Šodien ir mana brīvdiena no skriešanas un sporta. Esmu sagurusi, iespējams tāpēc, ka esmu apslimusi, tāpēc arī pārlieku emocionāla.
Stāsts ir par sapni, ko neizdevās piepildīt. Vēlā pagājušās piektdienas vakarā saņēmu skumju, man pat sāpīgu ziņu, ka programma “Mans pirmais maratons” nevar uzņemt visus dalībniekus, tāpēc es netieku programmā.
Esmu droša, ka mans pieteikums bija labs, domāju, ka tas pat atbilda prasībām kādas ir programmai. Biju veikusi diezgan dziļu izpēti (cik internetā atrodams) un ļoti piestrādāju pie pieteikuma.
Dievs un mani tuvākie zina cik daudz darba ir ieguldīts skriešanā. Šeit ir fakti, kas, manuprāt, to apliecina:
- Man ir ģimene, kurā ir vīrs un divas burvīgas meitas, kur vecākā ir pirmklasniece (sapratīs skolēnu vecāki).
- Man ir pilna laika darbs, tāpat arī mājassolis, kas jāpadara.
- Šogad ļoti stabili ir skriets 3-5 reizes nedēļā, izņēmums ir janvāris, kad ar mazo meitiņu nonācām slimnīcā un pēcāk arī pati apslimu un oktobrī, kad sāpēja pēdas – viena pēc otras. Atsāku skriet lēnām un diezgan lielu diskomfortu.
- Šogad esmu noskrējusi vairāk kā 1000km (kas iepriekš bija kosmoss), pat vairāk kā 1224km, ja līdz šim maksimāli gadā bija 421km.
- Gada sākumā pēdējā Noskrien Ziemu posmā raudāju no laimes par rezultātu, kas bija pavisam nedaudz zem 1h 10km distancē, jo iepriekšējos trīs gadus ne reizi neija izdevies palīst zem 1h, savukārt sezonu beidzu Siguldas pusmaratona ietvaros 10km noskrēju 47 min 23 sek., kas līdz šim ir labākais rezultāts.
Kad kaut kas neizdodas tā kā cerēts, parsti meklēju iemeslu kāpēc tā. Es izdomāju iemeslu, kas, iespējams, palīdzēs pārdzīvot sava veida zaudējumu. Arī šoreiz izdomāju 🙂 Manas domas, ka tas var būt tāpēc, ka man ir motivācija, bet kādam citam bez programmas nekad neizdotos noskriet savu pirmo pusmaratonu vai maratonu. Es nevaru noliegt – man tiešām ir motivācija pat tuvu sapnim. Tas ir tāds kā darbs, ko esmu apņēmusies izdarīt – noskriet maratonu. Vismaz vienu.
Zinu, ka programmas veidotāji nosaka noteikumus un izvēlās tos, kas vairāk atbilst programmai un nevar paņemt programmā visus. Tā iztēlojoties un aizdomājoties par šo tēmu pasapņoju: Ja es būtu organizators un tas būtu mans projekts, es noteikti izvēlētos motivētu cilvēku, kurš jau ir parādījis savu motivāciju. Tādu cilvēku, kurš ir ieguldījis daudz darba, lai skrietu un dotu iespēju vēl attīstīties profesionālu treneru vadībā. Cilvēku, kas ar savu piemēru iedvesmotu un aizrautu citus. Īsāk sakot sevi. 😀 Zinu, ka ar savu piemēru un pašaizliedzību, iedvesmotu arī citus – īpaši komandas biedrus. Es sevi nesalīdzinu ar sprotistiem, bet ar vienkāršiem cilvēkiem, ar tādiem kā es, kas izdomā, ka jāskrien 30 gadu vecumā, lai iegūtu laiku sev. Kas iemīlās skriešanā un bauda to – pat smagus treniņus. Rezultāti iedvesmo attīstīties tālāk.
Manu motivāciju uztur viena pasaka, kas bija pirmās klases programmā (viena ļoti reta lieta, ko atceros no pirmās klases). Pasaka stāstīja par mazu putniņu, kas sēdējā uz liela akmens un galveno varoni, kas jautāja putniņam, ko viņš dara. Putniņš atbildēja, ka plāno pārskaldīt akmeni uz pusēm. Galvenais varonis bija ļoti izbrīnīts un pārsteigts. Tu taču esi tik maziņš un akmens ir tik liels, tas nav iespējams. Putniņš viņam atbildēja – katru dienu tikai nedaudz un tad man viss sanāks (tā es atceros pasaku, kuru pēc tam vairs neesmu sastapusi). Un ziniet, tas darbojās. Katru dienu darīt – sākumā nekas nesanāk, ir ļoti grūti, šķiet pat neiespējami un bezjēdzīgi. Turpinot, strādāt kļūst vieglāk un nevar noteikt kurā brīdī kaut kas mainās – parādās rezultāti.
Pašreiz esmu ieskrējusies. Posms, kurā es eju no sākuma un vajag ieskrieties, ir vingrošana. Tā ir muskuļu nostiprināšana. Torss vienmēr ir bijusi mana problēma, bet es sapņoju par lielisku sajūtu, ko iespējams sasniegt tikai kārtīgi nostiprinot muskuļus. Tās 10-15 min, ko regulāri vingroju ir daudz grūtākas kā tās 2h skrienot. Zinu, ka tas ir sākums, ka tas nav bezjēdzīgi un sāk parādīties pirmie rezultāti. Nākamais posms būs ēšana – uz šo es ļoti cerēju uz Anitas pieredzi un palīdzību – diemžēl neesmu no tiem, kas mācās no grāmatām un, pašreiz maksāt, arī nevaru.
Programmā būtu tas viss. Man ir ļoti žēl, ka neizdevās. ĻOTI. Ja iemesls ir tas, ka man pašai ir pietiekoši daudz motivācijas, tad tas ir…. man šķiet netaisni (lai arī es visu saprotu un žūrijas vietā nevēlētos būt)…
Varbūt ir kāda programma vai ir kāds, kas labprāt organizētu programmu, kur tiktu izvērtēta vienkāršo cilvēku motivācija un atbalstīta vēlme attīstīties, kas dotu iespēju trenēties profesionālu treneru vadībā, kur tiktu iekļauta skriešana (pamatā)j, vingrošana un uztura plāns/ieteikumi. Es noteikti pieteiktos.
Zane sporto 