, ložņājot pa to, jo aizkavējāmies pirms starta. Bija kārtīgi jāsauc, lai varētu startēt barā ar visiem.

Šoreiz, salīdzinājumā ar Tērvetes posmu, mazā bija gatavāka skriet un skrēja daudz vairāk, savukārt lielajai meitai vajadzēja ieskrieties un sākums bija grūtākais. Tad pēkšņi mēs pamanījām Selgas cepumu un to apdzinām. Milzīga sajūsma par šo personāžu. Mēs strauji pagājām viņam garām, bet tad negaidīts pavērsiens – Selgas cepums apdzen mūs un lielā ātrumā uzskrien kalnā. Nu to tā nevar atstāt! Jāskrien tam pakaļ – tas nekas, ka kalnā, tas nekas, ka grūti. Mazā pa priekšu, kas nogurst, tad pagaida un tad atkal aizskrien pa priekšu.

Cepums esot ātrs – secina meitenes. Esot jātrenējas. Šobrīd abas gatavas to darīt un ir apņēmības pilnas. Kalns lejā. Vēl nedaudz meža takas un tad jau pagrieziens, tad ceļš un tad jau skaidrs, kur finišs. Mazā uzņēma iespaidīgu tempu, salīdzinot ar apkārt skrienošajiem. Iespaidīgi! Pa ceļam dzirdu ovācijas, kas veltītas viņai no līdzjutējiem un komentāri, bet visi atbalstoši. Vēl pēdējā apstāja, tad sprintiņš līdz finišam. Šeit daudz līdzjutēju, kuri visi plaudē un uzmundrina. Tiešām ātri un skaisti! Savukārt mēs ar lielo meitu ar baudu un smaidu tikām līdz finišam, kur satikām mazo māsu. Es jūtos ļoti lepna par savām dāmām! Viss ar prieku un pēc pašu vēlēšanās. Vēl fotogrāfija ar Loti un kārtīga apdāvināšana. Maizīte, konfekte uz kociņa, ūdens un šokolādes sieriņš Baltais. Protams ilgi gaidītā medaļa. Lielajai meitai pirmā medaļa mūžā! Man bija liels prieks.

Tālāk devāmies uz Jaunmārupe skrien! ierasto tikšanās vietu. Tur satiekot to drosmīgo vīrieti, kurš pieskata Jaunmārupes bērnus. Visi mani pārliecina, ka droši varu skriet, ka bērni būs pieskatīti un viss būs kārtībā. Esmu mazliet noraizējusies, jo viņas nav pieradušas būt patstāvīgas (viņām netiek dota tāda iespēja). Devu norādījumus, pēc kā var atpazīt tikšanās vietu. Aizsūtīju meklēt vēl vienu Susuru dāvanu – bezmaksas saldējumu. Ar pirmo reizi neatrada. Tad gājām kopā. Nostādināju viņas rindā pēc saldējuma un pati jau steidzīgi devos uz starta vietu.

Valparaiso Photography – vīrs mani knapi noķēra, jau gāja meklēt nākamo “spotu”, jo domāja, ka mani palaidis garām.

 

Starts! Sāku ārkārtīgi lēnām un mierīgi. Pavisam lēnām un nesteidzīgi paskrēju garām nūjotājiem. Tad skrēju kopā ar skrējējām, kuras no sirds baudīja skrējienu. Šeit nebija neviena, kas būtu pārķēris startu vai satraktos par rezultāta laiku finišā. Pilnīgi cits Stirnu Buks. Aizmugurē ierunājās viena labi nostādīta sieviešu balss, kas izteica skaļi to, ko daudzi tikai nodomāja: “Pirmajā posmā, visas puķes bija dzeltenas, šajā tikai baltas”. Tad nodomāju, ka pirmais šā gada Stirnu buks bija TIK emocijām bagāts, ka atmiņās puķu krāsai vairs nepalika vietas vai arī biju tik ļoti sakoncentrējusies uz skriešanu, ka puķu krāsai uzmanību nepievērsu, bet atceroties Tērvetes posmu, balsij ir taisnība. Patīk man šī baudas klase aizmugurē.

Tā es viegli skrēju. Izretojāmies, apdzinu vēl vairākus ātrākus nūjotājus un skrējējas (tiešām tikai sieviešu dzimuma). No skrējiena atcerējos mirkli, kad ieskrējām mežā un TO īpašo meža smaržu. Atceros, kā mierīgi skrēju jau pa meža ceļu un iegrimu domās. Par tuvojošos savu pirmo pilno maratonu. Par ceļu sāpēm, kas mani atkal noķērušas. Domāju par to, ka mana skriešanas palīdze vispār domāja vai mani laist skriet tajā dienā. Domāju vai man tiešām vajadzēja iet uz startu un skriet. Atcerējos atgādinājumus, ka jāskrien ir ļoti prātīgi, lai var paspēt atjaunoties līdz maratonam. Un tajā brīdī mani pamodināja sprinta etapa kalns.

Privātais arhīvs – bilde no kāda dalībnieka telefona ar tiem, kas no Jaunmārupe skrien! vēl nebija aizlaidušies mājās.

