Katru reizi stāstu par to cik daudz vairāk laika man vajadzētu, lai varētu visu paspēt un visu aprakstīt tieši tā kā es vēlos. Arī šoreiz ir tā diena. Ir pagājis viens velotreniņš (bija vairāk, bet tikai vienā daļēji piedalījos). Divas peldēšanas un viens skriešanas treniņš (uz otru netiku). Paralēli Stirnu Buks Buka distancē uz ātrumu un BigBank Skrien Latvija Daugavpils posms ar pusmaratonu. Vēl esmu sasniegusi sākumā plānoto svaru un skatos kā izdosies to noturēt, tātad mainījies dienā apēdamo kaloriju skaits. Tāpat pārdomas ar kofeīnu un līdzīgiem izstrādājumiem. Par skrējieniem un uzturu rakstīšu atsevišķi, par triatlona treniņiem šajā rakstā apkopots dienasgrāmatas ieraksts.
Sāksim ar velo. Tas ir vienkāršāk, ar nelielu piesardzību skatos uz velobraukšanu pirms maratona. Ņemot vērā, ka neesmu pieradusi braukt ar velo, tad pieļaujamas vieglas slodzes, lai pēkšņi maratona vidū nenokristu tā, ka nebūs iespēja finišēt. Mani ir sabaidījusi mana palīdze skriešanā, bet pārrunājot ar viņu sapratu, ka vieglas slodzes, kas ir kā atslodzes var taisīt, bet nepārcensties, lai pārlieku nepārslogotu neierastos muskuļus, kas radot tādus draudus. Maz no tā saprotu. Zinu tikai, ka tiem, kam pieredze var uzticēties un šo saprotu. Viss ir atkarīgs no slodzes lieluma.
Velo treniņā piedalījos tikai vienā un tajā daļā, kas notika laukumā. Treniņu vadīja Igors, kurš sākuma ievadtreniņos piedalījās diezgan maz, jo bija kaut kādā triatlona treniņnometnē ārpus Latvijas. Sākumā tika izlikti konusi, ap kuriem vajadzēja manevrēt. Saprotu, ka dažāda lieluma un grūtības pakāpes, kas jāizbrauc bija visiem. Tad bija interesants uzdevums, kur vajadzēja paņemt pudeli no spaiņa, izbraukt līkumu un atgriežoties nolikt atpakaļ. To visu atrodoties uz velo un kustībā. Tālāk man patika uzdevums, kas atkārtojās trīs reizes – bija nepieciešams noturēties aplī visiem uz velo. Aplis arvien tika samazināts. Izstājās tie, kas pieskarās pie zemes vai izbrauc ārpus apļa. Šis patika tāpēc, ka pirmajā piegājienā visilgāk noturējos no visām meitenēm un izkritu kā ceturtā. Šo treniņi fotogrāfēja vīrs, tāpēc ir bildes ar ko padalīties.
Bija auksts laiks. Pirmo reizi braucu ar ķiveri, bet Igors nepārstāj atgādināt “No helmet no ride”, Andris aizdeva. Esmu ļoti pateicīga. Man neizdevās sagādāt sev bikses ar polsterējumu, tāpēc izlīdzējos ar tām, kas ir, bet nepaveicās. Nokritu un saplēsu bikses. Dabūju labu nobrāzumu un arī saplēsu labas bikses. Legingus. Jau sen vajadzētu iegādāties, bet visu laiku ir kaut kas tāds, ko vairāk vajag.
Kopā ar mums bija arī mazā Emīlija un lielā Gabriela 😀 Emīlija nepārtraukti mani uzmundrināja un šķiet interesanti, bet viņa bija absolūtā sajūsmā par mani uz velo. Drīz iemēģinājām arī ar viņa braucienu uz divriteņa. Jāakārto. Cerams, aizies viņai tā lieta. Ar Gabrielu ir nedaudz sarežģītāk, bet tas ir cits stāsts.
