Šī ir īpaša diena. Seriāla noslēgums. Otro reizi tiek noskrieta ziema. Iepriekšējā Noskrien Ziema sezonu beidzu ar labāko laiku 10km, par ko tajā reizē bija laimes asaras. To atceros bieži. Rezultātu neatceros, bet pirmo reizi 10km bija ātrāk kā 1h. Man tas likās fantastiski, neiespējami. Vēl šajā dienā man bija konkurentes ar ko līdzīgi skrējām visā seriālā un gribējās pārspēt viņas kopvērtējumā. Uz šo neiespringu, bet klusībā cerēju. Svarīgākais man bija skriet un finišēt vieglāk kā iepriekšējā posmā.
Ņemot vērā uztura izmaiņas, gatavojos rūpīgāk izvēlēties brokastīs ēdamo. Noskaidroju, ka pirms sacensībām nepieciešams ēst daudz ogļhidrātu, maz tauku un nedaudz olbaltumvielu. Saprotu, ka auzu pārslu putra ūdenī ar banānu un kanēli, būtu izcili piemērots ēdiens brokastīm, bet es nelabprāt ēdu auzu pārslu putru, lai arī nevaru teikt, ka man viņa negaršotu. Es izvēlējos grauzdētu franču bageti ar medu. Sen neko tiiiikkk saldu nebiju ēdusi.
Ieradāmies laicīgi un labi, ka tā, jo šoreiz garas rindas bija tāpēc, lai varētu tikt Brīvdabas muzejā un tad vēl bija rinda pēc numuriem. Jau iegūtā pieredze, ka garākām distancēm parasti ir mazāka rinda vai tās nav vispār. Šo izmantojām un painformējām arī citus rindā stāvošos.
Pirmo reizi trasē līdzi ņēmu cukura graudiņus. Ieteikums cukura graudiņus bija ēst katrus 3km pa vienam graudiņam. Pirmos divus graudiņus tā arī ieēdu, pēc tam saldums no mutes nepazuda un km skrēja ātrāk. Šoreiz dzeramsomu līdzi neņēmu, jo trubiņas tomēr aizsalst un bija trīs apļi, tātad uz 21 plānoto km, bija paredzēti divi dzirdīšanas punkti un finišā arī. Tātad likās, ka ar to var pietikt. Otrajā un trešajā aplī apēdu vien trīs cukura graudiņus un katrā aplī tos noskaloju ar pieejamo ūdeni un pēc otrā apļa apēdu vienu apelsīna šķēlīti. Grūti pateikt vai palīdzēja, jo izsalkums un trakums sākās ~2h 15min., bet distanci pieveicu 2h 04min. Tā rūgtā pieredze bija Stirnu Buka posmā, kurā skrēju savu pirmo Stirnu buku. Sanāca labs apraksts un to atradīsiet šeit.
Kopumā ļoti izbaudīju skrējienu. Visā posmā grūtākā bija sākums salšana garajā rindā, lai iegūtu aproces un varētu uzturēties Brīvdabas muzeja teritorijā no tā izejot un atgriežoties (šo gan ne reizi neizmantoju, tāpēc iedomājos, ka varbūt būtu ērtāk tās aproces izsniegt pie iziešanas tikai tiem, kam patiešām tas ir nepieciešams un izbēgot garās rindas). Priecājos, ka mēs visa komanda (Jaunmārupe skrien!) gandrīz pilnā sastāvā tālāk gājām kopā. Cilvēku plūsmā nemanīju norādes uz numuru izņemšanu un ģērbtuvēm, tāpēc nesapratu kā komandas biedri tik labi orientējās un zina, kur ir jāiet. Tos pamanīju, kad pēc finiša devāmies pa to pašu taku pakaļ mantām. Šeit nopriecājos par savu attapību, ka parasti garajiem skrējieniem nav garas rindas, tāpēc gāju pārliecināties un tad skaļi noteicu arī pārējiem, kas iestājušies rindā gaida savu rindu, lai izņemtu dalības numurus, ka sporta distancei ir sava rinda un tā ir ļoti īsta, iekšā un siltumā. Pārējā komanda paliek vēl rindā, bet lieliski ir tas, ka rinda ļoti ātri virzījās uz priekšu.
Tad kopā devāmies uz ģērbtuvēm atstāt mantas un uz tualeti. Kas ir apsveicami – skriešanas pasākumos es jūtos diezgan droši par savām mantām. Tas attiecas gan uz Noskrien Ziemu, gan uz Stirnu buku. Savācās cilvēki ar vērtībām un dabas mīļi. Protams var būt visādi un nodrošinos, bet lielā mērā neesmu dzirdējusi par drošības incidentiem un arī jūtos droši. Tā vien pietika nedaudz pavicināt kājas un pastiepties un bija jāiet uz starta koridoru (starts abām distancēm vienā laikā). Es visu ceļu līdz šejienei brīnījos kā esmu izgājusi no mājas bez cimdiem. Tikai pie ģērbtuvēm apjautājos, varbūt kādam ir rezerves cimdi un manu laimi – Dacei bija. Ļoti skaisti un silti dūrainīši, kas vēlāk mani pasargāja no laulības gredzena zaudēšanas. Kopš zaudēju svaru, tas zūd arī pirkstos un tik aktīvi māju kādai Brīvdabas muzeja darbiniecei, ka nācās atkārtoti vilkt gredzenu pirkstā, kurš bija iekritis cimdā.