Серёзно?!?!?! Tiešām?!?!?! Šķiet to pateicu pat skaļi. Pirms ieraudzīju sprinta kalnu, biju domājusi, ka šo varētu pamēģināt ātri uzskriet, ja jau skrienu tik izcili lēni. Sāku pārdomāt. Atkal iegrimu domās un tad pamanīju ceļa malā Agnesi. Atceros asaras viņas sejā un stipri nosvīdušu seju. Arī trīcošu balsi. Izrādās viņa neveiksmīgi nokritusi un kārtīgi satraumējusi potīti. Pirms manis pie viņas bija pieskrējusi viena cita meitene, kas vairākkārt pārliecinājās, ka es ar viņu palikšu. Agnese stāstīja, ka esot bijis melns gar acīm, ka nevarot piecelties. Ka esot bijusi pat slikta dūša. Esot bijis arī krakšķis. Nez kāpēc tieši pirms šī starta biju pamanījusi, ka uz starta numuriem ir organizatoru telefona numurs, kur arī zvanīju. Šī bija arī tā diena, kad man līdzi skrienot bija telefons. To ņemu līdzi pat ļoti reti. Nekad neesmu bijusi situācijā, kad ir jāpasaka, ka vajadzīgs transports, jo satraumēta potīte. Neatceros ko teicu, bet atceros, ka mani nesaprata. Tad pamanīju, ka pie mums ir pienācis puisis ar rāciju. To pratu telefona sarunā izskaidrot. Atkal pārliecinājās, ka viss ir kārtībā, ka problēma tiek risināta, ka par šo jautājumu var nesatraukties. Puisis sazinājās ar vairākiem gan pa rāciju gan telefoniski, līdz sarunāja kādu, kas var aiztransportēt Agnesi pie ātrās palīdzības mašīnas.

Mums bija jātiek līdz ceļam. Redzēju, ka Agnese var atbalstīties pret kāju, nodomāju, ka nebūs tik traki. Vismaz tas deva cerību, ka nebūs nekas nopietns. Agnese jau sāka smaidīt un jokot. Šīs situācijas rezultātā izbraucu ar kvadraciklu un tiku pie fizioterapteita, kas mani nomierināja par manu celi, tas liek domāt, ka daru pareizi. Arī pēc sacensībām obligāti ir jāatsildās un jāizstaipās – es to vienmēr daru pirms un pēc treniņa, pirms sacensībām kā likums, bet praktiski nekad pēc sacensībām. Man galvā ir kosmoss. Pazaudējos kaut kur, tad liekas, ka ir tik daudz kas jāizdara, tad jāpaēd un tad jau liekas, ka atsildīšanās par vēlu. Būs jāsavācas pēc finiša, lai atsildītos, savādāk var diezgan nopietni nobīties.

Tikšanās ar Agnesi un potītes situācija man raisīja diezgan lielas pārdomas. Ziniet? Parasti es nebūtu palikusi ar Agnesi un turpinājusi sacensības. Es paliku ar Agnesi, jo biju nobijusies par savu celi, gaidāmo pirmo maratonu, mieru nelika arī tas kā mani bērni tiek galā bez manis 🙂 Un tas, ka man vienkārši nebija vēlmes skriet. Man bija attaisnojums, lai neskrietu. Pēc situācijas saprotu, ka atbalsts šādās situācijās ir ļoti svarīgs. Reizēm vienkārši palīdz justies nedaudz labāk. Man tagad ir neērti pašai savā priekšā un pārdomas kāpēc tā. Man nav pieredzes ar nopietnām traumām un līdzīgām situācijām. Noteikti viņa kaut kā būtu tikusi galā arī bez manas palīdzības, bet viņai tas nav jādara. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam komanda. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam līdzcilvēki. Šādas situāijas ir ārkārtīgi svarīgas. Tās mūs māca un liek pārdomāt savu rīcību un rīcības motīvus. Es neesmu uz rezultātu orientēts cilvēks, bet man būtu licies, ka viņa pati tiks galā un man būtu taisnība, bet tur ir kas vairāk. Kas tāds, ko grūti aprakstīt. Mācība citai līdzīgai reizei (ceru, ka tādas nebūs).

Atgriežoties sacensību centrā, sapratu, ka man ir ļoti patstāvīgas meitenes, kas beidzot ir iemēģinājušas visas piedāvātās bērnu atrakcijas un jāsaka, ka grūti bērnam tur būtu nepaēst. Cik daudz dažādas cepumu pakas un crispy maizītes viņas bija dabūjušas. Šķiet nogaršojušas visu Selgas produkciju un priekš sevis arī atklāju, ka tās bundžiņas ar pilngraudu cepumiem ir tīri neko. Pat cukura, tur ir diezgan maz, tomēr kalorijas gan netrūkst.

Mājās aizbraucu daudz mierīgāka. Biju noskaidrojusi par celi. Šķita, ka pārdzīvot par to, ka pagaidām skriešana nav lielākā vēlme ko darīt, arī vairs tā nesatrauca, jo likās, ka tas pāries. Gribu noskriet maratonu. Sapņoju par to. Ir pagājis jau kāds laiks, kad šo rakstu un esmu pilnīgi nomierinājusies. Noskriešu maratonu tikai tad, ja nebūšu pārlieku uzvilkta. Ja spēšu atpūsties un izgulēties. Tas, ko tagad ļoti ievēroju – nekādu darbību uz miega rēķina. Pašreiz man tas ir svarīgākais un šķiet tieši tas pietrūka pirms Ogres Stirnu buka.

#TavsPirmaisTriatlons

Katru reizi stāstu par to cik daudz vairāk laika man vajadzētu, lai varētu visu paspēt un visu aprakstīt tieši tā kā es vēlos. Arī šoreiz ir tā diena. Ir pagājis viens velotreniņš (bija vairāk, bet tikai vienā daļēji piedalījos). Divas peldēšanas un viens skriešanas treniņš (uz otru netiku). Paralēli Stirnu Buks Buka distancē uz ātrumu un BigBank Skrien Latvija Daugavpils posms ar pusmaratonu. Vēl esmu sasniegusi sākumā plānoto svaru un skatos kā izdosies to noturēt, tātad mainījies dienā apēdamo kaloriju skaits. Tāpat pārdomas ar kofeīnu un līdzīgiem izstrādājumiem. Par skrējieniem un uzturu rakstīšu atsevišķi, par triatlona treniņiem šajā rakstā apkopots dienasgrāmatas ieraksts.

