Ļoti interesanti, ka visu savu skriešanas laiku es biju pārliecināta, ka skriešanas pasākumi ir interesanti tikai tajos skrienot. Ja neskrien, tad ļoti garlaicīgi. Nezinu vai Vilkaču maratona formāts vai tas, ka tik ļoti esmu noilgojusies pēc sporta pasākumiem, kuros pati joprojām nepiedalos, bet jebkurā variantā Vilkaču maratonā es vēl atgriezīšos.
Man ir draudzene – Karīna, ar ko iepazināmies darbā. Viņa skrien! Viņa ļoti daudz skrien un tas viņai liekas pats par sevi saprotams, viņa neredz to, cik tas ir daudz un apbrīnas vērts. Viņa vienkārši skrien gan viena, gan ar suni, gan brauc ar velo, kuru suns velk. Viņa nodarbojās ar daudz un dažādiem sporta veidiem, bet viņa nekad par to nerunā, nestāsta par to kā par kādu sasniegumu. Pateicoties tam, ka dienas sakrita tā, ka biju brīva kā punts, ļoti vēlējos pavadīt Karīnu trasē un redzēt viņas finišu. Es gan zināju, ka var būt visādi, bet es ļoti gribēju un to redzēju. Pat video ir, lai arī viņa redz un atcerās.
Domāju, ka tagad ļoti sagatavošos Karīnas atbalstīšanai. Noskaidrošu īpašās vēlmes un vajadzības. Ko var teikt (runāt), ko nevar. Ja nu gadījumā ir kādas grūtības, kas ir tas, kas viņu motivē. Kas skrienot traucē. Pieļāvu domu, ka Karīna būs sagatavojusi plānu, kurā aplī un kas jāsagatavo (labi, ka tā nebija, jo ar apļu skaitīšanu man gāja ļoti draņķīgi, šķiet ne reizi netrāpīju ar pareizi noskrietu apļu skaitu trasē). Par to var pārliecināties lielajā daudzumā sagatavoto video – gandrīz katrā aplī pa diviem video.
Laiks bija fantastisks, bet pilnīgi noteikti daudz siltāks kā biju plānojusi, tāpēc ierados džinsās un garo roku, spilgti zilā krekliņā (tā dēļ tiku nosaukta par zilenīti). Ļoti daudz staigāju, praktiski visu laiku un man noteikti bija karsti un domāju par to, ka vajadzēja saģērbties atbilstošāk, tad būtu varējusi iesauļoties, bet kā labot situāciju, neizdomāju.
Skrējēji skrēja viens pēc otra. Sākumā tik viegli un smaidīgi, izskatījās laimīgi, ka ir nokļuvuši mežā. Tikai retais bija sataisījis ļoti nopietnu, ķieģelim līdzīgu seju. Es centos applaudēt katram. Īpaši sākumā izskatījās, ka tas lāgā nevienam nav vajadzīgs – es pieļauju, ka tā arī bija. bet pēc dažiem apļiem viss mainījās. Lūdzu dalībniekiem iziet smaida testu – nezinu, kur es to kaunu esmu pazaudējusi. Pieauguši skrējēji skrēja un saprata, ko domāju – pārbaudīju vai viņi spēj smaidīt. Pirmajos piecos apļos, likās, ka skrējējiem tas ir viegli (dažiem smagi palika jau trešajā), daži rādīja zobus, tādā veidā imitējot smaidu, tomēr tas bija jauki, nepiespiesti.
Visinteresantāk bija sēdēt kalnā, kur dalībnieki pēc dzirdināšanas punkta cīnjās ar kalnu (tas bija vienīgais pie kura es vēroju, tuvākais starta un finiša zonai). Katrs nākamais aplis filmu arvien palēnināja. Skrējēji kalnā kustējās arvien lēnāk un lēnāk. Tā bija ballīte, to varēja redzēt. Tā nenoliedzami tāda bija. Skrējēji ballējās, citam bija vieglāk, citam grūtāk, bet tā noteikti bija ballīte. Tad, kad par to ierunājos brīdī, kad ballētāji bija ļoti saguruši kāpjot kalnā, viņi atcerējās, ka ir ballītē un šķita, ka kāpšana kļuva vieglāka. Es skatījos uz dalībniekiem kā tādiem, kas cīnās par kāda dieva titulu kāpjot Olimpa kalnā.
