Pirmais stadiona treniņš manā dzīvē. Šķiet trāpīgi ierakstīju Endomondo: “Stadions! Kāda daļa manis tur palika! Noguru, izpumpējos, labi pavadīju laiku, bet tomēr izpumpējos! Noguru!”
Kā es vilkos uz mašīnu pēc treniņa. Kaut ko pie sevis bubināju par to vai man to tiešām vajag – laba zīme, bija grūti. Jautāju sev vai tiešām to rezultātu tik ļoti gribu. Skrienot gribēju padoties, apstāties, bet vizualizācija, kur var redzēt tablo ar laiku finišā un cerība par mērķa piepildījumu + tas, ka cilvēks tērē savu laiku un ir stadionā arī liek izlikt pēdējo. Reizēm šķiet, ka kājas augšstilbu muskuļi neizturēs un saļimšu uz asfalta (te ierunājās mans dramatisms un pārliekā piesardzība).
Rīt atkal jāskrien. Tiešām?!?!?! Tā būs bauda salīdzinājumā. Izturēšu. Bet to, ka nākamajā dienā pēc baudas atkal intervāli – ceļā uz mašīnu vēl nezināju, un labi vien ir.
Zane sporto 