Sāksim ar velo. Tas ir vienkāršāk, ar nelielu piesardzību skatos uz velobraukšanu pirms maratona. Ņemot vērā, ka neesmu pieradusi braukt ar velo, tad pieļaujamas vieglas slodzes, lai pēkšņi maratona vidū nenokristu tā, ka nebūs iespēja finišēt. Mani ir sabaidījusi mana palīdze skriešanā, bet pārrunājot ar viņu sapratu, ka vieglas slodzes, kas ir kā atslodzes var taisīt, bet nepārcensties, lai pārlieku nepārslogotu neierastos muskuļus, kas radot tādus draudus. Maz no tā saprotu. Zinu tikai, ka tiem, kam pieredze var uzticēties un šo saprotu. Viss ir atkarīgs no slodzes lieluma.

Velo treniņā piedalījos tikai vienā un tajā daļā, kas notika laukumā. Treniņu vadīja Igors, kurš sākuma ievadtreniņos piedalījās diezgan maz, jo bija kaut kādā triatlona treniņnometnē ārpus Latvijas. Sākumā tika izlikti konusi, ap kuriem vajadzēja manevrēt. Saprotu, ka dažāda lieluma un grūtības pakāpes, kas jāizbrauc bija visiem. Tad bija interesants uzdevums, kur vajadzēja paņemt pudeli no spaiņa, izbraukt līkumu un atgriežoties nolikt atpakaļ. To visu atrodoties uz velo un kustībā. Tālāk man patika uzdevums, kas atkārtojās trīs reizes – bija nepieciešams noturēties aplī visiem uz velo. Aplis arvien tika samazināts. Izstājās tie, kas pieskarās pie zemes vai izbrauc ārpus apļa. Šis patika tāpēc, ka pirmajā piegājienā visilgāk noturējos no visām meitenēm un izkritu kā ceturtā. Šo treniņi fotogrāfēja vīrs, tāpēc ir bildes ar ko padalīties.

This slideshow requires JavaScript.

Bija auksts laiks. Pirmo reizi braucu ar ķiveri, bet Igors nepārstāj atgādināt “No helmet no ride”, Andris aizdeva. Esmu ļoti pateicīga. Man neizdevās sagādāt sev bikses ar polsterējumu, tāpēc izlīdzējos ar tām, kas ir, bet nepaveicās. Nokritu un saplēsu bikses. Dabūju labu nobrāzumu un arī saplēsu labas bikses. Legingus. Jau sen vajadzētu iegādāties, bet visu laiku ir kaut kas tāds, ko vairāk vajag.

Kopā ar mums bija arī mazā Emīlija un lielā Gabriela 😀 Emīlija nepārtraukti mani uzmundrināja un šķiet interesanti, bet viņa bija absolūtā sajūsmā par mani uz velo. Drīz iemēģinājām arī ar viņa braucienu uz divriteņa. Jāakārto. Cerams, aizies viņai tā lieta. Ar Gabrielu ir nedaudz sarežģītāk, bet tas ir cits stāsts.

Tālāk par skriešanu. Visgrūtāk rakstīt, jo jūtos diezgan stabili šajā distancē un tā ir vienīgā tāda. Sanāca pievienoties tikai vienam koptreniņam tur, kur jānoskrien 100km (desmit piegājienos) par godu Latvijas simtgadei – bezmaksas skrējiens katru otrdienu uz AB dambja. Biju tikai šī seriāla otrajā posmā, kur kopā noskrējām 10km ap 6min/km, lai arī ļoti prasījās vismaz 6:30min/km, jo iepriekšējā vakarā biju skrējusi nopietnākus intervālus. Bija jūtams izteikts sagurums. Uz treniņu braucām kopā ar Andri. Nolikām mašīnu pie ugunsdzēsēju depo un tālāk (ap 1km skrējām). Plānā bija ierakstīts 7-9km recovery, parasti tas nozīmē skrējiens līdz 130. Šeit sanāca ap 150 pulss, distance kopā no mašīnas līdz AB dambim, skrējiens un skrējiens uz mašīnu drusku virs 11km. Tātad ātrums pārsniegts, kilometrāža pārsniegta un rezultātā sāpošs celis. Sāp tā vieta pie pārslodzēm, bet šoreiz sāpēja tā, ka pa trepēm bija grūti noiet un divas dienas nevis tikai nākamās dienas rītā. Par laimi skriešanas treniņi nebija plānoti un kāja atguvās līdz nākamajam skrējienam.

No šī skrējiena biju gaidījusi, ka skriesim lēnāk un būs arī kādas kopīgās aktivitātes, vingrinājumi vai kas tāds, bet tas bija nākamajā treniņā uz kuru netiku ģimenes apstākļu dēļ. Jau uz iesildīšanās treniņiem skriešanā nebiju, atkal izlaidu. Šķiet ļoti vērtīgi, bet, diemžēl, netiku. Žēl, ka tā, bet neko nevar darīt, ģimene tomēr ir svarīgāka par visiem treniņiem.

Bilde no 100km.lv Facebook lapas. Diemžēl, bildes autoru neatradu.

Man kopumā patika kopskrējiens, ja vien nebūtu tik nogurusi no iepriekšējās dienas intervāliem. Patika, ka parunājām ar Jāni par pulsa zonām un skriešanas plāniem triatlona ietvaros. Zini, ir tā sajūta, ka kaut ko par skriešanu jau zinu, tāpēc centos saprast kā tur ir, tieku uztverta kā iesācēja (1,5gadi regulāras skriešanas, var būt arī iesācēja), lietas tiek stāstītas vispārēji, ko no tā visa paņemt, nezinu savas pulsa zonas – tā gan izrādījās nepatiesība, kad Lienei iedevu savus veloergonometrijas rezultātus, viņa manā Garmin kontā salika pulsa zonas. To pamanīju pēc Daugavpils pusmaratona. Būtu bijusi priecīga, ja tiktu par to painformētu, bet pieņēmu kā faktu un tagad zinu, ka lielāko daļu treniņu skrienu intervālus sarkanajā zonā un lielāko daļu pusmaratona arī noskrēju sarkanajā zonā, bet par to nākamajos rakstos.

