Šoreiz bija kārtīga sportošana. Kaut kā gaidīju, ka būs vieglāk, lai arī sapratu, ka Siguldas serpentīni un kāpnes nekad man nav bijis nekas viegls. Braucu ar sabiedrisko līdz Rīgai un tad kopā ar Ievu un Andri devāmies uz Siguldu. Nebraucot ar mašīnu, paņēmu mazāk kā vajadzēja, jo tik daudz ielīda vienā somā, ar divām stiepties ir baisi neērti.
Sākumā bija neliela iesildīšanās, tad mierīgs skrējiens līdz kāpnīetēm lejā – kāpnes lejā mani parasti baidā vairāk kā augšā, jo mēdzu uz tām paslīdēt. Šoreiz paveicās. Nepaslīdēju. Tad skrējiens pāri Gaujai un tad sākās trīs apļi ar kāpšanu garās un augstās kāpnēs. Pirmajā kāpienā pulss bija līdz 166, kas jau likās kosmosā daudz, otrajā kāpienā jau bija 171, parādījās vate ausīs, bet šis kāpiens bija ātrāks un pēc tam ir garš noskrējiens pa serpentīnu, kas ļauj pulsam pilnībā atjaunoties. Trešajā aplī jau 175. Vate tāda pati, ātri atgāja.
Turpinājumā bija serpentīns, skrien augšā cik spēka un lejā atpūšās un atjauno pulsu. Tā vajadzēja būt. Pirmajā reizē lielāko daļu nostaigāju. Otrajā reizē līdz lejai nenoskrēju, pievienojos Ievai, saprotot, ka savādāk sevi pārāk daudz saudzēju. Tad nu skrēju līdzi cik varēju un tad palaidu viņu un diezgan pašā augšā ļāvu viņai aizskriet. Panācu skrienot lejā. Nākamajā piegājienā Ieva teica, ka nav jāskrien ātri, bet vienkārši jāskrien tā, lai var tikt līdz augšai. Skrēja lēnāk. Sasniedzot atzīmi pie augšējiem soliņiem, Ieva uzsauca, tagad spied cik spēka, bet tas, ka es joprojām biju skrējienā jau bija tas, ko es varu. Tikai sasniedzot pēdējo laternas stabu, spēju pielikt nedaudz ātrumu un augšā atkal 175. Smags darbs. Intervāli jau ierasti un tie man nāk viegli. Šis skaitās kas līdzīgs, bet neesmu laikam radusi, bet Stirnu bukam šis ir tas, kas ir vajadzīgs. Tikai par labu nāks arī asfalta skrējieniem.
Tālāk – kā man teica jau tāds atsildīšanās skrējiens, kurā ātri vien izrādījās atkal augstas kāpnes, tad vēl skrējiens pa taku tikai augšā un tad tikpat stāvas kāpnes lejā ar lenteri pārmaiņus tikai vienā pusē. Tajās biju kā gliemezis, koncentrējoties liku katru kāju. Visi lejā gaidīja.
Tālāk likās, ka jātiek atpakaļ līdz tam panorāmas ratam. Skrēju pa salīdzinoši līdzenu asfaltu, stipri apmierināta, nedaudz pat priekšā un tad Ieva mani uzmundrināja, ka droši varutā neskriet, jo priekšā vēl gaida Ziediņkalns. Es domāju, ka viņa joko. Ar šo kalnu man ir īpašas attiecības. 31. dzimšanas dienu svinēju Siguldas kalnu maratona īsākajā distancē – 15km, pirms tam skrienot salīdzinoši maz un šķiet garākais, ko tajā laikā biju skrējusi bija 13km. Domāju, kas tur vēl 2km klāt. Tad nezināju, ka šis skrējiens sākās Ziediņkalnā un beidzās ar uzskriešanu tajā. Tajā skrējienā atklāju, ka nomirt nemaz nav tik viegli, jo bez elpas stāvēju apķērusi koku ļoti ilgi, līdz atelpojos. Apkārtējo attieksme mani mierināja, jo neviens traki nesatraucās. Tālāk tajā skrējienā pie katra kāpuma elpu atkal un atkal sita ciet. Pēdējais bija Ziediņkalns, kurā elpu zaudēju reizes trīs. Liela bijība pret viņu. Skrienot ielīdu atpakaļ savā vietā, otrajā rindā, ievilku elpu un sapratu, ka kaut kā jau augšā tikšu. Laiki ir mainījušies un augšā tiku tīri raiti, kāpjot uz katra pakāpiena. Mans trenētības līmenis ir daudz labāks kā bija tad.
