Kā es gribētu, lai man būtu vairāk laika un tajā pašā laikā saprotu – ja man būtu, es to aizpildītu ar daudz citām lietām un tāpat viņa vienmēr trūktu. Ar laiku ir tāpat kā ar naudu, vienmēr var būt vairāk. Man ir sakrājušies vairāki raksti, kurus vajadzētu uzrakstīt, tāpēc atkal plānoju īsā laikā veikt vairākus ierakstus.
Šis ieraksts ir par otru peldēšanas treniņu #tavspirmaistriatlons ietvaros.
Šoreiz gāju viena, bez paziņām, bet satiku Jāni. Viņš peldēja blakus celiņā pie labākajiem peldētājiem, savukārt es pie iesācējiem un pie ieejas tiku atzīmēta ar “B”. Ierados pieteikusies uz nodarbību, bet ar treneriem nebiju saskaņojusi, jo redzēju, ka pieteikušos dalībnieku skaits bija neliels un visi, kas vēlēsies pieteikties, to varēs izdarīt.
Šoreiz viss bija vienkāršāk. Iespējams, visi, kas bija sanākuši bija vājāki peldētāji kā pirmajā peldēšanas koptreniņā, iespējams pēc papildus treniņa ar Ievu un YouTube video skatīšanās mana pārliecība par sevi bija augusi. Jau zināju par ko uzdot jautājumus, sapratu kas un kā ir jādara.
Tagad zinu, ka man ir jāpiestrādā pie kāju kustināšanas. Ķermeņa stāvoklis ūdenī esot labs, kājas arī taisnas, bet laikam jākustina intensīvāk un no gurniem. Kājas jātur augstāk pie ūdens virsmas. Vēl viena lieta, ko uzzināju šajā treniņā, ka es pat 25m varu nopeldēt kraulā (lai arī kādā, bet varu – ceru, ka video izdosies te pievienot), bet apskatoties video ir skaidrs, ka trakoti daudz ir jāapgūst un jāmācās un peldot bija skaidrs, ka tiek patērēts milzīgs daudzums spēka, tāpēc pagaidām stipri vairāk kā 25m arī nesanāk.
Tāpat ik pa brīdim sajutu to sajūtu par ko dzirdēju video (liku iepriekšējā peldēšanas dienasgrāmatā) un par ko man stāstīja – jāpeld ir kā lidojumā. Ja priekšā tur taisni roku uz dēlīša un izdodas ieelpot neceļot galvu tik daudz ārā no ūdens, slīdējums (lidojums) neapstājas.
Pēc šī treniņa bija patīkama pēcgarša. Biju ļoti sagurusi, tāpēc nepaliku ilgāk baseinā. Esot Olimpisā centra baseinā, vienmēr priecājos par skaistajām, mozaīkas veida, krāsainajām sienām un skaisto remontu. Pirms došanās uzmetu skatienu spogulī un likās, ka esmu ļoti bāla, pat lūpas tādas bālas. Nodomāju, ka izlikās. Kad atbraucu mājās, redzēju, ka tiešām esmu bāla, ko apstiprināja arī vīrs. Viņš teica, ka arī lūpas esot baltas. Sapratu, ka kopējā slodze nedēļā ir bijusi par lielu. Izdzēru olbaltumvielu dzērienu un kārtīgi saēdos gaļu, tad sejas krāsa atgriezās.
Man bija paredzēts vēl viegls skrējiens, ko atliku uz vakaru, dēļ saguruma un bālajām lūpām, bet beigās neizgāju. Pēdējā pusotra gada laikā šī bija pirmā reize, kad tā rīkojos. Citas reizes tiešām nebija iespējas atrast risinājumu. Tomēr esmu pārliecināta, ka ir jāprot ieklausīties sevī un saprast impulsus, pretējā gadījumā viegli satraumēties un palikt bez ilgi plānotā maratona. Vai atteikties no plāna pilno maratonu noskriet 3h 45min., tāpēc esmu ar to mierā. Nākamos treniņus turpināju pēc plāna. Pat atteicos no #TavsPirmaisTriatlons skriešanas koptreniņa, lai neizlaistu savu intervālu skrējienu (saprotu, ka šis bija ļoti svarīga gatavošanās sadaļa Liepājas 10km skrējienam), bet par atsevišķs stāsts.
Zane sporto 