Tālāk par skriešanu. Visgrūtāk rakstīt, jo jūtos diezgan stabili šajā distancē un tā ir vienīgā tāda. Sanāca pievienoties tikai vienam koptreniņam tur, kur jānoskrien 100km (desmit piegājienos) par godu Latvijas simtgadei – bezmaksas skrējiens katru otrdienu uz AB dambja. Biju tikai šī seriāla otrajā posmā, kur kopā noskrējām 10km ap 6min/km, lai arī ļoti prasījās vismaz 6:30min/km, jo iepriekšējā vakarā biju skrējusi nopietnākus intervālus. Bija jūtams izteikts sagurums. Uz treniņu braucām kopā ar Andri. Nolikām mašīnu pie ugunsdzēsēju depo un tālāk (ap 1km skrējām). Plānā bija ierakstīts 7-9km recovery, parasti tas nozīmē skrējiens līdz 130. Šeit sanāca ap 150 pulss, distance kopā no mašīnas līdz AB dambim, skrējiens un skrējiens uz mašīnu drusku virs 11km. Tātad ātrums pārsniegts, kilometrāža pārsniegta un rezultātā sāpošs celis. Sāp tā vieta pie pārslodzēm, bet šoreiz sāpēja tā, ka pa trepēm bija grūti noiet un divas dienas nevis tikai nākamās dienas rītā. Par laimi skriešanas treniņi nebija plānoti un kāja atguvās līdz nākamajam skrējienam.
No šī skrējiena biju gaidījusi, ka skriesim lēnāk un būs arī kādas kopīgās aktivitātes, vingrinājumi vai kas tāds, bet tas bija nākamajā treniņā uz kuru netiku ģimenes apstākļu dēļ. Jau uz iesildīšanās treniņiem skriešanā nebiju, atkal izlaidu. Šķiet ļoti vērtīgi, bet, diemžēl, netiku. Žēl, ka tā, bet neko nevar darīt, ģimene tomēr ir svarīgāka par visiem treniņiem.
Bilde no 100km.lv Facebook lapas. Diemžēl, bildes autoru neatradu.
Man kopumā patika kopskrējiens, ja vien nebūtu tik nogurusi no iepriekšējās dienas intervāliem. Patika, ka parunājām ar Jāni par pulsa zonām un skriešanas plāniem triatlona ietvaros. Zini, ir tā sajūta, ka kaut ko par skriešanu jau zinu, tāpēc centos saprast kā tur ir, tieku uztverta kā iesācēja (1,5gadi regulāras skriešanas, var būt arī iesācēja), lietas tiek stāstītas vispārēji, ko no tā visa paņemt, nezinu savas pulsa zonas – tā gan izrādījās nepatiesība, kad Lienei iedevu savus veloergonometrijas rezultātus, viņa manā Garmin kontā salika pulsa zonas. To pamanīju pēc Daugavpils pusmaratona. Būtu bijusi priecīga, ja tiktu par to painformētu, bet pieņēmu kā faktu un tagad zinu, ka lielāko daļu treniņu skrienu intervālus sarkanajā zonā un lielāko daļu pusmaratona arī noskrēju sarkanajā zonā, bet par to nākamajos rakstos.
Peldēšana – manā gadījumā smagākā distance. Milzīgs izaicinājums un ļoti daudz ticības un uzmundrinājuma vajag sev, lai izturētu katru treniņu. Vēl, neizdodas pilnvērtīgi pievērsties peldēšanas treniņiem patstāvīgi, lai apgūtu nodarbībās teikto (pagaidām tikai koptreniņi). Tas gan ir saprotams, jo es tomēr gatavojos maratonam un tā man ir prioritāte. Gribu noskriet savu pirmo maratonu un ne vienkārši noskriet, bet ar laiku 3h 45min. Apzinos, ka tas var būt man par smagu, bet es laikam riskēšu.