Peldēšana – manā gadījumā smagākā distance. Milzīgs izaicinājums un ļoti daudz ticības un uzmundrinājuma vajag sev, lai izturētu katru treniņu. Vēl, neizdodas pilnvērtīgi pievērsties peldēšanas treniņiem patstāvīgi, lai apgūtu nodarbībās teikto (pagaidām tikai koptreniņi). Tas gan ir saprotams, jo es tomēr gatavojos maratonam un tā man ir prioritāte. Gribu noskriet savu pirmo maratonu un ne vienkārši noskriet, bet ar laiku 3h 45min. Apzinos, ka tas var būt man par smagu, bet es laikam riskēšu.

Tātad – peldēšanas koptreniņi tagad ir bijuši divi un šajā laikā (kamēr nerakstīju) bija arī viena vai divas patstāvīgās peldēšanas – pirms koptreniņiem). Pirms koptreniņiem peldēju un atkārtoju visu kas man bija mācīts. Saskāros ar to, ka nesanāk. Pārsteidzoši, bet nesanāk. Es gribu peldēt, bet jāmācās elpot un vajadzēja kādu kas palīdz. Eksperimentēju, gribēju apjautāties sievietei, kas sēž pie Piņķu peldbaseina, bet nesaņēmos. Pirmajāno tām divām reizēm, es domāju, ka viņa seko kārtībai. Otrajā redzēju, ka viņa puišeli dzenā šurp un turp, interese par kvalitāti nulle, tikai dzenāja viņu ar baseiniem. Nepatika man tā, tāpēc izlēmu nejautāt. Blakus celiņā ļoti skaisti (manā izpratnē un pēc manas saprašanas) peldēja viens vīrietis. Kādas trīs reizes noturējos un viņam neko nejautāju.

Pirmais koptreniņš bija ar Lieni. Diezgan grūti saprast, ka esi vājākais un lēnākais, īpaši ar dēlīti un vicinot tikai kājas. Nekādas kustības uz priekšu. Trīs baseinus nopeldēt kaut kā, bet tikt 50m baseinā līdz beigām, tas bija sasniegums. Tāda kā maza cerību dzirksts, ka viss varbūt nemaz nav tik traki. Nopeldot otro baseinu (sākumā bez dēlīša), likās, ka rokas atkritīs no noguruma, bet trešajā jau organisms pierada. Līdzīgi bija arī velotreniņā uz baikiem MyFitness zālē. Tad sekoja uzdevumi ar dēlīšiem un elpošanu. Šeit šausmas, visa mana cerību dzirksts tika norīta ar lielu daudzumu ūdens, kas nepārtraukti kaut kur aizķērās manā elpošanas sistēmā. Ja Piņķu peldbaseinā vēl kaut kā sanāca ar to elpošanu, tad Lienes vadītājā treniņā vienkārša panika. Varbūt tāpēc, ka peldējām pilnus baseinus un neliku kājas pie zemes? Dēlītis bija, bet varēja pieturēties arī pie tiem nožogojumiem starp peldceliņiem (šis izrādījās man jaunums). Tā mēģināju kaut kā kulties, stipri iepaliekot no pārējiem un visu laiku saņemot dunkas no kāda, kas man uzskrējis virsū un cenšās mani apdzīt. Nu nav jauka sajūta. Vēl kādu brīdi tā cīnījos, līdz dzirdēju, ka puisis saka, ka netiek galā ar elpošanu. Aprakstīja gluži manu situāciju – pati nevarēju aprakstīt ne tad, ne arī tagad. Tad atkal parādījās cerība, ka darīšu kaut ko savā līmenī, lai arī pavisam pamati un nekas labs tas nav, bet pamati vajadzīgi, bez tiem nekādi.

Sākām taisīt vienkāršas elpošanas zem ūdens. Tad sēšanās uz baseina dibena, tad Liene palaida puisi un gribēja laist arī mani, bet es sapratu, ka joprojām ar šo nebūs līdzēts. Stāvēju ar dēlīti un mēģināju saņemties vēl vienai bezjēdzīgai peldēšanai ar dēlīti, kur jāelpo un pirms mēģināju sapratu, ka nebūs. Tad gāju pie Lienes un lūdzu palīdzību – man jāsaprot kā elpot – mana doma bija pastāvēt pie celiņu robežas un likt galvu ūdenī elpot un tad to griezt uz sāniem. Lienei ideja patika, bet viņa ieteica paiet pie maliņas un iegulties ūdenī imitējot peldēšanu un tad izpildīt vingrinājumu ar galvas griešanu. Šeit atklājās, ka arī man ir ērtā puse elpošanai. Tā bija skaidri redzama. Ar otro piegājienu neērtajai pusei ļoti labi sanāca. Tagad biju gatava darbam ar dēlīti un peldēju 50m baseinu turp un atpakaļ ar dēlīti. Vairs neatceros kā mainīju puses uz kuru elpoju, bet man sanāca. Atceros to prieku un jaunu cerību, ka man sanāk. Nekādas panikas un viss tiešām labi. Tālāk bija aicinājums no Lienes peldēt to pašu bez dēlīša. Šeit parādījās jauna bezcerība. Nekas nesanāca un nodarbība bija jābeidz, jo tālāk desmit minūšu laikā ir jāizskrien cauri ģērbtuvēm un jāsaģērbjās, lai nav vēl jāpiemaksā.

