Stirnu buks ir mana mīļākā distance. Tagad to zinu pavisam noteikti. Tiem ir vislabākā pēcgarša. Tad, ja sajūta ir, ka forma ir lieliska – šā gada iepriekšējā Stirnu Buka distancē, gan tad, kad formas galīgi nav – Gaiziņā. Iespaidīgākais, protams, ir pirmais starts. Kad ne forma, ne kārtīga priekšstata par to kas ir Stirnu buka distance un ko tā prasa no nepieredzējuša skrējēja.
Mani, jaunā trenere, centās atrunāt no Stirnu Buka skriešanas. Nesanāca normāli paskriet pēdējā laikā (visādi ģimenes apstākļi un darbi), līdz ar to distance diezgan gara un Gaiziņā solījās būt pacēlumiem bagāta trase. Es atteicos no Lūša distances pēdējā posmā, bet nevarēju atteikties no Stirnu buka distances. Zināju, ka protu skriet lēnu un ar baudu, lai tiktu līdz finišam un km daudzums pilnīgi noteikti nebiedēja.
Pirmo reizi sacensību plāns bija izveidots tā, ka Buki un Lūši skrien pirmajā startā – parasti pirmie ir Susuri, tad Buki un Lūši un pēc tam Vāveres un Zaķi. Parasti ar savu mazo Susuriņu vai Susuriņiem izskrienu trasi, noprotot kas gaidāms “lielajā” trasē un pie viena iesildos. Šoreiz gadījās, ka izkasījāmies no mājas pārāk vēlu un es kavēju savu startu.
Rezultātā braucu un rakstīju uz WhatsApp grupām ar cerību, ka starti tiks pārcelti, bet nekas par to neliecināja. Sapratu, ka faktiski mēs paspējam minūte minūtē uz startu, saprotot, ka no mašīnas novietošanas vietas līdz starta vietai parasti ir kāds gabaliņš. Tiklīdz tikām pie mašīnu novietnes, lēcu ārā no mašīnas un ļoti raitā skrējienā (sauksim par iesildīšanos), devos starta virzienā. Starta zonā biju divas minūtes pirms starta. Pastiepu nedaudz abas kājas, ar vienu aci meklējot Daci, kam šoreiz pirmais starts Stirnu buka distancē.
Par Daci vispār ir atsevišķs stāsts. Dace skrien Jaunmārupe skrien! sastāvā un komandas vārdā ir pieteikusies uz šo distanci. Visi, kas regulāri skrien Zaķa distances, sapņo par Buka distanci un pieļauj domu kādreiz skriet Lūsi, bet saprotot, ka Lūsis grūtības ziņā ir līdzīgs pilnajam maratonam, atsevišķos gadījumos arī smagāks (fiziski grūtāks). Par šo sapņoju es. Biju domājusi šajā gadā vairākus tādus noskriet, bet atteicos no pēdējās iespējas, jo neesmu tam gatava.
Dace ir trīs bērnu māmiņa ar fantastisku raksturu. Viņa ir ātra un ĻOTI izturīga, spēj lielus ātrumus izturēt līdz galam. Gan jau mēs esam dažādas, bet mani pārsteidz tā cīņa ar sevi, kurā viņa uzvar. Treniņiem laika ir maz (darbs, trīs bērni, peciņa vēl pavisam maza), bet tāpat piepilda vēlmes un parakstās uz izaicinājumiem tad, kad komandai tas ir ļoti vajadzīgs. Ja viņai būtu laiks un vēlme trenēties, interesanti, ko viņa varētu sasniegt?
Pašā startā, skaitot no 10 līdz 1, ieraudzīju Daci un vienojāmies, ka vismaz sāksim kopā. Dalījos ar pieredzi no sava pirmā Stirnu buka starta, ka esot jāskrien lēnu, vēl lēnāk nekā liekas, ka jāskrien, bet beigās viņai to nevajadzēja – viņa mani pārsteidza 🙂 Skrējām kopā, dukas man iekšā bija daudz, bet skatoties uz pulsu, visu laiku bremzēju. Pazīstot sevi, nekur tālu nebūtu tikusi un tā tiešām bija taisnība. Par to pārliecinājos vēlāk, netālu no finišā esošā sprinta etapa.
Tā mēs ar Daci skrējām. Uzmācīgi sākumā dalījos ar savu pirmā Stirnu buka pieredzi. Vēlāk vairs neatceros par ko runājām. Mainījāmies savā starpā, mainījāmies ar citiem skrējējiem. Apspriedām pulsu, vienojāmies paskriet līdz ēnai un tad tur paiet, lai var atveldzēties, jo saule ir karsta – tas nekas, ka septembris, tas ir izcili silts un patīkams. Skriet gan vieglāk būtu vēsākā laikā, bet es pilnīgi noteikti nesūdzos.
Tad ap 14km sapratu, ka esmu sagurusi un vairs nav spēka. Tad sāku skriet uz priekšu sevi vairs nebremzējot, jo likās, ja tad sevi bremzēšu, tad toč ātri vien pāriešu soļos. Pateicu Dacei, ka ja kas, es skrienu, uz ko viņa apstiprinoši kaut ko izdarīja (apziņas kosmoss laikam) un es lēnām aizskrēju.
Pievienojāmies lielajam lēni finišējošo Vāveru distances dalībnieku pulkam. Tur satiku Irēnas Katrīnu, ar ko apsveicinājāmies un nedaudz paskrējām kopā. Pulkstenī redzēju aptuveno ātrumu, kas ir 5:30min/km, nobrīnījos, ka distances beigās Katrīnai (8 gadi) vēl tik daudz spēka. Tālāk viņa kaut kur pazuda. Nenofiltrēju, priekšā vai aizmugurē.
