Jau, iespējams, rakstīju, ka atsevišķos skrējienos sāp celis. Stirnu buks, kuru nevarēju noskriet, bet izvairījos no DNF tiekot līdz finišam pastaigājoties. Tad tagad stāsts par ārsta apmeklējumu, atlabšanas procesu, mācībām, kas gūtas šajā laikā.
Izvēlējos iet pie ieteikta ārsta – Raivis Aršauskis. Sākumā gan biju domājusi apmeklēt viņa ārstniecības iestādi Veselības centrs Aršauskis.lv, bet pēc FIZIO AZ fizioterapeitu konsultācijas Stirnu bukā, sapratu, ka man būs vajadzīga sonogrāfija. Tāpēc piezvanot uz Aršauska veselības centru, teicu, ka vajadzēs arī sonogrāfiju celim. Uz šo man atbildēja, ka tad var pierakstīt tikai pie Raivja Aršauska. No sākuma saminstinājos, domāju, ka kā parasti kaut kāds sīkums, ka varētu pietikt ar atpūtu un būtu labi, bet sāpju atgriešanās bija nedaudz ievilkusies, tāpēc ārsta konsultācija bija nepieciešama. Ņemot vērā klīnikas atrašanās vietu, nolēmu apmeklēt tieši šo ārstu un veikt pārbaudes tur.
Nonākot līdz pareizajai vietai, nez kāpēc uzreiz nevarēju saprast, kur tieši ir klīnika un kā tur nokļūt 🙂 Kad atradu, tad uzkāpu (pieklibojot un saudzējot celi), lai arī bija iespēja braukt arī ar liftu. Ļoti patīkami mani sagaidīja, ļoti laipna sieviete. Laipnība mani sen vairs nepārsteidz, bet tomēr neuzskatu to par normu, bet kā jauku notikumu, kaut ko patīkamu. Pārsteidza mani tas, ka lai tiktu uz konsultāciju, ir jāšķiras no āra apaviem un tālāk jādodas zeķēs (varbūt kaut ko pārpratu, bet katru reizi kā tur gāju, tā apavus atstāju tam paredzētās vietās un tālāk gāju ar zeķēm vai plikām kājām).
Man patika tikšanās ar ārstu. Uzreiz pēc sasveicināšanās tika novērtēts tas, ka esmu ieradusies ar velo (ķivere bija līdzi) un lielā, smagā soma (parasta mugursoma). Pirms tālāk runājām, viņam bija ļoti interesanti ar cik kg uz muguras es ikdienā pārvietojos. Teica, ja sūdzēšos par muguras sāpēm, tad viņam būšot ko teikt, bet teicu, ka droši vien galīgi nevar redzēt, bet sūdzēšos par celi. Interese par somas svaru viņam bija tik liela, ka viņš izvēlējās to nosvērt. Mana soma sver nedaudz vairāk kā 3kg. Es domāju, ka nevar redzēt to, ka man sāp celis, bet vēlāk dokumentā, kas bija sarakstīts varēja lasīt, ka ārsta kabinetā esmu ieradusies klibojot! 😀
Pēc tam, kad pastāstīju kāda sūdzība, kad sāp, utt. Stāstīju par Stirnu buka skrējienu, par tiem skrējieiem, kuros nekas nesāpēja, lai arī sūdzības bija jau arī pirms tam. Viņš teica, ka droši vien patella. Tad uztaisīja sonogrāfiju. Rādīja man visu ko, jo gribēju redzēt un lūdzu, lai pakomentē. Viņam nepatika arī iestieptās saites ceļa iekšpusē. Viņš teica, ka viņam tajā celī kaut kas ļoti nepatīk. Tad šoreiz biju drosmīga un biju gatava visu noskaidrot – kas ir tas, kas ir vainīgs – viņš parādīja uz tāda kā maketa kas ir patella un kas ir patellas saite (cīpsla) un kurā vietā ir iekaisums. Izstāstīja kā tas rodas – pirmām kārtām jau tā ir pārslodze celim. Progress ir milzīgs, bet ar skriešanu netiek nodarbināti un netiek trenēti visi muskuļi, kas ir nepieciešami skriešanai. Ir jāsaprot un jānovērtē savi muskuļi un to spēks, tie muskuļi, kuriem ir jābūt stingriem, lai neradītu tādas traumas. Straujais progress – faktiski 1,5 gadu laikā no 13km līdz pilnajam maratonam ar ļoti labu ātrumu (esmu apmierināta, lai arī saprotu, ka tas noteikti nav ātrākais, ko varu). Tagad saprotu cik būtisks ir trenera darbs, cik daudz ir jāzina. Man bija lieliska treniņu palīdze – skriešanas programmas sastādītas ļoti labi. Es zināju, ka man ir jāievēro pilnīgi viss, ko Darya liek, jo zināju, ja darīšu ko vairāk vai savādāk, man būs grūtības tikt galā ar plānu. Ja nācās kādu treniņu izlaist, viņa pārtaisīja visu nedēļas plānu. Tas ir labs darbs, tomēr ir vēl vingrošana – tā arī man bija, bet ne specifiska tieši man, bet kopējā, vispārējā priekš skrējējiem.
Ārsts nozīmēja ultraskaņas procedūras ar hidrokortizonu katru darba dienu, divas nedēļas. Tika noliegta skriešana un lūgums apsolīt, ka saudzēšu celi, savādāk tas nekad nepāries. Tika atļauts peldēt (būtu ierobežojumi, ja to darītu ļoti labi). Atļāva braukt arī ar riteni, bet jāapstājas katrus 2km uz 5min (ļoti sarežģīti, ne viemēr izdevās, bet centos ievērot). Kājām ir jāatpūšas (ceļiem vairāk).
