Pārāk daudz pēdējā laikā kavējos atmiņās par to kā ir skriet. Par to cik daudz endorfīnu parādās. Cik laba sajūta ir dzīvot bez saldumiem. Kādas pārdomas rosās pa galvu un nekādi nevaru atbildēt uz jautājumu – kāpēc tad es neskrienu. Kur ir tā vaina?
Sākumā skriet ir grūti. Nekādas baudas. Bieži izskrienot var sajust celi, kas sāk sāpēt. Izmaiņas personīgajā dzīvē un vērtību pārvērtēšana liek domāt, ka daudz vairāk laika ir jāpievērš bērniem. Bet nesena tikšanās, kad runājām par dzīvi, par novērojumu, ka tad, kad es jūtos labi, arī bērni jūtās lab, lika man aizdomāties par skriešanas nozīmi manā labsajūtā. Labi es varu justies tad, kad es daru lietas arī sev, nevis visu pakārtoju – darbam un ģimenei. Skriešana tiešām ir priekš manis. Šodien bija vēl viens mēģinājums – skrējiensoļojums, kurā, sev par pārsteigumu guvu fantastisku baudu. Uzvilku botas, kurās drīzāk sāks sāpēt pēdas, nevis celis – tāpēc 4km celi pat nejutu. Bija spēcīgs, auksts vējš, bet iekšā bija silti. Es sajutu brīvības garšu. Es ķēru laimi aiz astes. Es noķēru to! Man izdevās! Šis ir daudz vērts.
Nespējot atbildēt uz jautājumu kāpēc es neskrienu, es saskāros ar lielu daudzumu motivācijas, ar kuru gribu dalīties:
- Noteikti vēlme atgriezties pie sajūtām, kas bija trenējoties maratonam un skrienot to
- Biju apģērbu veikalā un ieraudzīju to, ka nav nekas lielisks tajā, ka svars nemainās. Nepatīk man tas kā es izskatos pašreiz. Sevi vairāk cienu tad, kad tauku vietā ir muskuļi, pat tad, ja mani svari rādīs lielāku ciparu
- Pirms maratona skriešanas, meklēju sev motivāciju, ja nu iestājās “siena”, ko es sev teikšu. Tad es teicu, ka spēja skriet un skriet daudz – tā ir dāvana. Es savās domās skrēju par tiem, kas ļoti gribētu, bet nevar skriet. Arī tagad ir tādi cilvēki. Es gribu skriet, faktiski varu, bet to nedaru, tikai sapņoju! Šis mani tracina!
- Es dzīvē gribu noskriet maratonu 3h 45min. Šeit nekas nav mainījies. Iesākt ir daudz grūtāk, ceļš līdz maratonam ir jāsāk no nulles un ieskriešanās laiks ir tas grūtākais.
Interesanti, ka tieši tagad man apkārt ir cilvēki, kas kaut kādā veidā uzjunda atmiņas, kas saistītas ar sportošanu. Ceru, ka ar iedvesmas vilni pietiks, lai iesāktu. Kad būs iesākts, tad jau “aizies”. Es gribu atpakaļ pie Jaunmārupe skrien!. Es ilgojos pēc tās kopības, iedvesmas un sadarbības, ko mēs viens otram sniedzam. Par lielisko komandas garu! Par kopīgajiem skrējieniem, par ārpusskriešanas aktivitātēm ar bērniem, kas paver jaunas iespējas un pasaules atklājumus.
Esmu ierakstījusi ierakstu un nobeigšu to par sāpīgi izsāpētu pārdzīvojumu, kura dēļ tika uzrakstīti vairāki raksti, kas netika publicēti. Lūgums ņemt vērā visus, kas lasa manus ierakstus. Tekstos nav zemtekstu, nevienu negribu aizskart vai apvainot. Saprotu, ja “domāšu, ko rakstu”, rakstu nebūs. Šeit rakstītais motivēja un motivē mani, un, klusībā ceru, ka vēl kādu 😉
Zane sporto 