Viss bija labi, cik nu sagurumā var būt, līdz sākās atkal lēzens pacēlums uz augšu, tur pēkšņi sajutu, ka kājās galīgi nav spēka. Bija sajūta, ka seja galīgi izvalbīta, bet tāpēc, ka skrēju ar brillēm, nevar neko no tā redzēt. Kaut kur ap šo vietu Dace mani panāca, lai arī šo šoreiz negaidīju – visu cieņu. Viņai bija līdzi želejas, no kuras iepriekš atteicos, šoreiz palūdzu, lai viņa man iedod. Paldies par to, šķiet tas palīdzēja nedaudz vēlāk, kad iedarbojās vēl trasē. Kārtīgi nolipināju sevi, somu, rokas ar šo želeju, bet labi, ka tā bija. Agrāk ļoti skeptiski skatījos uz tādām, bet tagad saprotu, ka ilgi skrienot, vienalga cik gara distance, želejas var palīdzēt izbaudīt skrējienu, jo brīdī, kad iestājas tā sajūta, ka muskuļi vairs nevelk, vājums tajos, ir ļoti traka. Ja vēl iestājās tā pēkšņā un ļoti trakā bada sajūta komplektā ar vājiem muskuļiem, tad laikam ir vāks… un mokas līdz distances finišam…
Turpināju skriet, pareizāk laikam domāt par skriešanu ejot augšā, ļāvu citiem sevi apdzīt. Vienkārši nevarēju tikt uz priekšu. Domāju, ka ļoti žēl, ka vīrs nekur pa vidu trasē nav redzēts. Drīz parādījās arī viņš un tapa šī spēkpilnā un cīņas pilnā bilde, kurā nevar redzēt acis, kuras pateiktu ļoti daudz par manu reālo stāvokli. Šeit želeja vēl nebija iedarbojusies.
Es no sirds biju priecīga satikt vīru. Ir tik labi viņu redzēt trases malā un bieži tā ir laba zīme, ka finišs vairs nav nekur tālu. Parasti viņš ir tālāk no finiša, šoreiz bija ievērojami tuvāk. Vēl nedaudz un tad sākās skaistākā vieta un visvairāk gaidītā vieta – Sprinta etaps Gaiziņkalnā, kas ir pašā finišā. Tikai jāuzskrien augšā un tad jāskrien lejā, bet viss realitātē izrādās daudz grūtāk. Skriet augšā galīgi nesanāca. Sākumā pat nometos uz četrām – pēdas pie zemes un rokas pie zemes un kārpījos uz augšu. Man tas bija vajadzīgs, lai neapstātos. Pēc tam piecēlos un sāku iet. Vēl vēlāk varēju iet jau nedaudz ātrāk, lai arī stāvums nemainījās, bet Agnese, kas sēdēja kalna galā labi redzēja cik man bija grūti. To pamanīja arī Māris – Daces vīrs – varonīgā māmiņa, kura skrienot savu pirmo Stirnu buku jau, visticamāk, bija finišā. Kā vēlāk uzzināju, Māris esot teicis Robertam (vīram), ka man esot galīgi slikti. Saņemot abu paziņu uzmundrinājumus kaut kā kalnā tiku un tad centos atelpoties. Tikai ap puskalnu varēju sākt skriet un skriet kļuva pavisam viegli salīdzinot ar pēdējo ~ km.
Tavu pārsteigumu – mans vīrs atkal finišā pietupies piefiksē pirmsfiniša emocijas, kurās nezināmu iemeslu dēļ (starp citu par emocijām fotogrāfijās arī iedomājos), esmu pacēlusi uz augšu. Šis jau bija salīdzinoši ļoti viegls skrējiens, jo finišs bija ar roku aizsniedzams un jāskrien tikai lejā no kalna.
Un finišs. It kā kosmosā sajūtas, bet nospiest pulkstenim STOP pogu neaizmirsu. Dīvaini. Arī visas dāvanas paņēmu, paņēmu uzreiz divus Aldara GO bezalkoholiskos alus – šoreiz nebija izvēle, bija tikai vienas krāsas (atkal vairs neatceros kura – zila vai zaļa). Tā arī neesmu sapratusi, kurš man garšo labāk, bet viena paziņa jau no skolas laikiem bija pilnīgi pārliecināta, ka garšīgais pilnīgi noteikti ir ne tas, ko dalīja. Iepriekšējos posmos pašiem bija iespēja izvēlēties, bet šajā bija tikai viens veids.
Laikam ieviesīšu jaunu tradīciju. Taisīt bildi ar tiem skrējējiem ar kuriem atradīšos kopā pēc finiša tad, kad vīrs atgriežas. Iepriekšējā posmā tāda bilde bija ar Lāsmu. Šoreiz ar Martu un Veroniku. Skrējēji zinās Veroniku, ļoti iedvesmojoša sieviete, ar savu stāstu varētu iedvesmot daudzus un, ja pareizi saprotu, tad pirmo reizi kopvērtējumā trijnieks šajā posmā (es varu visu sajaukt, bet viņa bija ļoti priecīga un gandarīta).
Uz tikšanos pavisam drīz! Pēdējā šā gada noslēdzošajā Stirnu buka sezonas skrējienā – Līgatnē. Skriešu Stirnu buku (ja celis būs vesels) un pastrādāšu, lai izdodas labāks rezultāts, lai būtu gatavāka šim startam.
Zane sporto 