Mana ikdiena. Katru rītu izkāpjot no gultas uzvilku incrediwear ceļa bandāžu ar ko dzīvoju visu dienu. No rītiem uz darbu braucu ar velo, izveidoju apstāšanās vietas un taisīju selfijus (nekad nebiju sapratusi tos, kas tā dara, bet tagad darīju pati – sāku pat krāsot acis, lai labāk izskatītos selfijos). Sākumā bildēju arī to, kas ir apkārt, bet katru dienu apstājoties vienās un tajās pašās vietās, vairs nav vēlmes fočēt vienu un to pašu. Es gan katru dienu izskatījos savādāk, reizēm patika, reizēm nē, bet emocionālu, sievišķīgu pacēlumu gan deva – īpaši tad, ja bildes pašai patika. Katru darba dienu ar velo (apmēram 2km) devos uz procedūrām. Iespējami pirmdienās un ceturtdienās devus uz Jaunmārupes bezmaksas treniņiem. Centos apmeklēt Tavs pirmais triatlons #TavsPirmaisTriatlons treniņus, kuros bija velo vai peldēšana. Reizēm ar Ievu un Andri devāmies uz baseinu izklaidēties – gribu domāt, ka peldēšana ir izklaide. Tajās nedēļās emocionāli bija ļoti smagi un sajūta, ka nekas nesanāk ne velo ne peldēšanā, bet par to cits stāsts.
Par treniņiem vingrošanai – pirms maratona jau biju nobriedusi, ka noskrienot to, pievērsīšu lielāku uzmanību vingrošanai, īpaši kāju stiprināšanai. Kā jau rakstīju, bija sajūta, ka tajās nebija spēka un tas bija iemesls, kāpēc savu pirmo maratonu nenoskrēju zem 3h 45min. Tagad kāju treniņi man bija liegti. Vērsos pie Raivja Svarupa ar stāstu par traumu, kā arī to, ka biju apņēmusies iet uz viņa vadītajiem āra treniņiem Jaunmārupē, lai stiprinātu kājas, bet tagad to nedrīgst darīt. Mēs sarunājām, ka varu nākt uz āra nodarbībām, ka man būs treniņi iekšējiem muskuļiem. Vispār ļoti novērtēju sadarbību ar viņu. Saprotu, ka cilvēks tiešām zina par ko runā – to pārbaudīju runājot ar citiem speciālistiem un vairākās jomās (jo man tiešām trūkst zināšanu un izpratnes). Piemēram par uzturu – bija sadarbība ar Jāni Leiti un Raivis stāsta tos pašu principus, par vingrojumiem (tie, ko darīju pie Raivja Svarupa, man vēlāk tika ieteikti arī no Raivja Aršauska puses), par skriešanas programmu un plānu, kur sadarbojos ar Darya Damroze. Protams ir jautājums par specializāciju un to cik ļoti var uzticēties cilvēkam, piem., skriešanas plāna izstrādē, ja viņa pamatsports noteikti nav skriešana… Tas jāskatās katram pašam un jāizvērtē. Tāpat man ļoti patīk visu augstākminēto cilvēku attieksme un ieinteresētība palīdzēt un parūpēties un katrs no viņiem man bija gatavs dot vairāk kā vajadzēja. Sadarbība ar katru no viņiem ļoti novērtēju un iesaku.
Pēc divām nedēļām sekoja pārbaudes vizīte pie Aršauska. Tas pats smaidīgais un laipnais vīrietis. Vēlreiz pārbaudīja sonogrāfijā celi, parādīja ceļa pampšanas iemeslus (nedaudz vairāk bija sakrājies ūdens) un izstāstīja, ka tas ir iekaisuma rezultātā. Tāpat sonogrāfijā rādīja nogulsnējumus patellas (ceļa bļodiņa) iekšpusē, kuru dēļ, iespējams būtu jātaisa procedūra, ko sauc par triecienvilni. Par šo procedūru vienojāmies tā, ka pamēģināšu izskriet 1km sadalot mazākās daļās, kur jābūt 250m skrējienam uz priekšu, skrējienam atpakaļ un skrējienam uz katru sānu. Ja šādi skrienot nekas nesāp, tad triecienvilni var netaisīt.
Pašreiz neesmu īsti sapratusi kas ir tas ko jūtu pie ceļa. Vairāk gan pēc skrējiena, nekā skrējiena laikā. Tāpat vienreiz esmu izskrējusi jau 5km – man to vajadzēja tāpat kā gulēt (ar to pēdējā laikā bija problēmas). Pēdējo reizi pirms tam mēģināju skriet jau daudzkārt izskanējušajā Stirnu bukā, bet normāli skrēju vairāk kā 3 nedēļas atpakaļ sieviešu skrējienā. Pirmā skrējiena sākumā likās, ka es visa kratos, kas tajā skriešanā var patikt, sāka sāpēt sāns, bet smaids bija. Ap trīs kilometru robežu jau parādījās liels smaids, kas pārņēma visu mani un jutos beidzot ieskrējusies. Noskrēju tieši 5km, vairāk arī neprasījās. Pulss bija stabils, bet auksts priekš tāda ātruma un es laimīga :D.
Tagad jāstrādā pie muskuļu stiprināšanas, jāatsāk regulārāk skriet, jāturpina peldēt un braukt ar riteni – tagad man ir šosejas velosipēds, mana jaunā mīlestība. Darba ir daudz un laika maz.