Katru reizi peldēšanas koptreniņos Jānies pienāk un jautā: “Kā ir?” Katru reizi es atbildu, ka būs labi. Patiesībā tagad ir grūti. Vajag tai peldēšanai pieķerties tā no sirds, bet daži apstākļi man to līdz galam neļauj izdarīt.

Nākamā peldēšana, tajā pašā NBS baseinā un Igora vadībā. Man patika vairāk. Man patika struktūra. Visi ar vienkāršākiem vingrinājumiem tika novērtēti. Grupā B (tas apzīmē vājākos), tika izdalīti stiprākie un vājākie. Bija dažādi uzdevumi dažādiem peldēšanas līmeņiem. Likās, ka tiek strādāts pie problemātiskajām lietām mums pašiem nesakot par to, kas mums nesanāk, ka Igors spēja to novērtēt.

Tā pastāvīgā atpalikšana un tā aizrīšanās ar ūdeni, pastāvīgā sevis uzmundrināšana, ļoti nogurdina. Uzlabojumi ir, tie ir mazi un īslaicīgi prieciņi, kas kā svece, kura nevar aizdegties, ātri nodziest. Šeit pamanīju, ka ir grūtāk savākties. Vairāk gribas parādīt, ka man kaut kas nesanāk – tā it kā Igoram tas nebūtu redzams. Tā ir zemapziņa, bet tas gan bija vairāk tāpēc, ka es ceru, ka svētdienas grupa 10:00 savāksies, jo dienas vidus treniņiem, kas man ir TIK ĻOTI NEPIECIEŠAMI, ja ir mazi bērni, tiešām ir galīgi neizdevīgi. Man ir vajadzīga palīdzība. Un tas vairāk bija tās izmisuma sauciens, lai arī pašai muļķīga sajūta.

Pēc treniņa, Igors savāca visus un jautāja kas patika, kādi ieteikumi un kaut kā tā. Pie manis apstājās un es nevarēju neko pateikt. Tas bija tāpēc, ka tik ļoti biju sakoncentrējusies uz sevi, uz tādas vilšanās robežas, ka nesanāk un tāda cerību meklējuma. Es tā arī neko nepateicu, lai arī vēlāk zināju, ka man ir ko teikt. Vēl, mums visiem bija ieteikums iegādāties treniņpleznas un man arī deguna uzliktni (nezinu kā sauc, lai ūdens nelien degunā). Tāpat priekšdienām arī trubiņu. Šo vēl neesmu izdarījusi un nezinu, kad to izdarīšu.

Gaidu to brīnumu, kad manā peldēšanā kaut kas pavirzīsies uz priekšu. Gaidu un man tiešām tas būs brīnums. Ir grūti ar šo disciplīnas daļu. Es visu laiku atceros Igora teikto prezentācijā, kad nosauca 15 laimīgos – lai mēs kaut ko iemācītos ir vajadzīga motivācija. Es gribēju iemācīties peldēt, bet par to domāju ilgi. Tagad ir triatlona treniņi ar lielisku treneru komandu un saprotu, ka 12. augustā man būs jāaizpeld līdz maiņas zonai, lai varētu uzkāpt uz velo. Man ir mega motivācija. Man ir motivācija par visiem tiem, kas netika programmā, bet to ļoti vēlējās. Man ir mana motivācija, kas sportojot mani dzen uz priekšu. Man ir azarts, kas liek sevi izaicināt un piepildīt izaicinājumu. Viss būs. Tagad to zina tie, kam ir pieredze. Nešaubās par manām sējām tie, kuri ir redzējuši kā man viss sanāk. Man ir grūti tam noticēt, bet pieredze rāda un treneru miers dod man ticību, ka aizpeldēšu peldamo daļu. Kas zina. Iemācīšos elpot un varbūt peldēšana vienkārši aizies ar super uzrāvienu un izpeldēšu ne pēdējā… Lai man izdodas!!!

11.04.2018 #TavsPirmaisTriatlons un laimīgie 15 paziņoti #4

Foto no Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Ārprāts cik maz laika. Kā gribētu rakstīt par visiem treniņiem, notikumiem, pat pārdomām par dzīvi, kas visbiežāk ir tieši treniņu laikā, bet, diemžēl laika ir ĻOTI maz vai precīzāk, viss laiks ir aizņemts ar daudzām ļoti darbīgām lietām. Tas ir tik nepārspējami kā sāka mainīties mana dzīve, kad pieņēmu savu pirmo izaicinājumu – noskriet savu pirmo pusmaratonu 1h 56min. Tas bija kosmoss, pilnīgi neiespējami, bet izdarīju to labāk. Tas ir azarts – nākamais bija pusmaratons 1h45min, bet to nepieveicu, bet laiks vēl ir un plānoju to izdarīt Daugavpilī (patiesībā vēl ātrāk :)), tad seko mans pirmais maratons 3h45min (par šo satraucos, bet ļoti, ļoti gribu).

Bet stāsts tagad ir par nākamo – viskomplicētāko mērķi, jo tas sastāv no trīs daļām. Jūtos droša tikai par vienu! Mani var apsveikt! Spējat iedomāties?!?!? Esmu neizsakāmi priecīga – esmu to laimīgo 15 vidū, bet tikai tāpēc, ka man paveicās izlozē. Visneiedomājamākais ir tas, ka izlozē paveicās arī Andrim un Ievu izvēlējās kā vienu no 10, kam vieta programmā garantēta. Nevar aprakstīt to sajūtu, kas bija pēc laimīgo nosaukšanas, tāpēc piedāvāju Jums noskatīties tiešraidi, kas tika translēta Triatlona federācijas Facebook lapā.