Saulīte bija skaista un deva pavasara vēsmas, bet vējiņš auksts. Labi, ka man bija cimdi. Atkal skrējām kopā ar Artūru. Šoreiz nejutos tā, ka mani dzen uz priekšu. Ik pa brīdim viņš apjautājās vai nav tā, ka skrienam pa ātru. Tur bija salīdzinoši līdzens un skrējām ap 5:30, 5:40, kas takās ir diezgan ātri, bet sajūtās skrēju stabili un nebija sajūta, ka šādi var kaut ko pārķert.
Trasē saulīte tikās ar vēju un abi mūs pavadīja visu ceļu. Bija kalniņi un takas, bija smilgas pie ezera, lielas un skaistas. Bija dīvaini skriet pa muzeju, bet tas tikai par to iedomājoties. Gaidīju, kad beigsies pirmais aplis, jo tad tautas paliek ievērojami mazāk. Tā skriet ir daudz baudāmāk. Pirmo reizi skrēju sacensības trīs apļos. Likās, ka psiholoģiski tas būs daudz grūtāk, bet nebija tik traki. Trešo apli skrēju jau kā pa savu kabatu, lai arī jāatzīst, ka kādā brīdī domāju, ka esmu kaut kur nepareizi aizskrējusi, jo bija dalībnieki, kas, laikam (visiem rezultāti bija ieskaitīti) bija aizskrējuši kaut ko nepareizi, un likās, ka es viņus otru reizi apdzenu, lai arī trasē viņiem biju aizskrējusi garām jau sākumā. Pēcāk sāku baidīties, ja nu tā esmu es, kas kaut kur ne tur aizskrējusi. Būtu ļoti “škrobīgi”, bet skrēju tālāk un turpināju sacensties ar sevi un pulkstenis tāpat būs visu piefiksējis. Nekas sliktāk kā labs treniņš lielā, jaukā kompānijā tas nevar būt, tāpēc neiespringu. Vienīgais, pēdējā aplī pievienojās apmaldījušies cilvēki, kas neļāva skriet vienatnē un izvēlēties savu tempu, jo apdzīt pa šaurām, nedaudz sniegotām takām, kas var izvest pie ļoti slidena ledus, apdzīt negribēju.
Mana mīļākā skrējiena daļa bija finišs un atbalstītāju ķēdīte. Viss sākās ar maniem skriešanas biedriem Andri un Ievu, kas stāvēja blakus vīram, kas bildēja. Šoreiz biju priecīga viņus satikt. Viņi mani pavadīja gandrīz līdz finišam. Pa ceļam bija Evija, kas ļoti aktīvi uzmundrināja un visbeidzot pie paša finiša dzirdēju Daci ar skaļiem atbalstiem. Un finišs viegls un ar smaidu. Tieši tāds, kādu gribēju. Pilnīga bauda. Prieks un cilvēku finišā arī bija daudz. Tas laikam saistīts ar apbalvošanu, kas notika ārā, turpat pie finiša (iepriekšējos posmos tā notika iekšā un siltumā).
Interesanti bija tas, ka pēc finiša man pienāca klāt divi skrējēji ar ko bijām beigas skrējuši kopā un atbalstītāju atbalstīta biju atrāvusies. Viņi teica PALDIES! Nezinu īsti par ko, bet paldies vienmēr ir patīkami. Iespējams palīdzēju turēt tempu, bet kas to lai zina. Nejautāju.
Vēl viena kundzīte paraudāja man uz pleca, ka lielākā vecuma grupa ir pārāk izstiepta. Žēl, ka neatceros, cik viņai gadi, bet bija nedaudz virs 70. Viņa teica, ka no 40 līdz cienījamākajam vecumam ir milzīga starpība. Taisnība jau ir. Ieteicu viņai aiziet un par to aprunāties ar organizatoriem un norādīju uz Robertu Treiju, ka tas būs īstais cilvēks ar ko runāt. Viņa bija pārsteigta par tādu domu, bet teica, ka neiešot. Nākamgad vairs neskriešot, tāpēc neesot vērts. Teicu, ka viņa varētu palīdzēt citiem, bet laikam satraukums par to runāt ar organizatoriem bija pārāk liels un viņa izlēma par to nerunāt.
Sekoja apbalvošana. Ne komandu kopvērtējumā, ne vecuma kopvērtējumā godalgotas vietas nebija, bet priecājos par visiem pjedestāliem. Tas ko ļoti gaidīju bija solītā SPORTLAND loterija ar balvu 250Eur dāvanu karti starp visiem dalībniekiem, kas skrējuši visos četros posmos. Izrādījās, ka tas būšot internetā. Raksts top 29.03., bet neesmu pamanījusi laimīgo, jo man jau ir zināms, ko iegādātos, ja šo summu laimētu.
Zane sporto 