Vissaulainākās tikšanās bija ar Karīnu. Viņa bija tā ko gaidīju uz zaļās takas, kas koku, sēņu un ogu ieskauta, bija apspīdēta ar saules stariem, kas spraucās cauri koku galotnēm. Reizēm gāju tālāk, reizēm pavisam tuvu pie sacensību centra. Katru reizi priecājos redzēt un ar vieglu apbrīnu vēroju viņas vieglumu skrienot. Neredzēju milzīgu nogurumu viņas sejā, bet noteikti prieku ieraugot mani trases malā. Ļoti pasakaina likās nelielā taka no kalna lejā, kur paskrēju viņai pretī. Taciņa, apkārt tai zaļš sūnu paklājs un priedes, kas saules pielietas sildīja manu bērna dvēseli. Šeit tika uzņemts selfijvideo.
Katra tikšanās bija diezgan jautra. Mēs runājām par dzīvē svarīgām lietām – uzlādēt telefonu ar bluetooth austiņu kārbiņu (kādus apmēram 3% pie sava telefona baterejas ieguvu). Īpaši man patīk video, kur kāds Karīnai piedāvā CocaCola, bet viņa saka, ka grib ūdeni. Es saprotu, ka dzeršanas punkts ir tepat blakus un es varētu ātri aizskriet pakaļ, bet tad attopos, ka lai arī cik svaiga es būtu (galīgi neesmu labākajā formā), es tomēr nevarēšu ūdeni iedot viņai tūlīt. Lūk video no šī momenta:
Iveta gandrīz katrā aplī teica, ka es esot viņas talismanis (pirms šī skrējiena neatceros, ka būtu runājusi ar viņu iepriekš). Tāpat dzirdēju paldies arī no citiem cilvēkiem. Nākamajā diena Kristaps rakstīja: “Es nezinu kā Tev tas izdevās, bet šoreiz liela daļa no mana finiša ir Tavs nopelns”. Tas mani aizkustināja, bet es vienkārši redzēju, ka viņš var. Laikam no malas izskatījās daudz vieglāk kā bija patiesībā. Vienā brīdī trasē pat sajutos dīvaini, jo es taču biju atbraukusi atbalstīt Karīnu, bet atbalstīju arī citus. Bija tādi skrējēji, kas uz sacensību beigām arī apsteidza Karīnu, bet zinu, ka viņa nedusmojas, jo, šķiet, skrējēji ir tāda tauta. Ja var, tad noskrien, ja nē, tad vienkārši ļaus uzvarēt stiprākajam un citā reizē revanšēsies.
Ziniet, dzīvot šajā pasaulē ir skaisti. Izrādās, ja nevari skriet sacensībās, vari tur atbalstīt un gūt milzīgu gandarījumu redzot cilvēkus, viņu cīņu un uzvaras! Redzēju cik vietām skrējējiem bija grūti, redzēju kā viņiem atvērās otrā, trešā, piektā vai desmitā elpa. Redzēju nogurumu, atsevišķos gadījumos pat apnikumu skriet (izskatījās, ka garlaicīgi palika). Stāvot pirms apļa beigām taisnajā taciņā es redzēju skrienam muskuļu kalnu, neraksturīgi sakoncentrējušos viduslaiku princesi, jātnieci bez zirga, misteru Halku, visurgājēju, savējos (trasē tik daudz redzot viņi tādi kļuva), draudzīgos un pāri spēkiem skrienošos. Viņi visi bija uzvarētāji. Tās ir tās lielākās uzvaras – uzvaras pār sevi. Arī es jutos uzvarētāja, jo tik ļoti dzīvoju līdzi.
Tas arī ir viss! Finišs ir sasniegts, bet tagad jāiet skriet! Noteikti tiksimies Vilkaču maratonā!
Zane sporto 