 

Sākumā bija interesanta ievadlekcija par triatlonu. Lietas, ko esmu pārbaudījusi pēdējā laikā, sarakstītas prezentācijā un apkopotas. Dažas specifiskas triatlona lietas, neliels apskats par katru sporta veidu un nepieciešamais inventārs. Igors stāstīja par savu pieredzi nesenajā nometnē, kur devās kā triatlona treneris, par meiteni, kura baidījās par savām spējām braukt ar velosipēdu un par to cik lieliska bija komanda un cik strauji viņa attīstījās.

Vēl pārrunājām dalību triatlonā un jau lekcijas laikā bija viena meitene, kas pieteicās uz Siguldas akvatlonu (peld un skrien), šķiet Viktorija. Rezultātā piedalījās viens no Tavs Pirmais Triatlons treneriem un vēl divi programmas dalībnieki! Iedvesmojoši – tajā dienā mēs skrējām Tērvetes stirnu bukā. Iespējams, ka arī Ieva būtu piedalījusies.

Īsāk sakot, reizēm notiek neiespējamas lietas. Un šī ir viena no tām, ko es saucu par dāvanu. Tā bija izloze, mani neizvēlējās, bet skatoties no malas, es arī neizvēlētos sevi. Ja tā nebūtu es, tad pēc lieliskā Liepājas personiskā rekorda 10km, būtu atlikusi triatlonu uz nākamo gadu. …bet tā esmu es un pat netiekot programmā, vienalga cīnītos par to, lai būtu gatava piedalīties savās pirmajās triatlona sacensībās jau šā gada 12. augustā. Ar treneriem to izdarīt būs daudz vieglāk.

07.04.2018 – Liepāja, sezonas atklāšana

Manis bildēts ar lielās meitas Huawei P10 Lite

Cik ļoti es gaidīju šo dienu, jo tikai skrienot uz asfalta, varu stādīt mērķus un mēģināt to sasniegt. Tikpat ļoti kā skrējienu, es vienkārši gribēju nokļūt Liepājā pie lieliskas radinieces, kas ir vieni no viesmīlīgākajiem cilvēkiem kādus es zinu. Lai arī esam attāli radinieki, bet šie cilvēki man ir ļoti tuvi. Vēlējos braukt kopā ar bērniem, bet šoreiz izvēlējāmies doties divatā. Vienkāršāk jau tas ir visiem, bet Liepāja patīk arī manām meitenēm. Rakstu un smaidu.

Mani sagaidīja ar manu mīļāko saldo – debesmannā. Lai arī esmu uz diētas un skaitu kalorijas, es ēdu gan gardo sautējumu, kas bija karsts brīdī, kad ieradāmies, gan fantastisko debesmannā. Ir vēl viena lieta kāpēc kaloriju skaitīšana man ir tuva. Ikdienā nevar saēsties un atēsties visādus gardumus, kas man ļoti garšo. Katrus svētkus var izjust īpaši ar īpašām garšām un samazinātos daudzumos. Reti ir tā pārēšanās sajūta un gardumiem ir pilnīgi cita vērtība, bet šāda viesmīlība ir nenovērtējama! Biju aizkustināta un joprojām esmu sajūsmā.

Tā piektdienā pēc darba sapulces, kuru nedrīkstēja izlaist, devāmies uz Liepāju. Pa ceļam iepirkām dažus gardumus no Lāču maizes un heidā! Pa ceļam mūs brīdināja, ka Liepājā milzīgs vējš, arī vēja ģeneratori griezās ar milzīgu spēku. Izkāpjot no mašīnas bija viena lielāka vēja plūsma, bet ar to arī viss lielais Liepājas vējš bija beidzies.

Manis bildēts ar lielās meitas Huawei P10 Lite

Vēlāk devāmies uz Lielo Dzintaru pēc dalības numura, paņēmām drukāto karti un izgājām kādu daļu trases pretējā virzienā. Vīrs gatavojās fotografēšanai, savukārt, es ar lielu prieku izstaigāju daudz pazīstamu vietu Liepājā un iepazinu arī jaunas, kurās iepriekš nebiju bijusi. Neaprakstāmi skaistas krāsas radīja saule, kas lēnām sāka rietēt, tumšās debesis, kas, visticamāk, bija tās, kas lielo vēju no Liepājas aizsūtīja uz Rīgu un tad tālāk. Fantastiska pastaiga un bija zināms, ka būs skaista trase.

Nākamajā rītā pamodos nedaudz pēc 6:00 un vairs nevarēju aizmigt, mēģināju visādi, bet vienkārši nesanāca. Tas ir laiks, kad ikdienā man zvana modinātājs un gulētas bija apmēram 7 stundas, kas ir parastais miega ilgums, līdz ar to, tas ir tikai normāli. Ilgi vārtījos, ik pa brīdim skatoties telefonā un periodiski noliekot visu malā un mēģinot aizmigt. Klausījos vīra vienmērīgajā elpošanā, bet tā arī neaizmigu.

Mums jau bija plāns, kur likt mašīnu. Zināms, ka līdz tai vietai nav tālu jābrauc. Tāpēc nesteidzīgi no istabas izgājām ap 8:30, lai ap 9:00 varētu kārtīgi paēst savu pirmssacensību ēdienu – tostermaizes grauzdētas ar nelielu daudzumu medus un vienu apelsīnu. Tā kopā četratā sēdējām virtuvē un ēdām, līdz bija gandrīz 10:00, kas bija stundu pirms starta un domāju, ka esmu pārāk mierīga. Šis bija laiks, kad vajadzēja iedzert dažus uztura bagātinātājus, kas man izrakstīti pirms sacensībām 🙂 Ar šo laikam uzkurināju sevi un noķēru pamatīgu satraukumu ar paaugstinātu pulsu, jo rezultātā jau bija par maz laika un tiešām bija jāsteidzas, lai paspētu vēl iesildīties.