Tātad – peldēšanas koptreniņi tagad ir bijuši divi un šajā laikā (kamēr nerakstīju) bija arī viena vai divas patstāvīgās peldēšanas – pirms koptreniņiem). Pirms koptreniņiem peldēju un atkārtoju visu kas man bija mācīts. Saskāros ar to, ka nesanāk. Pārsteidzoši, bet nesanāk. Es gribu peldēt, bet jāmācās elpot un vajadzēja kādu kas palīdz. Eksperimentēju, gribēju apjautāties sievietei, kas sēž pie Piņķu peldbaseina, bet nesaņēmos. Pirmajāno tām divām reizēm, es domāju, ka viņa seko kārtībai. Otrajā redzēju, ka viņa puišeli dzenā šurp un turp, interese par kvalitāti nulle, tikai dzenāja viņu ar baseiniem. Nepatika man tā, tāpēc izlēmu nejautāt. Blakus celiņā ļoti skaisti (manā izpratnē un pēc manas saprašanas) peldēja viens vīrietis. Kādas trīs reizes noturējos un viņam neko nejautāju.
Pirmais koptreniņš bija ar Lieni. Diezgan grūti saprast, ka esi vājākais un lēnākais, īpaši ar dēlīti un vicinot tikai kājas. Nekādas kustības uz priekšu. Trīs baseinus nopeldēt kaut kā, bet tikt 50m baseinā līdz beigām, tas bija sasniegums. Tāda kā maza cerību dzirksts, ka viss varbūt nemaz nav tik traki. Nopeldot otro baseinu (sākumā bez dēlīša), likās, ka rokas atkritīs no noguruma, bet trešajā jau organisms pierada. Līdzīgi bija arī velotreniņā uz baikiem MyFitness zālē. Tad sekoja uzdevumi ar dēlīšiem un elpošanu. Šeit šausmas, visa mana cerību dzirksts tika norīta ar lielu daudzumu ūdens, kas nepārtraukti kaut kur aizķērās manā elpošanas sistēmā. Ja Piņķu peldbaseinā vēl kaut kā sanāca ar to elpošanu, tad Lienes vadītājā treniņā vienkārša panika. Varbūt tāpēc, ka peldējām pilnus baseinus un neliku kājas pie zemes? Dēlītis bija, bet varēja pieturēties arī pie tiem nožogojumiem starp peldceliņiem (šis izrādījās man jaunums). Tā mēģināju kaut kā kulties, stipri iepaliekot no pārējiem un visu laiku saņemot dunkas no kāda, kas man uzskrējis virsū un cenšās mani apdzīt. Nu nav jauka sajūta. Vēl kādu brīdi tā cīnījos, līdz dzirdēju, ka puisis saka, ka netiek galā ar elpošanu. Aprakstīja gluži manu situāciju – pati nevarēju aprakstīt ne tad, ne arī tagad. Tad atkal parādījās cerība, ka darīšu kaut ko savā līmenī, lai arī pavisam pamati un nekas labs tas nav, bet pamati vajadzīgi, bez tiem nekādi.
Sākām taisīt vienkāršas elpošanas zem ūdens. Tad sēšanās uz baseina dibena, tad Liene palaida puisi un gribēja laist arī mani, bet es sapratu, ka joprojām ar šo nebūs līdzēts. Stāvēju ar dēlīti un mēģināju saņemties vēl vienai bezjēdzīgai peldēšanai ar dēlīti, kur jāelpo un pirms mēģināju sapratu, ka nebūs. Tad gāju pie Lienes un lūdzu palīdzību – man jāsaprot kā elpot – mana doma bija pastāvēt pie celiņu robežas un likt galvu ūdenī elpot un tad to griezt uz sāniem. Lienei ideja patika, bet viņa ieteica paiet pie maliņas un iegulties ūdenī imitējot peldēšanu un tad izpildīt vingrinājumu ar galvas griešanu. Šeit atklājās, ka arī man ir ērtā puse elpošanai. Tā bija skaidri redzama. Ar otro piegājienu neērtajai pusei ļoti labi sanāca. Tagad biju gatava darbam ar dēlīti un peldēju 50m baseinu turp un atpakaļ ar dēlīti. Vairs neatceros kā mainīju puses uz kuru elpoju, bet man sanāca. Atceros to prieku un jaunu cerību, ka man sanāk. Nekādas panikas un viss tiešām labi. Tālāk bija aicinājums no Lienes peldēt to pašu bez dēlīša. Šeit parādījās jauna bezcerība. Nekas nesanāca un nodarbība bija jābeidz, jo tālāk desmit minūšu laikā ir jāizskrien cauri ģērbtuvēm un jāsaģērbjās, lai nav vēl jāpiemaksā.