Šajā treniņā sapratu, ka ēšanu galīgi neesmu pārdomājusi, jo jau gribējās traki ēst, bet man bija līdzi tikai divi banāni. Ar kuriem jāpietiek, lai dotos uz baseinu, kas atņem vēl vairāk spēka kā jebkura skriešana. Labi, ka mani eņģeļi – Ieva ar Andri ieteica nopirkt olbaltumvielu pulveri kafejnīcā pie baseina. Labi, ka tā arī izdarīju, tas deva spēku peldēšanai.
Vispirms ātri nofilmēju Ievu peldot, jo viņa gribēja redzēt savu tehniku. Tad viņa sāka daroties ar mums – mācīt mani un Andri. Nofilmēja dažus video, lai vēlāk var apskatīt progresu. Lūk arī viens no tiem:
Iepriekšējā dienā biju noskatījusies vairākus video iesācējiem par peldēšanu. Ja kāds man stāstītu, ka mācās peldēt skatoties YouTube video, tad laikam neko neteiktu, bet nodomātu, ka nu gan laiki pienākuši.
Pirms rakstu tālāk par to, ko apguvu, ielikšu tos divus video, kas, manuprāt deva ļoti daudz svarīgas informācijas:
Šis video ir par to kā elpot peldēšanas laikā. Kā pārvarēt bailes peldot ar galvu zem ūdens un kādus soļus piemērot. Īpaši svarīgi bērniem, bet arī man tas palīdzēja saprast kā ir jāelpo zem ūdens. Palīdz nomierināties.
Otrs video ir jau vairāk specializēts peldēšanai kraulā. Tam īsti gatava vēl nebiju, bet paņēmu svarīgu informāciju par to kā strādā kājas – nevis tās ir jāloka, bet tās ir taisnas. Otra lieta, ko izmantoju savam pirmajam treniņam bija tas, ka ar rokām nav jāslīcina dēlītis priekšā.
Vispirms nonākot baseinā, mēģināju elpot tā kā mācīja pirmajā video, zināju, ka man nav bail likt galvu zem ūdens, tāpēc sāku tajā posmā, kad galva pilnībā ir zem ūdens, bet stāvot uz kājām un skatoties uz tām zem ūdens. Vēlāk likos guļus ar dēlīti, kustinot taisnas kājas un ceļot galvu augšā pavisam – tā kā tas ir redzams Ievas filmētajā video. Sākumā kustinot kājas, kustības uz priekšu nebija gandrīz nemaz. Tāpēc Ieva ieteica kustināt kājas no gurniem nevis tikai pēdas cilāt. Varbūt kustība uz priekšu kļuva raitāka.
Lielāko daļu laika aizņēma mācoties elpot griežot galvu uz sānu. Tā arī nesanāca, bet pieļauju, ka tas jau bija noguruma dēļ. Ar svaigu skatu un jaunu mēģināšanu, iespējams tas sanāks jau daudz labāk. Saprotu, ka saspirndzinot kaklu ceļot to uz augšu, es neveiksmīgi noķeru vilni no airēšanās ar roku, kas atrodas taisni priekšā manai sejai. Īsti neizprotu kā tas notiek, bet man ir skaidrs, ka nedrīkst satraukties par to, ka neizdodas ievilkt elpu uzreiz. Satraukums izpaužas kakla sasprindzinājumā, kas savukārt nodrošina vilni taisni priekšā sejai un ieelpot tiešām nevar.
Dienas turpinājumā brālis ar draudzeni un mammu bija ieradušies Siguldā un sagaidīja mani pēc baseina un tad aizveda fantastiskās pusdienās. Sen nebiju ēdusi neko tik garšīgu. Biju tik labi nogurusi, ka atļāvos vienīgā no visas kompānijas iegādāties saldo. Man pinīgi būtu pieticis ar pusi no tā, bet apēdu visu. Noteikti bija daudz kaloriju, ieliku 500 tikai paskatoties, lai arī nav ne jausmas cik tur bija. Pirms tam ēdu garneļu salātus ar dažādām lapām un sieru kā arī mērcīti. Vēl salātos bija fantastisks avocado – pēdējā laikā nav izdevies nopirkt nevienu normālu, bet tur katru gabaliņu izbaudīju.
Zane sporto 