Saģērbos un numuru uzliku jau mājās. Paņēmu pilnu somu ar visu ko, ko praktiski neizmantoju (tikai olbaltumvielu batoniņus). Nonākot sacensību vietā ar vīru uzreiz sadalījāmies, pirmais ko izdarīju, nostājos garajā rindā uz tualeti… Tas tāds rituāls, bez tā nevar 🙂 Kad izstāvēju rindu un atbrīvojos no liekā, līdz manam startam bija palikušas vien 15min. vai pat mazāk, kuru laikā vajadzēja nodot mantas mantu glabātuvē un iesildīties. Iesildīšanās bija bez skrējiena, jo cilvēku bija ka biezs.

Satiku Danu, kas tagad dzīvo Kuldīgā, bet reiz mēs kopā strādājām. Bija liels prieks uz mirkli apspriest dažus vārdus. Iesildījos cik varēju un tad mani pārsteidza fizkultūras skolotājs, kas iesildīja 5km un 10km skrējiena dalībniekus. Sanāca ļoti laba iesildīšanās stāvot diezgan cieši blakus ar citiem skrējējiem.

Starts bija ar krāsainu papīrīšu šaušanu gaisā. Kad tiku līdz tai vietai, tie bija jau nokrituši, tomēr sajūta, ko tie radīja man ļoti patika. Skrēju, ieskatījos pulkstenī, rādīja 4:30min/km kā faktiski ātrumu, domāju, ka nevar būt. Skrienu pārāk mierīgi un pārāk daudz cilvēku, kas skrien šādā ātrumā. Vēl pēc laika paskatījos un redzēju, ka tā tiešām ir. Tad mēģināju nedaudz nomest ātrumu, bet pulkstenis tāpat rādīja kaut ko ap 4:30min/km, tad nospļāvos un domāju, ka skriešu pēc sajūtām. Tā arī darīju. Pirmajā aplī šāds temps arī diezgan turējās, brīžiem pat 4:15min/km un jutos labi. Nebija tās sajūtas, ka starts būtu pārķerts. Skrējās diezgan viegli līdz pirmā apļa beigu daļai, tad likās, ka pirms finiša pēdējā pagrieziena esošais vējiņš (maigs un viegls) traucēja un tā vien šķiet, ka šķērsojot pirmā apļa līniju ātrums ievērojami palēninājās. Turpmāk otrajā aplī skrēju ar ātrumu, kas bija ap 4:40min/km, nedaudz vairāk vai nedaudz mazāk, bet ne lēnāk kā 5min/km. Skatoties skrējiena ātruma attēlojumu, otrajā aplī būs viens pīķis līknē uz augšu.

Diemžēl autoru nepiefiksēju, bet foto bija publicēts BigBank skrien Latvija Facebook kontā

Fotogrāfs ir mans mīļotais vīrs Roberts Ivanāns, plašāk zināms kā Valparaiso Photography

Pavisam klusu un nemanāmi mani noķēra pusmaratona tempa turētāji. Pieliku soli un skrēju ar viņiem. Aizelsusies jautāju – kāds ir ātrums. Man mierīgā balsī saka, ka 4:15min/km orientējoši. Es saku, ka es saprotu, bet cik tas ir ātrums min/km. Sagurumā laikam likās, ka viņi skrien maratonu ar finiša laiku 4h 15min. Puisis, kas man atbildēja, nedaudz noskurinājās, paskatījās uz mani un atbildēja vēlreiz. Laiks ir apmēram 4:15min/km. Sasmējos un paziņoju, ka man laikam būs par ātru, ka es tomēr iepalikšu. Jocīgi, bet viņi piekrita (domāju, ka jebkurš pēc tādiem jautājumiem un tādas reakcijas būtu piekrituši). Par šo visvairāk smejos atceroties skrējienu.

Tālāk jau iepaliku. Atceros, ka es lepni paskrēju garām visiem dzeršanas punktiem. Distance īsa un karstuma nebija, vieglāk bija turēties tempā, nekā apstāties un atkal uzsākt skriešanu. Vēl ik pa brīdim piefiksēju, ka viens vecāks kungs ik pa brīdim uzrodās manā tuvumā. Vienīgais (šajā skrējienā), kas cienījamā vecumā, man ik pa brīdim panesās garām un tad atkal iepalika.

Pēc pēdējā dzeršanas punkta sākās visgarākā distances daļa. Tuvojās 10km atzīme un nez kāpēc man likās, ka finišs jau ir aiz nākamā līkuma un tā nepārspīlējot kādas 10 reizes (10 mazi līkumiņi). Sākumā gaidīju atzīmi pulkstenī, kad būs 10km un piefiksēju laiku, ko rādīja pulkstenis 45:55, es biju sajūsmā, tomēr centos noturēt tempu līdz galam. Manuprāt nepadevos, bet ātruma līkne šķiet nedaudz palēninājās vēl pirms finiša un pēc katra līkuma jutos vīlusies, ka esmu sajaukusi līkumus un no jauna saņēmu spēkus un skrēju.

Ļoti priecājos, ka finiša spurtā vēl bija nedaudz spēka, lai izspiestu kaut ko no sevis, lai arī pavisam nedaudz. Es tā priecājos par lietām, ko man pastāstīja mana palīdze. Pirms finiša censties koncentrēties uz citiem skrējējiem priekšā un censties viņus noķert, tas palīdz pirms finiša nevis padoties, bet atrast spēkus. Šoreiz gan laikam vairāk biju koncentrējusies uz sevi un cīnījos ar sevi, priekšā skrienošos neatceros.