Katru reizi peldēšanas koptreniņos Jānies pienāk un jautā: “Kā ir?” Katru reizi es atbildu, ka būs labi. Patiesībā tagad ir grūti. Vajag tai peldēšanai pieķerties tā no sirds, bet daži apstākļi man to līdz galam neļauj izdarīt.
Nākamā peldēšana, tajā pašā NBS baseinā un Igora vadībā. Man patika vairāk. Man patika struktūra. Visi ar vienkāršākiem vingrinājumiem tika novērtēti. Grupā B (tas apzīmē vājākos), tika izdalīti stiprākie un vājākie. Bija dažādi uzdevumi dažādiem peldēšanas līmeņiem. Likās, ka tiek strādāts pie problemātiskajām lietām mums pašiem nesakot par to, kas mums nesanāk, ka Igors spēja to novērtēt.
Tā pastāvīgā atpalikšana un tā aizrīšanās ar ūdeni, pastāvīgā sevis uzmundrināšana, ļoti nogurdina. Uzlabojumi ir, tie ir mazi un īslaicīgi prieciņi, kas kā svece, kura nevar aizdegties, ātri nodziest. Šeit pamanīju, ka ir grūtāk savākties. Vairāk gribas parādīt, ka man kaut kas nesanāk – tā it kā Igoram tas nebūtu redzams. Tā ir zemapziņa, bet tas gan bija vairāk tāpēc, ka es ceru, ka svētdienas grupa 10:00 savāksies, jo dienas vidus treniņiem, kas man ir TIK ĻOTI NEPIECIEŠAMI, ja ir mazi bērni, tiešām ir galīgi neizdevīgi. Man ir vajadzīga palīdzība. Un tas vairāk bija tās izmisuma sauciens, lai arī pašai muļķīga sajūta.
Pēc treniņa, Igors savāca visus un jautāja kas patika, kādi ieteikumi un kaut kā tā. Pie manis apstājās un es nevarēju neko pateikt. Tas bija tāpēc, ka tik ļoti biju sakoncentrējusies uz sevi, uz tādas vilšanās robežas, ka nesanāk un tāda cerību meklējuma. Es tā arī neko nepateicu, lai arī vēlāk zināju, ka man ir ko teikt. Vēl, mums visiem bija ieteikums iegādāties treniņpleznas un man arī deguna uzliktni (nezinu kā sauc, lai ūdens nelien degunā). Tāpat priekšdienām arī trubiņu. Šo vēl neesmu izdarījusi un nezinu, kad to izdarīšu.
Gaidu to brīnumu, kad manā peldēšanā kaut kas pavirzīsies uz priekšu. Gaidu un man tiešām tas būs brīnums. Ir grūti ar šo disciplīnas daļu. Es visu laiku atceros Igora teikto prezentācijā, kad nosauca 15 laimīgos – lai mēs kaut ko iemācītos ir vajadzīga motivācija. Es gribēju iemācīties peldēt, bet par to domāju ilgi. Tagad ir triatlona treniņi ar lielisku treneru komandu un saprotu, ka 12. augustā man būs jāaizpeld līdz maiņas zonai, lai varētu uzkāpt uz velo. Man ir mega motivācija. Man ir motivācija par visiem tiem, kas netika programmā, bet to ļoti vēlējās. Man ir mana motivācija, kas sportojot mani dzen uz priekšu. Man ir azarts, kas liek sevi izaicināt un piepildīt izaicinājumu. Viss būs. Tagad to zina tie, kam ir pieredze. Nešaubās par manām sējām tie, kuri ir redzējuši kā man viss sanāk. Man ir grūti tam noticēt, bet pieredze rāda un treneru miers dod man ticību, ka aizpeldēšu peldamo daļu. Kas zina. Iemācīšos elpot un varbūt peldēšana vienkārši aizies ar super uzrāvienu un izpeldēšu ne pēdējā… Lai man izdodas!!!
Zane sporto 