Ieskrēju finišā. Tur mani gaidīja kaut kas negaidīts. Stāvēja meitene ar mikrofonu un puisis ar kameru. Un mikrofons (protams, ja pareizi atceros) bija pufīgs un sarkans – gluži kā mana vizualizācija pirms mana pirmā pusmaratona. Kas ir pats interesantākais, ka viņi tur ne tikai stāvēja, bet kameras priekšā uzdeva man dažus jautājumus, bet es biju nogurusi un knapi runāju, bet runāju. Ļoti labprāt redzētu to ierakstu un pievienotu savai dienasgrāmatai. Šis man ir atgādinājums, ka lietas, ko mēs patiešām gribam, vienmēr notiek, tikai bieži tad, kad mēs par viņām vairs nedomājam un pat negribam, tāpēc ir jābūt uzmanīgiem par to, ko mēs gribam.

Ziniet, es gribu kādreiz uzkāpt uz pjedestāla. Īsta pjedestāla ar uzvarētāju medaļām par ko pašai būtu lepnums. Pēc šī skrējiena es sevi tāpat lieku uz pjedestāla – liels pašaizliedzīgs darbs ir ieguldīts. Ja BigBank Skrien Latvija šogad apbalvotu vecuma grupas uzvarētājus, tad es šoreiz nebūtu tālu no pjedestāla, jo savā vecuma grupā ieguvu 5. vietu. Līdz šim augstākā vieta vecuma grupā ir bijusi 7.tā. Esmu ļoti gandarīta ar skrējienu un pasākumu kopumā.

02.04.2018 #TavsPirmaisTriatlons peldēšana #3 projekta ietvaros otro reizi

Kā es gribētu, lai man būtu vairāk laika un tajā pašā laikā saprotu – ja man būtu, es to aizpildītu ar daudz citām lietām un tāpat viņa vienmēr trūktu. Ar laiku ir tāpat kā ar naudu, vienmēr var būt vairāk. Man ir sakrājušies vairāki raksti, kurus vajadzētu uzrakstīt, tāpēc atkal plānoju īsā laikā veikt vairākus ierakstus.

Šis ieraksts ir par otru peldēšanas treniņu #tavspirmaistriatlons ietvaros.

Šoreiz gāju viena, bez paziņām, bet satiku Jāni. Viņš peldēja blakus celiņā pie labākajiem peldētājiem, savukārt es pie iesācējiem un pie ieejas tiku atzīmēta ar “B”. Ierados pieteikusies uz nodarbību, bet ar treneriem nebiju saskaņojusi, jo redzēju, ka pieteikušos dalībnieku skaits bija neliels un visi, kas vēlēsies pieteikties, to varēs izdarīt.

Šoreiz viss bija vienkāršāk. Iespējams, visi, kas bija sanākuši bija vājāki peldētāji kā pirmajā peldēšanas koptreniņā, iespējams pēc papildus treniņa ar Ievu un YouTube video skatīšanās mana pārliecība par sevi bija augusi. Jau zināju par ko uzdot jautājumus, sapratu kas un kā ir jādara.

Tagad zinu, ka man ir jāpiestrādā pie kāju kustināšanas. Ķermeņa stāvoklis ūdenī esot labs, kājas arī taisnas, bet laikam jākustina intensīvāk un no gurniem. Kājas jātur augstāk pie ūdens virsmas. Vēl viena lieta, ko uzzināju šajā treniņā, ka es pat 25m varu nopeldēt kraulā (lai arī kādā, bet varu – ceru, ka video izdosies te pievienot), bet apskatoties video ir skaidrs, ka trakoti daudz ir jāapgūst un jāmācās un peldot bija skaidrs, ka tiek patērēts milzīgs daudzums spēka, tāpēc pagaidām stipri vairāk kā 25m arī nesanāk.

Tāpat ik pa brīdim sajutu to sajūtu par ko dzirdēju video (liku iepriekšējā peldēšanas dienasgrāmatā) un par ko man stāstīja – jāpeld ir kā lidojumā. Ja priekšā tur taisni roku uz dēlīša un izdodas ieelpot neceļot galvu tik daudz ārā no ūdens, slīdējums (lidojums) neapstājas.

Pēc šī treniņa bija patīkama pēcgarša. Biju ļoti sagurusi, tāpēc nepaliku ilgāk baseinā. Esot Olimpisā centra baseinā, vienmēr priecājos par skaistajām, mozaīkas veida, krāsainajām sienām un skaisto remontu. Pirms došanās uzmetu skatienu spogulī un likās, ka esmu ļoti bāla, pat lūpas tādas bālas. Nodomāju, ka izlikās. Kad atbraucu mājās, redzēju, ka tiešām esmu bāla, ko apstiprināja arī vīrs. Viņš teica, ka arī lūpas esot baltas. Sapratu, ka kopējā slodze nedēļā ir bijusi par lielu. Izdzēru olbaltumvielu dzērienu un kārtīgi saēdos gaļu, tad sejas krāsa atgriezās.

Man bija paredzēts vēl viegls skrējiens, ko atliku uz vakaru, dēļ saguruma un bālajām lūpām, bet beigās neizgāju. Pēdējā pusotra gada laikā šī bija pirmā reize, kad tā rīkojos. Citas reizes tiešām nebija iespējas atrast risinājumu. Tomēr esmu pārliecināta, ka ir jāprot ieklausīties sevī un saprast impulsus, pretējā gadījumā viegli satraumēties un palikt bez ilgi plānotā maratona. Vai atteikties no plāna pilno maratonu noskriet 3h 45min., tāpēc esmu ar to mierā. Nākamos treniņus turpināju pēc plāna. Pat atteicos no #TavsPirmaisTriatlons skriešanas koptreniņa, lai neizlaistu savu intervālu skrējienu (saprotu, ka šis bija ļoti svarīga gatavošanās sadaļa Liepājas 10km skrējienam), bet par atsevišķs stāsts.